Pulksteņi, lampas un citas lietas – no koka ar paša rokām darinātas

2019. gada 6. decembris 00:00

106

Laiku laikos latvieša ikdienā un sadzīvē kokam ir sava pievienotā vērtība. No koka darinātas mēbeles, dēlītis maizes griešanai, karotes un citas lietas ir ikdienas sastāvdaļa, tās savā veidā turpina dzīvot un uz mums iedarboties. Pamēģiniet ēst nevis ar metāla, bet koka karotīti – patīkams enerģijas un garšas pieplūdums garantēts. Teju ikviens jūtas labi pamatīgu, īsta koka mēbeļu tuvumā. Jebkuru koka priekšmetu patīkami paņemt rokās. To secinājis arī trīsdesmitgadīgais alūksnietis Valdis Bambulis, kurš dzīves ceļā atradis savu aicinājumu – darināt lietas no koka.

Meklējot sevi
Valdis pirms 12 gadiem sācis dzīvot Alūksnē, jo te iepazinies ar savu sievu. Taču pirms tam nepārtraukti meklējis savu aicinājumu - mācījies gan par būvnieku, gan jurisprudenci, taču tas īsti nav saistījis. Pirms deviņiem gadiem uzsācis darbu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes iecirkņa Apes postenī. “Jā, tad es beidzot sapratu, ka tā ir mana īstā vieta. Taču koks joprojām caurvijies manām gaitām. Vienmēr ar aizrautību lūkojos uz vecām koka durvīm, logu ailēm vai senatnīgām kumodēm. Tikai pirms diviem gadiem sāku saprast, ka ne par velti tā... Ikreiz, kad uzlūkoju koku, kaut vai mežā, tas pats it kā saka – te sanāks kas interesants. Tā radās ideja par amatniecību,” stāsta Valdis Bambulis.

Idejas rodas negaidīti
Lai arī ugunsdzēsēja glābēja profesija ir pilnīgi nesaistīta ar hobiju, viņam tas ļoti patīk. Atzīst, ka ģimenē ir vienīgais, kurš pievērsies amatniecībai. Kā viņš saka, vaļasprieks atnācis visai pēkšņi. Pirmais Valda eksperiments bija pulkstenis. “Gribēju mājās interesantu pulksteni. Idejas rodas spontāni. Es neskatos internetā nevienu paraugu. Varu staigāt detaļai garām mēnesi, un pēkšņi vienā mirklī ir “klik” - saskatu, ko varu izgatavot no tā visa,” stāsta V. Bambulis.
Arī materiāla ieguve ir visai interesanta. “Eju pa mežu, ieraugu zemē skaistu koku vai arī kādu koka sakni, jau prātā iztēle rada kādu interesantu ornamentu. Mums mājās ir malkas apkure: krāmējot malku, ieraugu pagali un saprotu – tur būs lampa. To nolieku malā un ķeros pie darba,” viņš saka. Lielākoties pa dienu Valdis apdara visus mājas darbus un vakarpusē dodas uz darbnīcu kādreizējā VEF teritorijā Alūksnē, kur tiek īrēta telpa. Pats uzver, ka telpas neesot modernas, bet savam priekam var darboties.

Finierim - nē
Amatnieka izgatavotajā sortimentā lielākoties ir gaismas ķermeņi, pulksteņi un dažādi nieciņi – piekariņi, kastītes. Pēdējais izaicinājums bijis alus kaste, kurā var ielikt alus pudeli. Cilvēks no Spānijas viņu aicinājis tādu izgatavot. Vaicāts, kas ir viņa atšķirības zīme darbā ar koku, Valdis saka: “Es strādāju ar rokām. Nav neviena lāzergriešanas aparāta, viss tiek darīts tikai un vienīgi ar rokām. Un pamatā nav nevienas finiera plāksnes.
Jebkurš interesants var atnākt ar savu dēli pie manis, un es kaut ko uzmeistarošu, bet, ja tas būs finieris vai saplāksnis, es uzreiz pateikšu “nē”, jo tāds materiāls man nepatīk. Tāpat, ja cilvēks vēlēsies kantainu skapīti, visdrīzāk es tādu neveidošu, jo standarti man nepatīk. Pašam izgrebt, iededzināt, izfrēzēt ar rokām - jā, tas ir izaicinājums. Arī iededzināt pats vari jebko - vārdu, zīmējumus. Praktiski esmu iemācījies visu uztapināt. Vairs nav vienkārši aplītis, bet nu jau arī dzīvnieku silueti.” Turklāt tas viss notiek pašmācības ceļā, eksperimentējot. Pat ja amatniekam kaut kas neizdodas - tas viss noderot apkurei.

Mazie ir jāatbalsta
Vaicāts par konkurenci, viņš atzīst, ka Alūksnē tā nav liela. “Ja godīgi, kurš vēl tā darbotos pats ar savām rokām. Es personīgi nezinu. Zinu, kur vēl izgatavo pulksteņus, bet arī tas ir cits rokraksts. Amatnieku Latvijā ir ļoti daudz, bet nezinu, kādēļ cilvēki vairāk izvēlas rūpnieciskus ražojumus. Vai nu viņi nevēlas gaidīt, kamēr produkts tiek izgatavots, vai baidās no cenas. Pats vienmēr esmu atbalstījis mazos amatniekus. Kurš gan cits mūs atbalstīs, ja ne mēs paši. Sadarbojos arī ar vietējo veikaliņu “Krāsas un Otas”, pasūtot mehānismus pulksteņiem. Protams, varu pasūtīt pats, bet mums, mazajiem, ir jāturas kopā,” pārliecināts V. Bambulis. Viņš uzsver - koks ir kvalitāte un ilgmūžība, arī veselīgāks un skaistāks. Turklāt iederas jebkurā interjerā - pirtiņā, virtuvē, guļamistabā.
Viss jādara ar prieku
V. Bambulim pašam ir lauku mājas, tādēļ saviem darinājumiem materiāls sagādāts tur. “Var teikt, ka veco durvju mājās vairs nav. Ja ir draugi, kuri veic remontus mājās, piedāvā, aizbraucu, paņemu veco materiālu. Citi uzskata, ka tas ir kas nevajadzīgs, bet es tur saredzu ko skaistu. Man tas viss noder. Protams, paņemt ko vecu un atjaunot ir laikietilpīgāk. Sarežģītāk ir veidot gaismas ķermeņus. No koka saknes esmu gatavojis vairākas lampas, jo jāveic attīrīšanas darbi, ķirmju un trupes izņemšana. Arī tas viss notiek ar rokām. Ja nepieciešams, izgrebju ornamentus, bet parasti koku saknēs neko nevajag grebt, tās pašas labi izskatās,” saka
V. Bambulis. Viņš uzskata, ka no jebkāda koka var izgatavot jebko. Taču, ja koka tekstūra, smarža nesaista, tad gan darbi varētu neizdoties. Tāpat jābūt ļoti lielai pacietībai. Ja tās nav, nemaz neesot jēga sākt, jo var gadīties, ka darbi netiks pabeigti vai arī tie salūzīs. Tas esot tāpat kā saimniecēm – ēdienu nevarot gatavot dusmojoties, jo tad tas sanākšot negaršīgs. Viss jādara ar prieku.

Rokām darināts –
ar vēstījumu
Viņš uzsver, ka roku darbu uzreiz var atšķirt, jo ar lāzeri veidotie zīmējumi ir citādāki. “Ar rokām dedzinātās vietas ir uzreiz redzamas, to arī varētu saukt par pievienoto vērtību. Rūpnieciski ražots ir rūpnieciski ražots: nevar redzēt nedz ieguldīto darbu, nedz labo vēstījumu,” saka V. Bambulis.
Lielākā bauda šajā vaļaspriekā esot darba process. “Ļoti reti ir tā, ka man savs gala produkts patīk, jo vienmēr var labāk. Protams, svarīgi, ka cilvēkam patīk, bet man lielāko prieku sniedz radīšanas process, jo es nekad nezinu, kā gala produkts izskatīsies. Viss ir manā galvā. Citi apmeklē radošās domāšanas kursus, es eju uz savu darbnīcu un sāku izpausties radoši - tur varētu tādu kantīti izgrebt, tur pieslīpēt,” viņš saka.

Peļņu neiegūsi
Lai arī sācis to darīt savam priekam, cilvēki ir pamanījuši V. Bambuļa darinājumus un labprāt iegūst tos sev. “Ļoti bieži bijis tā - ja cilvēks ienāk, viņš ļoti vēlas kaut ko, es uzdāvinu. Prieks, ka kādam patīk. Tā nav pelnīšana, tas ir mans vaļasprieks. Tiem, kuri vēlas uzsākt savus biznesu, ja cer uz lielu naudu, tā noteikti nebūs. Es domāju, ka neviens amatnieks nevar atļauties aiziet no pamatdarba, lai pelnītu ar amatniecību. Tad tiešām nepieciešamas modernas iekārtas, jāveido lieli apjomi. Tas, kurš strādā ar rokām, manuprāt, var darināt ko savai iztikai, materiāliem. Bet, ja ir entuziasms, vajag pamēģināt,” aicina amatnieks.

Optimists, kuram patīk Alūksnē
Tagad Valda izaicinājums ir izgatavot lādi. Tuvākajā laikā tiks atvesti vecie dēļi, un no tiem būs jādarina ekskluzīva pūra lāde. Valda sieva strādā Mārkalnes pagastā par bibliotēkas vadītāju. Viņa gan turoties pēc iespējas tālāk no amatniecības, jo koka putekļi viņai nepatīk, bet atbalsta vīru. “Reizēm gan papukst mājās, ka atkal esmu darbnīcā, bet tā jau tas ģimenē pieklājas,” smej Valdis.
Viņš uz dzīvi raugās optimistiski, zina, ka visu vienmēr var labot. Arī Alūksne viņam kā pilsēta ļoti patīk. “Vien jāteic, ka šeit trūkst ražotnes. Nav darba vietu, cilvēkiem ir grūti, vajag to attīstīt, jo tikai veikali un tūrisms nevar ienest ienākumus pilsētai un labklājību cilvēkiem,” domā V. Bambulis.
Tuvojoties svētku laikam, Valdis vēl: “Galvenais - mieru sirdī, prātā un dzīvē”, un kā ugunsdzēsējs glābējs smejot atgādina: “Neaizmirstam par dūmu detektoriem.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pulksteņi, lampas un citas lietas – no koka ar paša rokām darinātas

Kategorijas