Atcerēties un saglabāt

2019. gada 6. decembris 00:00

Apes apkārtnē abpus Vaidavas krastiem ir daudzas vietas, kas glabā kultūrvēsturiskas un tautsaimnieciskas vērtības: “Kalpaki”, “Dauškani”, “Zīļi”, “Lielanši”, “Jaši”, “Metumi”, “Lūša krogs”, “Dunduri”, “Oburi”, Ančku pils, Grūbe un vēl, un vēl.
Šoreiz par “Metumiem”. Kā zināms - “Metumi” ir mūsu rakstnieka un dzejnieka, dedzīga revolūcijas ideju paudēja Linarda Laicena dzimtā vieta un bērnības zeme. Viņš dzimis 1883. gada 15. novembrī.

Kā uz svētvietu
“Metumu” mājas kādreiz skaitījās Jaunrozes pagastā. Šī vieta ir apmēram trīs kilometru attālumā no Apes un atrodas netālu no Igaunijas robežas. Godinot slaveno novadnieku Linardu Laicenu, savulaik Apes vidusskolas skolēni turp gāja katrā gadalaikā - pionieru vadītāji pionieru pulciņus veda uz Laicena jubilejas dienām rudeņos, klašu audzinātāji savos klašu pārgājienos, notika ziemas un pavasara pārgājieni. Ceļš ejot nelikās tik garš, un uz “Metumiem” gāja gandrīz kā uz svētvietu. Te tika skaitīti dzejoļi, stāstīts par ievērojamu cilvēku piemiņas glabāšanu, pat ar grābekļiem sakopts “Metumu” pagalms. Nenoliedzami, ka tas viss palīdzēja skolu jaunatnei paplašināt savu redzesloku un izprast kultūrvēsturisko vērtību nozīmi. Tie bija 1960. - 1980. gadi. “Metumi” kādreiz bija velotūrisma maršruta objekts.

Apciemot “Metumus”
Arī mūs šī gada pēdējā vasaras dienā pēc ilgām lietavām un vējiem, bet todien ar sauli un spirgtu gaisu, aicināt aicināja apciemot jau pa daļai aizmirstos “Metumus”. Ceļš jau zināms – jāiziet cauri mototrasei, jāuzkāpj “Dauškanu” kalnā, tad pie “Skripjiem” jāpagriežas ziemeļu virzienā. Ejam pa zemes ceļu. Acis priecē skaistā daba un pakalni, saulē gaiši mirdz novāktie labības tīrumi, bērzu birztaliņas. Vēl tikai pagrieziens no zemes ceļa uz “Metumiem”. Kādreiz gar mežmalu veda iestaigāta taciņa. Tagad jātiek cauri ganību aploku labirintiem, bet pirms “Metumu” pagalma jāpārbrien meliorācijas grāvis. Pagalma vidū mūs sagaida piemiņas akmens, kalts pelēkā granītā ar uzrakstu:““Metumos” dzimis un bērnību pavadījis revolucionārs, latviešu padomju rakstnieks Linards Laicens 1883. - 1938.” Tātad šogad pagājuši 32 gadi, kopš akmens šeit uzstādīts.
Zaļais mauriņš, par ko parūpējušās gotiņas, aicina mūs pastaigāt pa “Metumu” pagalmu. Dārza malā izaudzis kupls ozols, ko savulaik stādījis Alberts Žuburs, kad te dzīvojis. Kolhoza laikā celtā šķūņa vairs nav – tas nodedzis. Pirtiņas vietā aug pīlādzis, šogad pilns ar sarkanām ogām. Vēl gan ir kūts mūra pamati un pagraba velve paslēpusies ceriņu un plūmju koku paēnā. Pazudusi arī dzīvojamā māja, tās vietā vēl samanāmi tās pamati. Jā, te taču bija lielā istaba dienvidu pusē ar maizes krāsni un diviem gariem soliem gar sienām.

Pārgājiens zemeņu laikā
Tās ir atmiņas par laiku, kad ar Apes vidusskolas zīmēšanas pulciņa bērniem zemeņu laikā gājām pārgājienā un nonācām šeit, “Metumos”. Māja bija neapdzīvota, bet durvis vaļā, un mēs tajā iegājām. Bērni sakārtoja telpas, izslaucīja grīdas, pat iekurinājām maizes krāsni. Tad, uz garajiem soliem sēdēdami, apēdām līdzpaņemtās maizītes un pārrunājām, kā te cilvēki dzīvojuši tālu laukos. Kāds no bērniem pēkšņi ieminējās: “Klusu! Augšā kāds staigā!” visi apklusa – vai tiešām tur kāds bija? Varbūt kāds gariņš?
Ir zināms, ka Laicenu ģimenei sākumā bijusi maza koka mājiņa. Būdami rentnieki, viņi dzīvojuši ļoti trūcīgi. Viss iekrātais, ko deva zemīte, daži mājlopi un bišu drava, bijis jānes uz muižu, lai samaksātu renti četras reizes gadā. “Reizēm mājās nebija naudas pat petrolejai” – lasāms kādā L. Laicena autobiogrāfijā.

Bērnība “Metumos”
Linards Annas un Pētera ģimenē bija vienīgais dēls. Tā kā māte bija liela grāmatu lasītāja, tad šo vēl nedzirdēto vārdu “Linards” viņa bija izvēlējusies, lasot kādu latviski tulkotu itāļu stāstu. “Metumos” Linardam paiet visa bērnība, ganot govis, palīdzot mājas darbos. Bieži viņš iet makšķerēt uz tuvējo Vaidavu. Trīs ziemas paiet, mācoties Jaunrozes pamatskolā pie Dāvja Ozoliņa, un te tiek izlasītas visas skolas bibliotēkas grāmatas. Pēc tam divas ziemas Apes pagastskolā “Mazpurenos”. Šeit pie skolotāja Tilta viņš ļoti labi apgūst krievu valodu tā, ka oriģinālā lasa krievu klasiķu Puškina un Ļermontova darbus. Trūcīgo apstākļu dēļ Linards mācības tālāk turpināt nevar. 17 gadu vecumā viņš gan iesāk strādāt Jaunrozes pagasta namā par skrīvera palīgu, bet tad kopā ar brālēnu Kārli Teteri, kurš dzīvo netālu kaimiņos, dodas strādāt uz Trapeni pie Bormaņu muižas dārznieka par mācekli.

Baltā šallē un glazē cimdos
Tad dzīve Laicenu aizsauca tālākās gaitās uz Valmieru, Rīgu. Uz “Metumiem” atbraukt viņam iznāca reti. Ja kādreiz ieradās pie vecākiem, tad vairāk bija iegrimis savās domās. Pēc kaimiņu stāstītā arī tad, kad vecāki strādāja tīrumā, Linards esot stāvējis baltā šallē un glazē cimdos mežmalā, atspiedies pret koku un skatījies tālumā. Tad tēvs ar māti nosprieduši: “Nav gan mums tas dēls izdevies!” Bet viņi nevarēja iedomāties, ka dēls būs ievērojams rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs, Latvijas Saeimas deputāts (1922. - 1932.), Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga līdzautors, ka par revolucionāro darbību nāksies emigrēt un tiks arī vairākas reizes apcietināts. Viņa vārdā vēlāk būs nosaukti pionieru pulciņi, ielas, arī Apē L. Laicena iela, Trapenē iekārtos muzeju un pa jūru peldēs kuģis “Linards Laicens”. Tolaik pats dēls neapjauta, ka 1938. gada decembrī tiks nomocīts Staļina režīma karceros Maskavā.

“Metumi” un Žuburu ģimene
Kad nomira Laicena māte, tēvs palika viens. Žuburu Natālija viņam vienmēr atnesa siltas pusdienas. “Kāpēc tu esi tik laba?” jautājis Laicenu tēvs un saņēmis atbildi: “Tāpēc, ka tu esi labs, un ka tavas kājas šeit ir izstaigājušas katru zemes pēdu.”
Jau bērnībā dzīvodams šeit, Igaunijas pierobežā, Linards ievēro dažādu cilvēku raksturus, izskatu, valodu, iepazīst īpatnējo Malienas kolorītu, ko vēlāk izmanto savos literārajos darbos. Mums, apeniešiem, sevišķi saistoši ir “Malienas stāsti”, kuros attēloti vietējie cilvēki. Stāstā “Klusās asaras” par Lūzuma tēva prototipu rakstnieks ņēmis savu tēvu.
Palicis viens, Laicena tēvs pārceļas dzīvot uz Apes “Augstkalniem” pie sievas radiem Eidemaņiem. “Metumus” iegādājas Žuburu ģimene, kas ir attāli radinieki Eidemaņiem. Veco namiņu nojauca un uzbūvēja jaunu lielāku koka māju ar diviem skursteņiem, atjaunoja un pārbūvēja saimniecības ēkas. Diemžēl dzīvot šeit viņiem sanāca tikai dažus gadus, jo 1949. gada jūnijā Žuburu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Tā kā māja palika tukša, tad uz “Metumiem” atnāca dzīvot kāda ģimene ar vairākiem bērniem. Kamēr viņu tēvs un māte visu dienu bija projām kolhoza darbos, tikmēr bērni tikuši piesieti pie gultas kājām… Tad no Sibīrijas atgriezās Žuburu ģimene un veiksmīgi tika atpakaļ savās celtajās mājās. Vēl septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Žuburu tēvs “Metumu” pagalmā sagaidīja skolēnu grupas, kas viesojās L. Laicena dzimtajā vietā. Viņš arī pastāstīja, ko zināja par Laicena ģimeni, par viņu dzīvi un dēlu Linardu, parādīja tuvāko apkārtni.

Iecere par svētbirzi
Aiz “Metumu” teritorijas pakalnā redzams baltais Igaunijas robežstabs. Tālāk Igaunijā atrodas Jaunrozes kapsētiņa, kur atdusas vieta ir abiem L. Laicena vecākiem. Bet dēla pelni izkaisīti Maskavā Donas kapsētas kopējā kapā…
Saulainā diena un klusums apkārtnē vilina mūs vēl šeit uzkavēties. Sarkanajā pīlādzī salido putni un vēja pūsmiņa sašūpo bērzu galotnes. Žuburu dzimtas turpinātāji ir iecerējuši šeit veidot svētbirzi. Par tādu domu var teikt – apsveicami! Lai šo zemes stūrīti sargā kuplais ozols, piemiņas akmens un cilvēku cieņa.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atcerēties un saglabāt

Kategorijas