Domājiet un meklējiet dzīves jēgu

2019. gada 13. decembris 00:00

792

Šis būs stāsts par to, kādas mācības cilvēks dzīvē piedzīvo un gūst. Kā caur nedienām viņš spēj – ja spēj – saprast, ko darījis nepareizi, un dzīvot tālāk jau pavisam citādāk. Mainīties pašam un atrast ceļu pie Dieva. Un saprast, kas ir cilvēka dzīves jēga. Šīs ir tēmas un jautājumi, par kuriem Adventes laikā rosina aizdomāties novadnieks, Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas draudzes mācītājs Edijs Kalekaurs.
E. Kalekaurs bērnību un jaunības gadus pavadījis Apē, tādēļ apenieši viņu sauc par savējo. “Mēdz sacīt – kad mācītāji sāk runāt, jāskatās nevis pulkstenī, bet kalendārā,” jokojot sarunas sākumā saka mācītājs. Viņš Apē dzimis, uzaudzis, pavadījis savu dzīvi līdz 24 gadu vecumam. Pašlaik ir Valmieras Svētā Sīmaņa draudzes mācītājs, bet kopā kā mācītājs kalpo 12 gadus.

Piedodiet man…
“Par Dieva darbu manā dzīvē man ir daudz, ko sacīt. Daudzi noteikti grib dzirdēt, kā manā dzīvē notikušas tik radikālas pārmaiņas. Noteikti daudzi gribētu dzirdēt par manu pagātni, bet par to man pašam ir sāpīgi runāt. Ja es to darītu, tad šodien sāpīgi būtu arī kādam citam, jo mana pagātne ir daudz sāpju nodarījusi citiem cilvēkiem. Tāpēc, runājot par savu pagātni, es gribētu teikt tikai vienu: lūgt piedošanu tiem cilvēkiem, kuriem esmu nodarījis pāri, sāpinājis, aizskāris, ievainojis, palicis parādā. Piedodiet man…
Mana dzīve vistiešākajā veidā bijusi ļoti līdzīga kādam tēlam Bībelē – pazudušajam dēlam. Kādam tēvam bija divi dēli, un jaunākais pieprasīja tēvam, lai viņš sadala mantojumu. Tēvs to izdara, un jaunākais dēls aiziet uz tālu zemi, ar netiklām sievietēm visu savu mantu nodzīvo, nodzer un tad viņš nonāk bezizejā. Viņš sāk pie kāda vietējā saimnieka ganīt cūkas un būtu priecīgs, ja viņam kāds sēnalas iedotu, ar ko tās cūkas tiek barotas, bet saimnieks viņam pat tās neatvēl…
Savā ziņā mana dzīve ir bijusi līdzīga pazudušajam dēlam un diemžēl arī man ir bijis jānonāk līdz tai galējai robežai, kur varu sacīt, ka es vairāk līdzinos kaut kādam dzīvniekam, nevis cilvēkam. Tomēr šajā dzīves viszemākajā punktā gan pazudušais dēls, gan es piedzīvoju pārmaiņu. Sāku par kaut ko domāt – par kaut ko tādu, par ko parasti cilvēki nedomā.

Nekas nerodas pats
Kad tu nonāc savas dzīves apakšējā punktā, tu piedzīvo bezcerību, izmisumu, depresiju un sāc uzdot svarīgus jautājumus: kas ir šī dzīve? Vai ir vērts to vispār turpināt? Varbūt nav nemaz jēgas tālāk dzīvot..? Vai kāds man var palīdzēt? Vai uz šīs pasaules vispār ir kāds, kurš grib man palīdzēt? Tu sāc domāt, no kurienes tu kā cilvēks nāc? Kurp tu ej? Ja vēl pāris reizes ieskaties ļoti cieši nāvei acīs, tu vienkārši nevari nedomāt par šiem jautājumiem…
Tad tu paskaties uz pulksteni un domā, ar kādu precizitāti un gudrību tas ir radīts? Tur katram zobratiņam ir sava vieta! Pulkstenis tikšķ un rāda precīzu laiku. Tad tu paskaties uz pasauli, paskaties pats uz sevi, nodomā: “Un kāds grib iestāstīt, ka tas viss ir radies pats no sevis?” Vai jums kāds varētu iestāstīt, ka pulkstenis, ko jūs nēsājat uz savas rokas, radies pats no sevis? Šī pasaule ir miljoniem reižu sarežģītāka! Kā tas tā var būt, ka viss vienkārši radās..?
Vai jūs varat iedomāties, ka viens nabaga mērkaķēns, kurš ir nejauši nosēdināts pie klavierēm, varētu sakomponēt Bēthovena simfoniju, brīnišķīgu skaņdarbu. Vai tas ir iespējams? Tādas lietas nerodas pašas no sevis.

Nonākt zemākajā punktā
Dzīves zemākajā punktā, būdams piedzēries un ar cigareti zobos, es nokritu uz ceļiem mājās un teicu: “Dievs, ja tu esi – nu tad palīdzi man!”. Tu saproti, ka vairāk un zemāk vairs nav, kur krist, un tā īsti palīdzēt arī neviens tev vai nu nevēlas vai nespēj… Un Dievs atbildēja. Dievs atbildēja ar to, ka atsūtīja man sievu, es mainīju dzīvesvietu. Un tad kādu reizi, uz kārtējām paģirām, es aizbraucu uz kādu no draudzēm. Nespēdams ar sevi tikt galā, es saņēmu drosmi, aizbraucu pie mācītāja un sacīju: “Mācītāj, pēdējā cerība – palūdzat par mani…” Viņš palūdza. Es piecēlos no altāra, izgāju no baznīcas un tā – iepriekšējā diena – bija pēdējā reize, kad es biju piedzēries. 18 gadus esmu skaidrā. Bet tas pat nav mans lielākais piedzīvotais ar Dievu – ir vēl kas daudz lielāks un nozīmīgāks, ko es saņēmu. Tās bija atbildes uz maniem lielajiem jautājumiem. Uz tiem, uz kuriem atbildes diemžēl neviens nemāca skolās, proti, kas es esmu kā cilvēks? No kurienes es nāku? Kurp eju? Tu sāc pamazām aptvert, kāda ir cilvēka lielā dzīves jēga. Es nerunāju par sīkumiem, bet par lielo dzīves jēgu. Par cilvēces dzīvības un dzīves būtību.

Kāds, kurš ir ārpusē
Ir divi varianti – dzīvojam un atzīstam, ka šai dzīvei ir jēga, vai arī dzīvojam un uzskatām, ka dzīvei nav nekādas jēgas. Ja kāds dzīvo un uzskata, ka dzīvei nav jēgas, tad patiesībā tā visticamāk ir tikai pozīcija, ko šis cilvēks pieņēmis, jo tā viņam šajā brīdī ir visizdevīgākā.
Esmu redzējis cilvēkus, kuriem nav dzīvē jēgas… Nekādas. Pamatā viņi ir psihoneiroloģiskajās slimnīcās… Cilvēks nevar nodzīvot ne dienu bez jēgas.
Tad paliek otra pozīcija – ka šai pasaulei un dzīvei kopumā ir kāda jēga. Un ir jautājums, kas to piešķir? Pirmā iespēja ir tā, ka pasaule pati un es kā cilvēks piešķiru sev jēgu. Otra iespēja – ka jēgu piešķir kāds, kurš ir ārpus šīs pasaules. Ja tu domā, ka pasaule var piešķirt pati sev jēgu, un cilvēks, kurš ir vienkārši nejaušība šajā pasaulē, tad es gribu jautāt pretī: vai nauda var pati sev piešķirt vērtību? Vai es, cilvēks, kurš esmu tikai nejaušs ķīmisku elementu bezjēdzīgs savienojums, varu piešķirt sev jēgu? Interesanti skan – bezjēdzīgais piešķir sev jēgu... Tas ir interesanti, bet neloģiski un neiespējami. Tāpēc atliek tikai viens – ka cilvēka dzīvei jēgu piešķir kāds, kurš atrodas ārpusē. Ārpus paša cilvēka un ārpus šīs pasaules kopumā.
Atliek atzīt, gribam to vai nē, ka mana dzīve, dzīves jēga ir dāvāta mums no ārpuses. Mēs to paši neradām, bet varam to atklāt. Tieši tāpat, kā 2 + 2 = 4. Mēs neesam radījuši šo matemātisko vienādojumu. Neatkarīgi no tā, vai mēs par to zinām vai nezinām, esam vai neesam atklājuši, tā ir nemainīga patiesība. Mēs esam tikai šā vienādojuma atklājēji.

Neņemties ar skrambām
Iedomājieties situāciju, ka kuģis grimst, bet matrozis joprojām piekrāso kādas skrambas uz bortiem. Kuģis grimst, bet, cilvēk, ko tu dari..? Redziet, tiklīdz cilvēks piedzimst šajā pasaulē, gribam to atzīt vai nē, bet viņa dzīves kuģis sāk ar to mirkli grimt. Nav zināms, cik ilgi tas grims, bet grimst - visi to zina, bet neviens tam tā īsti netic. Cilvēki joprojām savā dzīvē mēģina piekrāsot kaut kādas skrambiņas uz kuģa bortiem. Varbūt tās ir svarīgas – nopelnīt naudu, izaudzināt bērnus, iestādīt koku, nosist čūsku, bet ir kaut kas daudz lielāks un nozīmīgāks. Kad tu saproti, ka tavas dzīves kuģis grimst, negribas vairs ņemties ar skrambām, gribas atrast kaut ko daudz vērtīgāku un nozīmīgāku. Es to esmu atradis pie Dieva. Tā ir augstākā vērtība, kāpēc patiesībā cilvēks dzīvo un kāpēc ir jēga dzīvot.
Domājiet! Cilvēks ir domājoša būtne. Brīdī, kad cilvēks pārstāj domāt, viņš pārstāj būt par cilvēku. Meklējiet dzīves jēgu, meklējiet to pie Dieva, un es esmu pārliecināts: ja jūs to meklēsit, jūs to arī atradīsiet!

Nekalpot iznīcīgām lietām
Dzīve ir pārāk dārga, lai to vienkārši izniekotu bezjēdzīgās lietās. Lietās, kuras tev vienalga būs jāatstāj kādam citam, un kuras tu nepaņemsi sev līdzi. Kāda jēga no visa tā, ko tu nevari paņemt līdzi? Un kas ir tas, ko tu paņemsi līdzi?
Es arī nedomāju, ka cilvēkam jānonāk līdz zemākajam un sāpīgākajam atskārsmes brīdim savā dzīvē - esi pazemots, nonāc līdz bezcerībai -, līdz sāk uzdot šādus jautājumus. Domājiet tagad! Uzdodiet šos jautājumus!
Es esmu mācītājs tikai tāpēc, ka piedzīvoju savā dzīvē tik ļoti lielu pārmaiņu un atskārsmi, ka sapratu: ja ir vērts šajā dzīvē vispār kādam kalpot, tad tas ir Dievs. Es negribu kalpot iznīcīgām lietām. Ja kalpoju, es gribu kalpot kaut kam, kas ir mūžīgs.

Atrast dzīvei piepildījumu
Mēs katrs noteikti savā vietā darot savas lietas, varam Dievam kalpot, bet galvenais ir mums to atskārst savā dzīvē, padomāt par savu dzīvi un uzdot sev šos svarīgos jautājumus: kas es esmu, no kurienes nāku, kur eju, kur nonākšu, kad nebūšu vairs šajā pasaulē?
Esmu sastapies ar cilvēkiem, kuriem it kā viss ir – veselība, sieva, bērni, māja, nauda, un tāpat viņi ir nelaimīgi, tukši, viņi nāk pie mācītāja un saka: “Es negribu vairs dzīvot... Mana dzīve ir tukša. Ar to visu mana dzīve ir tukša…” Manuprāt, cilvēka sirdī vienmēr ir kāda vieta Dievam, un kamēr tā ir tukša, tikmēr dzīvē nebūs piepildījuma. Nekad.
Esmu tik daudziem cilvēkiem stāvējis līdzās, ka viņi aiziet no šīs dzīves. Esmu izvadījis ap 200 cilvēku – mācītājam tas nav daudz. Esmu redzējis, kā viņi aiziet no dzīves – ir skumji, kad viņi skatās ar tādām tukšām acīm tevī, un tu saproti, ka tur ir tas jautājums: “Kāda tam visam bija jēga..?”.
Teksts un foto: Līga Vīksna

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Domājiet un meklējiet dzīves jēgu

Kategorijas