Saņem pagodinājumu “Gada surdotulks 2019”

2020. gada 3. janvāris 00:00

275

Gada nogalē Rīgā notika Latvijas nedzirdīgo savienības Gada noslēguma pasākums, kurā pasniedza balvas 10 nominācijās. Titulu “Gada surdotulks – 2019” piešķīra Smiltenes tehnikuma Alsviķu teritoriālās struktūrvienības zīmju tulkam, alūksnietei Ritmai Eglei. Viņa kopā ar vājdzirdīgajiem audzēkņiem Alsviķu teritoriālajā struktūrvienībā ir kopš 2001. gada. Ritma ir tā, kura palīdz ne tikai mācību procesā, bet iesaistās arī sociālo problēmu risināšanā, kā arī iedrošina pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā.

Ko nozīmē surdotulks?
Latvijas nedzirdīgo biedrības kabinets, kurā strādā Ritma Egle, ir Alūksnē, Helēnas ielā 28, bet ikdienā tur laiku sanāk pavadīt ļoti maz. Dzīvē iekārtojies tā, ka viss ir skrējienā – pilsēta, poliklīnika, slimnīca, policija. Un, protams, Alsviķu teritoriālā struktūrvienība, kurp jādodas, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kuri nedzird.
Lai nedzirdīgie spētu sazināties un pilnībā iekļauties sabiedrībā, viņiem blakus nepieciešams cilvēks, kurš spēj iztulkot zīmju valodu. Tas ir surdotulks, kurš nedzirdīgajiem palīdz dažādās dzīves situācijās, piemēram, lai aizietu pie ārsta, uz banku, mācītos vai veiktu jebkādas darbības, kurās jākomunicē ar dzirdīgo pasauli. Tādēļ bieži vien saka, ka tulki ir nedzirdīgo ausis. “Ir gadījumi, kad daudzās iestādēs, kur aiziet nedzirdīgais, ja viņam uzrakstīs uz lapiņas, viņš izlasīs, sapratīs. Bet nesaprot. Daudzi uzskata - ja viņš ir latvietis, latviešu valoda ir jāzina. Nē, tā nav. Nedzirdīgajam dzimtā valoda ir zīmju valoda. Latviešu valoda viņam ir tāpat kā mums katram angļu, vācu, ķīniešu valoda,” stāsta Ritma Egle, kura palīdz nedzirdīgajiem cilvēkiem Alūksnes novadā.

Tulko kopš bērnības
Vaicājot, kā Ritma nonākusi pie šādas profesijas izvēles, atbilde ilgi nebija jāgaida. “Tā ir mana dzimtā valoda, jo vecāki bija nedzirdīgi. Pirmās zīmes esmu apguvusi, vērojot vecākus, kad viņi savā starpā sarunājas. Ja jautāsit, kā es iemācījos, nezinu. Es vienkārši ar viņiem sazinājos, runāju un sarunāju. Braucu līdzi tulkot, man patika, ka viņi man ir citādāki. Laika gaitā sāku darboties Alūksnes nedzirdīgo biedrībā,” viņa atminas. R. Egle par mājām sauc Alūksni, taču viņas dzimtā puse ir Balvi.

Bez tulka diemžēl nevar
Alūksnes nedzirdīgo biedrībā ir aptuveni 28 nedzirdīgo, kuriem R. Egle palīdz. “Mēs visu varam sarunāt. Ir video zvani – tā mēs sarunājamies. Kādreiz tas šķita neiespējami. Cits atsūta īsziņu vai atnāk, pierakstās, tad veicam pierakstus pie ārsta, ejam kopā pie daktera. Pie mums, Alūksnē, ārsti neprotestē, ka tulks dodas kopā ar slimnieku. Bet ir bijuši gadījumi, kad atbrauc citi speciālisti, kuri nevēlas, lai tulks atrastos blakus, taču pat pēc ārsta norādījumiem telpu nepametu. Jāsaka, šī sazināšanās bija ļoti prasta, un ārsts domāja, ka cilvēks saprot. Bet tā nenotiek. Jā, vienkāršas zīmes arī mēs saprastu - “Ēst”, “Gulēt” (rāda zīmes), tādas mēs arī mājās lietojam. To var. Bet kādu slimību vai sūdzību izstāstīt, to bez tulka diemžēl nevar,” uzsver speciāliste.

Tilts uz dzirdīgo pasauli
R. Egle saka - lai šo profesiju apgūtu, vajag gribēšanu un pirkstu lokanumu. “Esmu mācījusi visvienkāršākās zīmes vai ciparus, krāsas – ir grūti apgūt. Kādreiz tētis teica – tu man pastāsti, tu mīksti runā. Es līdz šim neesmu sapratusi, ko nozīmē – mīksti. Bet es domāju, ka tas nav asi. Kad tēvs bija viens pats palicis, vienmēr viņš man stāstīja, ka televīzijā parādīts tas un tas, lai pastāstu, kas tad tur īsti bija. To var iemācīties, pat vajadzētu,” saka Ritma.
Viņa atzīst - lai arī tuvojas pensijas vecums, nevarētu šos cilvēkus atstāt. Un tas neesot žēlums. “Man viņi ir kā ģimene. Es saprotu, kā tas ir, esmu redzējusi, kā mani vecāki aiziet uz iestādi un bezpalīdzīgi neko nevar izdarīt. Un es, sīks skuķis, mēģinu palīdzēt tulkot. Kāds ir gandarījums, ka viņi ir sapratuši! Es vienkārši saprotu, ka viņiem ir grūti. Mēs esam tās ausis, tilts uz dzirdīgo pasauli.”

Cik pie mums labi
Lai arī pašlaik ir cilvēki, kuri apgūst šo profesiju, R. Egle atzīst, ka uz lauku teritorijām viņi neskatās. Visi paliek Rīgā, jo tur ir lielākas iespējas, lai gan, atbraucot no Rīgas, atzīst - cik pie jums ir labi. “Tas, ka skaista pilsēta, ir viennozīmīgi, bet arī cilvēki mums ir sirsnīgāki un atklātāki. Viņam pat nevajag manu palīdzību, atnāk uz kabinetu, izstāsta savu bēdu, parunājas un viņu te saprot. Nozīmīgi ir arī tas, ka nekur tālāk tas neaizies, jo arī konfidencialitāte ir darba pienākums,” lepni saka Ritma.
Alsviķu struktūrvienībā septiņiem audzēkņiem viņa māca visus mācību priekšmetus.
Taču darbs nav viegls, jo ķermenis nogurst. Kādu laiku skolā stundas vadījusi stāvot – piekūst gan rokas, gan mugura un citas ķermeņa daļas. Kāds amerikāņu pētnieks pat teicis, ka surdotulka profesija esot viskaitīgākā – galvai, rokām un sprandai jāstrādā.

Savu izvēli nenožēlo
Saprotams, ka šāds darbs rada arī emocionālo noslogojumu. Rodas jautājums, kā atrast laiku sev? “Ziemā ir grūtāk atbrīvoties, kaķi padzenāju mājās, bet vasarā, pavasarī, rudenī eju uz mežu. Sēņošana ir mans hobijs. Reizēm, kad aizej uz mežu, vispirms piestāj pie koka, izsūdzi bēdas, ej un runā. Ja kāds ieraudzītu, domātu, ka ne pie pilna prāta.
Man ir neliels dārziņš, puķes, kāds krūmiņš. Ar tiem aprunājos. Droši vien, ka arī savas emocijas izlieku zemē. Runā, knibinies, domā, otrā dienā esi kā gurķītis. Un nāc uz darbu ar prieku.
Nekad neesmu nožēlojusi, ka strādāju tieši šajā jomā. Biju pat lielīga, kad ar tēti bija jāiet uz pagasta padomi. Viņš prasīja, un es runāju. Kā svarīga persona. Galu galā viņi nav sliktāki par jebkuru, kuram viss ir dots. Varbūt ir pat vēl labāki. Viņiem sirsniņas ir “mīkstākas”, kaut arī dzīve nodarījusi pāri,” asarām acīs saka Ritma.

Dara savu darbu
Par saņemto pagodinājumu viņa bijusi ļoti pārsteigta. Šos pasākumus Rīgā neapmeklējusi, jo parasti bijušas Alsviķu struktūrvienības eglītes un, protams, jābūt skolā. “Rīgā ir svētki, bet šeit ir manējie,” viņa uzsvēra. Taču šogad pasākums noticis agrāk, nolēmusi, ka jāaizbrauc, apvienojot to ar mazbērnu apciemošanu. Citādi vedekla jau sakot: “Tevi drīz vairs mazbērni nepazīs.”
Aizbraucot uz pasākumu, nekas neliecinājis, ka Ritma saņems pagodinājumu. Līdz izskanējis: “Gada surdotulks” - Ritma Egle. “Es biju ļoti pārsteigta. Jebkurš no maniem kolēģiem Latvijā ir pelnījis šo nomināciju, jo arī viņi dara tieši tādu pašu darbu un strādā varbūt pat ar lielākām grupām. Otrais pārsteigums bija, kad par šo nomināciju tiku pagodināta arī Alsviķu skolā, bija ieradies arī Smiltenes tehnikuma direktors. Protams, patīkami, bet nevajag aizmirst, ka tas ir mans darbs. Es daru savu darbu. Tā ir mana ikdiena,” saka R. Egle.
Kas ir labākais šajā profesijā? “Tas, ka tu vari palīdzēt, ka cilvēku acīs ir prieks par ikdienišķām lietām. Viņi no sirds ir pateicīgi par to, kas mums šķiet elementāri,” viennozīmīgi saka 2019. gada surdotulks Ritma Egle.

Teksts un foto: Loreta Jargane

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Saņem pagodinājumu “Gada surdotulks 2019”

Kategorijas