Krievu dvēseli dāvā latviešu tautai

2020. gada 3. janvāris 00:00

234

Rakstniece Marina Kosteņecka manai un vecākajai paaudzei bija kā brīvības simbols jau pirms Atmodas. Viņa rakstīja par tēmām, kuras tolaik nebija pieņemts publiski skart — bērnunami un nepilngadīgie likumpārkāpēji, varas represijās cietušie. Tad — Tautas fronte, kurā rakstniece darbojās kopā ar Latvijas neatkarības aizstāvjiem. Krieviete, bet ar Latvijas piederības izjūtu sirdī un darbos. Pēdējos gados Marinas Kosteņeckas vārds tikpat kā sabiedrībā neizskanēja, jo veselības problēmu dēļ viņa nevarēja pat iziet no mājas. Divi Černobiļas apmeklējumi radīja sekas, kas viņu piesaistīja gultai. Pēc lieliem pūliņiem veselība uzlabojas, rakstniece spēj pārvietoties ratiņkrēslā un atgriežas aktīvākā dzīves ritmā. Mēs atkal dzirdam par Marinu Kosteņecku. Arī tāpēc, ka pārkāpusi sevis noteiktajam “nekad vairs nerakstīt” un iznākusi viņas grāmata “Mans XX gadsimts”.
Krājumu veido divas grāmatas “Mans XX gadsimts” un “Vēstules no XX gadsimta” latviešu un krievu valodā. Tās atklāj pagājušā gadsimta otrās puses būtiskākos notikumus, Latvijas neatkarības cīņu un radošo personību nozīmi tajā. Grāmatu ievadvārdu autori ir Dainis Īvāns un Knuts Skujenieks.
- Kā tapa jaunākās grāmatas?
- Pirms laika veselības problēmu dēļ nevarēju piecelties pat no gultas un biju izolēta četrās sienās. Tad pie manis sāka nākt viens inteliģents cilvēks — Georgs Stražnovs, un ļoti priecājos par viņa sabiedrību. Dzerot tēju, daudz runājām par aizgājušo laiku, pašu piedzīvoto, un viņš reiz saka — tas taču esot tik muļķīgi, ka tikai viņš viens to dzird. Vajag rakstīt grāmatu. Tā kā es dzīvoju Rīgā, bet viņš citviet, sazinājāmies internetā un sāku stāstīt.
- Kāds bija jūsu 20. gadsimts?
- Mans ceļš 20. gadsimtā sākās pārvietojamo personu nometnē Vācijā, kur biju vēl mātes vēderā. Laiku līdz dzimšanai pavadīju zem bumbām. Tāpat kā daudzi, arī mani vecāki tolaik devās Rietumu virzienā, kad 1944. gadā Latvijai tuvojās padomju karaspēks. Vācijas pilsēta, kurā tā bija pirms kara beigām, bija sadalīta divās daļās — amerikāņu un padomju armijas pārziņā. No pirmās mūs šķīra neliels attālums, un, ja būtu atradušās tur, piedzimtu kā Amerikas pilsone un, visticamāk, nākotnē nerakstītu grāmatas Latvijā. Tomēr viss izvērtās citādāk. Mans tēvs jau bija apcietināts un kopā ar citiem izsūtīts uz Vorkutu, bet māte viena palika nometnē. Viņa bija tik novārgusi, ka barakā atstāta ar domu, ka gan jau neizdzīvos, tāpat kā gaidāmais bērns. Tomēr viņa izdzīvoja, kā arī pietika spēka tikt cauri sabombardētajai Vācijai un pārpildītā vilcienā atgriezties Rīgā, kur es nācu pasaulē. Tā ka mana dzimtene ir Latvija.
- Cik ilgi nepazināt savu tēvu?
- Līdz desmit gadu vecumam nekad nebiju viņu satikusi. Kad paaugos, mammai bieži vaicāju, kāpēc viņa nav mājās. Viņa atbildēja, ka tēvs strādā tālu un priekšnieks nelaiž mājās. Neatlaidos, vai tad viņam nepienākas brīvdienas vai atvaļinājums? No mātes uzzināju, ka viņa “darbavieta” ir OLP (Osobij lagernij punkt - krievu val.), un es rakstīju šai mistiskajai organizācijai vēstuli, lai ļauj tēvam atbraukt. Tikai vēlāk uzzināju, ko nozīmē šie trīs burti. Šo vēstuli sūtīju septembrī, bet oktobrī tēvu atbrīvoja, jo bija sācies Hruščova atkusnis. Atgriežoties viņš nedrīkstēja vairs pierakstīties Rīgā, grūti bija atrast darbu, bet es biju tautas ienaidnieka meita. Ilgi nesapratu, ko tas nozīmē, un kaunējos no tēva, lai arī mīlēju. Kad man bija 16 gadu, tēvs nomira. Pirms aiziešanas mūžībā viņš teica, ka reiz es ar viņu lepošos. Tā arī bija, jo ar laiku visi uzzināja, par ko cilvēki nonāca gulagā.
- Cik viegli vai grūti savos rakstos bija teikt patiesību par savulaik aizliegtām tēmām?
- Viegli tas nebija. Tomēr uzrakstīt ir viens, bet publicēt kas cits. Tāpēc visu cieņu redaktoriem, kuri to uzdrošinājās. Viens no pirmajiem bija Jānis Škapars “Literatūrā un Mākslā”, kurš nopublicēja manu rakstu “Tiesa nāk, piecelties!”. Tad pirmo reizi rakstīju arī par savu tēvu, par to, ka viņu arestēja mēnesi pirms manas piedzimšanas. Tas laikraksta numurs ceļoja no rokas rokā. Tolaik nezināju, ka būšu pirmā Latvijā, kura par to sāk rakstīt. Iespējams, latvietim neko tādu neļautu, bet es biju krieviete.
- Vēlākajos gados bijāt tā, kura rakstīja par citiem salauztiem likteņiem — bērnunamu un citiem sistēmas bērniem.
- Krievu presē kaut ko atklātu grūtāk bija iedabūt. Sapratu, ka tur manu rakstu atmetīs, bet latviešu izdevumi jau vairāk varēja atļauties. Kad laikrakstā “Padomju Jaunatne” redaktore bija Monika Zīle, viņa saprata, ka avīzei raksts cels reitingus, bet tas ir arī kā drauds. Tagad saprotu, cik gudri viņa tolaik izdarīja, manis rakstīto aiznesot vispirms uz partijas Centrālo komiteju, kur to pamatīgi izsvītroja, bet daudz kas jau palika. Mani tas šausmināja, un teicu, grasījos saplēst manuskriptu, bet mani atturēja, jo tas būs kā “bumbas sprādziens”. Turklāt aiz tā visa taču ir daudzu bērnu likteņi. Tas šai problēmai pavēra kā slūžas.
- Savulaik ar lielu interesi lasījām jūsu grāmatas par bērnunamiem un nepilngadīgo kolonijām. Vai tas ko mainīja?
- Ļoti daudz! Tas nebija aptverams, kā dzīvoja tie sistēmas bērni — pārblīvētās telpās ar metāla divstāvu gultām, viena rotaļu lelle visiem. Tagad ir kā diena pret nakti, jo vismaz mēģina bērnunamos radīt ģimenisko vidi un iemācīt šiem bērniem praktiskas iemaņas. Var jau diskutēt, vai ir labi ļaut adopciju uz ārzemēm, bet tā vismaz ir cerība bērniem ar veselības traucējumiem, jo Latvijā viņus neizvēlas pieņemt ģimenēs. Sistēmas bērni diemžēl mums ir un, visticamāk, būs joprojām. Nav pietiekamu likumu, kas stimulētu vairāk adoptēt. Būs arī ieslodzījuma vietas nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, bet šobrīd vairs nav iespējams izolēt bērnu vai aizsūtīt uz speciālu iestādi tikai tāpēc, ka nemācās vai slikti uzvedas.
- Savulaik bijāt PSRS tautas deputāte. Kā tagad raugāties uz šo dzīves posmu?
- Kad Latvija pasludināja savu neatkarību, tā vēl nebija oficiāli atzīta, lielākā daļa deputātu nolēma vairs nedoties uz Maskavu. Es turpināju to darīt, jo mans lēmums bija, ka jābūt tur, lai zinātu, kas notiek, kas tiek runāts un spriests par Latviju.
- Kādu atceraties 1991. gada augusta puča laiku?
- 19. augusta rītā pienāca ziņas, ka Padomju Savienībā sācies valsts apvērsums. Sapratu, ka nebūšu sarakstā viena no pirmajām, ko aizturēs, bet mierā jau neatstās. Nolēmu runāt ar tautu, ka neesmu mainījusi savu pārliecību, un devos uz radio. Uzvilku ērtus apavus, jo atcerējos, ka Benjamiņas kundze izsūtījumā devās balles kurpēs, sagatavoju citas nepieciešamās lietas un devos ceļā. Ielas bija tukšas, cilvēki mājās klausījās radio, lai zinātu, kas notiek. Neko īpašu tajā runā nepateicu, bet centos uzrunāt cilvēkus, lai saglabātu ticību. Pārnākot mājās, gaidīju “viesus”, bet neviens neatnāca. Tad atskanēja zvans pie durvīm, un tur stāvēja jauns puisis armijas formā kopā ar meiteni. Viņi teica, ka dzirdējuši manu runu radio un vēlas mani nogādāt drošā vietā. Izlēmu tomēr palikt, jo nevarēju riskēt ar šiem jaunajiem cilvēkiem. Tā ka vienmēr būšu Latvijas patriote, jo par daudz ko esmu parādā latviešu tautai.
- Kā jūtaties 21. gadsimtā?
- Mazliet apjukusi, jo šis gadsimts strauji sācies ar modernajām tehnoloģijām, un līdz ar to bieži vien zaudējam cilvēciskos kontaktus. Mēs tik daudz rakstījām vēstules ar roku un sirdi, šobrīd galvenokārt mehāniski kaut ko telefonā. Tāpēc man likās tik būtiski grāmatā nodot to latviešu tautas sirds siltumu, kas valdīja 20. gadsimtā. Cilvēka pamatā ir dvēsele, un rakstniekam vienmēr svarīgi to izkopt. Domāju, ka cilvēki agri vai vēlu vairāk atgriezīsies pie garīgajām vērtībām, jo nevar domāt tikai par materiālo labumu, citādāk cilvēce aizies bojā. Kopumā jau pagājušais laiks bija arī briesmīgs — kari, revolūcija un citi lieli pārbaudījumi, bet tajā visā spējām saglabāt gaišumu.
- Kas ir labais un sliktais, ko šis gadsimts paņēmis līdzi no iepriekšējā?
- Skumjākais, ka tagad pašu valsts latviešiem nav vajadzīga, jo daudzi aizbraukuši. Ir jau saprotams, ja galīgi nevar atrast darbu, bet, ja tā ir izvēle tikai starp maizi ar sviestu un vienkārši maizi, tad par to sāp sirds. Viss, par ko savulaik cīnījāmies, bija taču jaunās paaudzes labā. Kādreiz cilvēkus izveda lopu vagonos, bet tagad paši nopērk biļeti vienā, galvenokārt Rietumu, virzienā. Prieks ir par sakopto Latviju. Kad atkal varu doties ārpus Rīgas, ar gandarījumu skatos uz nopļautajiem laukiem un ceļmalām. It kā daudzi aizbraukuši un laukos mājas tukšas, bet zeme ir uzarta, sētas sakārtotas. Tomēr galvenais, ka esam brīvi, varam braukt pa visu pasauli un arī atgriezties. Prieks, ka izaugusi paaudze, kura nepazīst bailes, var brīvi runāt to, ko domā, nebaidoties, ka viņus apcietinās un ieslodzīs. Tā ka nevienu brīdi nenožēloju, ka cīnījos par to visu, un prātā nenāk pateikt, ka padomju iekārtā bija labāk. Lai arī ko nostalģiski teiktu vecākās paaudzes cilvēki, neko no tā negribu vairs piedzīvot. Acīmredzot visi aizmirsuši to slikto. Arī Latvijā viss ies uz augšu. Ticu tam.
- Sarunā jums abas valodas miksējas. Domājat krieviski vai latviski?
- Tas ir atkarīgs no tā, ar ko domās diskutēju. Ja oponēju latvietim, tad latviski, ja lādēju Putinu, tad krievu valodā. Labi zinu abas un kā vīnu izgaršoju Regīnas Ezeras vai Noras Ikstenas darbus, bet pati to vīnu “brūvēju” savā dzimtajā krievu valodā. Man ir krievu saknes un kultūra, bet dzimtene - Latvija.
- Ko vēlētu Latvijai?
- Lai visi latviešu Sprīdīši atgrieztos mājās, jo tā ir mūsu valsts, par ko tā cīnījāmies. Atceros, 1991. gada janvāra barikādēs kādam vīrietim jautāju, ko darītu, ja sāktos uzbrukums un varētu aiziet bojā? Viņš mierīgi atbildēja — nekas, mājās palika mazdēls, un būs, kas Latvijas zemē iesēj rudzus.
Teksts un foto:
Sandra Pumpure

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Krievu dvēseli dāvā latviešu tautai

Kategorijas