Pededzes pareizticīgo kāzu tradīcijas - nemateriālās kultūras vērtība

2020. gada 10. janvāris 00:00

102

Ar nozīmīgu notikumu jaunais gads sācies Pededzē - Pededzes pagasta pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālais kāzu rituāls iekļauts Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā līdzās tādām nozīmīgām vērtībām kā Dziesmu un deju svētku procesa tradīcija, suitu kultūrtelpa vai Gaujas plostnieku amata prasmes. Jau šogad plānoti pirmie pasākumi, šo rituālu popularizējot.
Latvijas Universitātes Zinātņu mājā decembrī godināja trīs Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma vērtības, kas 2019. gadā iekļautas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Viena no tām ir “Pededzes pagasta pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālais kāzu rituāls”, ko iekļaušanai sarakstā pieteica biedrība “Pededzes nākotne”.

Sākums – dēla referāts
Taču ceļš uz šīs vērtības augšāmcelšanos, izzināšanu un saulītē celšanu bijis ļoti garš un darbietilpīgs. Pededzes tautas nama vadītāja Tatjana Steklova tagad smejoties atceras, ka viss sācies ar dēla studiju darbu, kā izveidei padoms lūgts mammai.
“Tas varētu būt pirms kādiem padsmit gadiem, kad mans vecākais dēls, studējot pedagoģiju Rēzeknes augstskolā, gatavoja referātu priekšmetā “Tradīcijas” un, atbraucot mājās, lūdza ieteikt kaut ko par tēmu “Mūsu ģimenes tradīcijas”, bet ar noteikumu, lai tas būtu kaut kas neparasts. Ilgi domāju, ar ko varētu pārsteigt. Mūsu dullās kāzu tradīcijas varbūt parādīt...? Dēls šo akceptēja, un es viņam izstāstīju, kā man pašai 1985. gadā tika svinētas kāzas pēc senajām tradīcijām. Manu stāstu papildināja māte, vīramāte un rezultātā sanāca apjomīgs referāts, kas augstskolā tika teicami novērtēts. Pasniedzēja esot teikusi: “Visādas kāzas esmu redzējusi un dzirdējusi, bet tādu “čuda – juda” pirmo reizi!” Referāts, protams, toreiz tika nolikts plauktā un par to tika aizmirsts,” stāsta T. Steklova.

Īsteno rituāla rekonstrukciju
Par šo materiālu viņa atcerējusies tikai tad, kad jau strādājusi Pededzes tautas namā, un 2014. gadā domāts, kādu darbu varētu iesniegt Alūksnes novada novadpētniecības konkursā. “Ar Inesi Volšteini, toreizējo Pededzes muzeja vadītāju, nopriecājāmies, ka mums jau ir uzmetums idejai, vēl apskrējām vietējās “babuškas”, referātu papildinājām ar stāstiem, fotogrāfijām un senajiem kāzu rokdarbiem, un darbs par krievu kāzu tradīcijām Pededzes pagastā tika iesniegts konkursam, gūstot ievērību.
Ņemot vērā ieguldīto darbu un iegūto interesanto materiālu, tas vairs nevarēja palikt plauktā, tādēļ ar mērķi nodrošināt rituāla pastāvēšanu un turpināšanos 2014. gadā biedrība “Pededzes nākotne” sagatavoja projektu “Pededzes vēsturisko kāzu tradīcijas pagātnē un mūsdienās” un iesniedza Valmieras novada fonda projektu konkursā. Projekts paredzēja senā kāzu rituāla rekonstrukciju, kas izdevās lieliski, fiksējot visu gan foto, gan video versijās, un tad jau visi iesaistītie bija ieinteresēti iesākto tupināt un seno tradīciju atdzīvināt,” stāsta
T. Steklova.

Veido veiksmīgu sadarbību
Darbs turpinājās. 2015. gadā kultūras darbinieces T. Steklova un Antoņina Girs sastādīja savdabīgāko vietējās izloksnes vārdu vārdnīcu, kas tagad pieejama Pededzes tautas namā. Turpināta arī materiālā mantojuma vākšana, jo ar kāzu rituālu cieši saistīti sieviešu rokdarbi: grīdsegas, jostas, izšuvumi, galdauti, gultas veļa un daudz kas cits.
Procesā notikusi iepazīšanās ar krievu folkloras ansambli “Iļjinskaja pjatņica”, kā dziedājumā Tatjana saklausījusi pazīstamas kāzu rituāla dziesmas un izveidojusi ar to sadarbību kāzu dziedājumu izpētei un fiksēšanai. Folkloras ansamblis pamazām uzkrājis ievērojamu pieredzi aprakstītā kāzu rituāla rekonstrukcijā un izpildīšanā. Papildus
T. Steklovas un pededziešu savāktajam materiālam ievērojamu ieguldījumu devusi arī biedrība “FPC “Tradīcija”” un tās vadītājs Sergejs Oļenkins, kurš pagastā veicis vairākas folkloras ekspedīcijas, vēlāk uzņemot arī dokumentālo spēlfilmu. Tieši viņš arī rosinājis pededziešu kāzu rituālu pieteikt iekļaušanai Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Etniskais kolorīts izpaužas ieražās
Ar ko tad šis kāzu rituāls ir tik īpašs? T. Steklova uzsver – būtība meklējama apstāklī, ka vairāku gadsimtu garumā Pededzes pagasta teritorija gandrīz nekad nav bijusi vienota teritoriālā vienība. Līdz 1782. gadam tā bijusi sadalīta starp Krieviju, Poliju un Zviedriju, tad piederējusi Krievijas impērijas Pleskavas, Līvlandes (Vidzemes) un Vitebskas guberņām, no 1920. gada daļa teritorijas piederējusi Igaunijai, daļa – Latvijai un tikai kopš 1924. gada pagasta robežas kļuvušas tādas, kādas tās ir šobrīd.
“Līdz ar to vēsturiski Pededzē pareizticīgie bijuši ne tikai krievu un setu etniskās grupas pārstāvji, bet arī latvieši. Rezultātā šādas robežu un valstiskās piederības maiņas ietekmējušas arī vietējās ieražas, tostarp godus, un šeit radās spilgts, savdabīgs kāzu rituāls, kas ir raksturīgs tikai Pededzes apvidum,” stāsta T. Steklova, piebilstot, ka tas līdz mūsdienām saglabājies ar vismazākajām izmaiņām un daudzas tā formas starp iedzīvotājiem ir populāras arī pašlaik. “Mūsu kāzu rituāls ir divu dienu pasākums, kurā iestudēta katra nianse, katram kāziniekam ir viņa loma un viss faktiski notiek pēc gadu desmitiem senām tradīcijām, kas balstījušās tautu kolorītā,” stāsta T. Steklova, lepojoties ar savu īpašo tradīciju un atklājot interesantas epizodes gan no savām kāzām, gan no pašas vadītajām ceremonijām, kādu ir ne mazums.

“Te nav krievu Pededze”
Tādēļ viņa ir neizpratnē par cilvēkiem, kuri viņas dzimto pagastu sauc par krievu Pededzi. “Tā var runāt tikai cilvēki, kuri nezina vēsturi. Mēs vienkārši esam pazaudējuši savas bagātīgās etniskās saknes, bet daudzveidība parādās mūsu tradīcijās,” stāsta novadpētniece.
T. Steklova dzirdējusi arī viedokli, ka kāzu rituāls ir krievu tradīcijas slavinošs mantojums, kas neiederas Latvijā, un arī to noraksta uz nekompetenci. “Mēs esam tādi paši pilsoņi, tādi paši cilvēki Latvijā kā jebkurš cits, mūsu senči te ir dzīvojuši un tagad mēs dzīvojam, vienkārši teritoriāli tā ir izveidojies, ka mēs varbūt vājāk zinām latviešu valodu, bet mūsu bērni ne tikai runā, bet iegūst augstāko izglītību, strādā savā specialitātē, un tas, ka mēs esam krievi, mums ir tikai milzīgs, trekns pluss. Mums ir cita mentalitāte, cita domāšana, piemēram, mēs esam lielāki matemātiķi nekā valodnieki, un tā ir interesanta atšķirība. Mēs arī esam pareizticīgie, bet mums ir savas tradīcijas, kas atspoguļojas gan vietējā sadzīvē, gan folkloras tekstos,” saka
T. Steklova.

Joprojām precas pēc
tradīcijām
T. Steklova atzīst, ka mūsdienās kāzas pilnībā ar visiem kāzu rituāla elementiem droši vien vairs neredzēt, taču fragmentāri tie tiek piekopti un eksistē. Tajos gan krievi, igauņi, gan latvieši sazīmēs pazīstamas tradīcijas. “Vienas no pēdējām kāzām pēc senajām tradīcijām bija 2015. gadā kādai Pededzes tautas nama darbiniecei, tieši viņas fotogrāfijas ir iekļautas arī grāmatā “Nemateriālais kultūras mantojums Latvijā – Nacionālais saraksts”,” stāsta un fotogrāfijas demonstrē T. Steklova, priecājoties, ka iekļūšana vērtību sarakstā palīdzēs rituālu saglabāt un saulītē celt.
Taču tradicionālā kāzu rituāla saglabāšana mūsdienās nav iespējama bez zinātniski pētnieciskā darba un speciālistu atbalsta. “Kāzu tradicionālos dziedājumus pārzinošu vietējo iedzīvotāju vecums vairs neļauj pašiem piedalīties kāzās, taču pagastā ir jaunākas paaudzes iedzīvotāji, kuri vēlētos pētīt kāzu tradīcijas un tradicionālās kāzu dziedāšanas prasmes.
Biedrība “FPC “Tradīcija” un autentiskās folkloras studija un folkloras kopa “Iļjinskaja pjatņica” dalībnieki ir gatavi atbalstīt šos centienus, nākamgad organizējot Pededzes pagastā kāzu tradīciju un tradicionālās kāzu dziedāšanas apgūšanas meistarklases dažādās daiļrades formās. Tāpat plānots organizēt pasākumu, kurā izspēlēsim Pededzes pagasta pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālās kāzas, iesaistot tajā arī pasākuma apmeklētājus. Līdzīgi esam interesentus iepazīstinājuši ar Masļeņicas tradīciju. Tāpat, ja būs jauno pāru interese, nākotnē noteikti centīsimies radīt iespēju izmantot mūsu iegūtās zināšanas un materiālus kāzu ceremonijas rīkošanā,” stāsta T. Steklova. Plānota arī etnomodes skate, festivāls ar folkloras kopu dalību, skaidrojošas brošūras izdošana un pat multimediju tehnoloģiju iegāde izglītojoša rakstura spēlēm. “Mums ir saplānoti pasākumi pieciem gadiem, kuros gribam šo krāšņo rituālu godā celt un ieinteresēt jaunatni izzināt savu senču tradīcijas,” atklāj T. Steklova.

Kāzu rituāla elementi, kas saglabājušies līdz mūsdienām

● Līdz pat šiem laikiem kāzu rituālā bieži tiek izmantota “bildināšana” (svatovstvo – krievu val.), noruna (sgovor) un topošo radinieku ciemošanās (smotrini). Gandrīz obligāta mūsdienās ir laulāšanās ceremonija un pat līgavas pūrs.

● Daudzās mūsdienu kāzās tiek izmantoti tradicionālo kāzu personāži: kāzu vadītāji – līgavas un līgavaiņa “družkas”, “līgavaiņa brāļi”, “draudzenes” vai “līgavas māsas”. Interesanti, ka šie personāži kāzu rituālā tiek saposti ar krustā sasietiem kāzu dvieļiem un jostām.

● Tradicionālais “kāzu vilciens” tagad sastāv nevis no pajūgu virknes, bet no automašīnu rindas.

● Bieži tiek izmantotas kāzu rituāla detaļas, kas saistītas ar “kāzu vilciena” ceļa aizšķērsošanu un izpirkuma prasīšanu.

● Tāpat kā senos laikos, jaunlaulātos uzved uz paklāja, bet pie galda sēž uz spilveniem. Ja tas ir iespējams, jaunais pāris pie galda nokļūst, ejot pa soliem un krēsliem. Lai būtu augstāk par visiem.

● Tiek izmantoti arī “līgavas zagšanas” rituāli, “nozagtās līgavas” izpirkšana, attīrīšanas rituāls pirtī otrā kāzu dienā, līgavas dāvanas jaunajiem radiem un cits.

Ticējumi – kāzu rituāla sastāvdaļa
◆ Slikta zīme, ja kāzu laikā kāds izies starp jauno pāri, kāds uzkāps vai kā savādāk nosmērēs līgavas kleitu vai plīvuru.
◆ Kurš no abiem, jaunajam pārim satiekoties, pirmais uzkāps otram uz kājas, tam vienmēr būs taisnība strīdos.
◆ Ieejot baznīcā, līgavai jāpārvelk ar papēdi pa slieksni.
◆ Pirms laulāšanās kleitu nedrīkst apsiet ar jostu, lai dzīvē būtu veiksmīgas dzemdības.
◆ Laulības ceremonijas laikā jāskatās uz eņģeļu attēliem ikonās, lai bērni būtu skaisti.
◆ Ieejot līgavaiņa mājā, pēc sālsmaizes pagaršošanas līgava uz maizes liek adītus dūraiņus vīramātei, lai tā būtu labvēlīga.
◆ Pūrā jābūt tik daudz cimdu un zeķu, lai pietiktu desmit gadiem, jo pirmajos gados pēc kāzām būs klāt bērniņš un adīt nebūs laika.
◆ Kāzinieki pēc iespējas nebrauc pa vienu un to pašu ceļu, lai laulātie dzīvē viens otram neapniktu.
◆ Noteikti jāpārbrauc tilts un tajā brīdī līgavai upē vai strautā jāiemet josta, lai laulības dzīvē neraudātu.

Interesanti!
Vietējā izloksne, kas atšķiras no izloksnēm, kurās runā citas grupas (piemēram, tuvumā, aiz valsts robežas Krievijā dzīvojušie ar to, ka satur vārdus, kuri radušies, burtiski tulkojot no latviešu valodas, piemēram, “žuravina” (krieviski “kļukva”, latviski “dzērvene”), “burki” (krieviski “banki”, latviski “burkas”), “barkan” (krieviski “morkovj”, latviski “burkāns.”)

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pededzes pareizticīgo kāzu tradīcijas - nemateriālās kultūras vērtība

Kategorijas