Par darba spējām un izturību pateicas dzimtas gēniem

2020. gada 10. janvāris 00:00

“Man vienmēr ir paticis izrunāt vārdu “Alūksne”. Bet nezinu, vai man ir tiesības teikt, ka esmu alūksniete, jo ir taču alūksnieši, kuri te dzīvo vairākās paaudzēs. Es te tomēr esmu ienācēja,” saka mūzikas pedagoģe Ināra Kravale.
Taču alūksniešiem viņa notikti ir savējā nu jau vairāk nekā piecus gadu desmitus. Klavieru skolotāja Alūksnes mūzikas skolā un dziedāšanas skolotāja Jaunannas pamatskolā (tagad – Jaunannas Mūzikas un mākslas pamatskola), kordiriģente, vokālo ansambļu vadītāja. Personība, kurai dota liela enerģija un darbaspējas, kurai vienmēr ir savs viedoklis par sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Tieša, atklāta, patiesa un asprātīga. Tāda Ināra ir arī mūsu sarunas laikā viņas 80 gadu jubilejas priekšvakarā, kad atmiņas mijas ar pārdomām un smiekli – ar smeldzi. Tā kā esam sen pazīstamas, jautājumos atļāvos uzrunāt viņu uz “tu”.
- Mēs visi nākam no savas bērnības. Kur pagāja tavējā?
- Mana dzimtā puse ir Saikava Madonas novadā. Mani vecvecāki bija Latvijas patrioti. Bijām bagāta ģimene. Mans tēvs bija Saikavas Lejas skolas direktors, viņš bija leģionārs un krita Ziemassvētku kaujās 1944. gadā. Iepriekšējā gadā bija piedzimis mans brālis Māris. Tēva uzvārds ir atrodams uz sienas Lestenes brāļu kapos. Mamma bija aizsardze, aizsargs bija arī viņas brālis. Pēc daudziem gadiem padomju laikā Ilga Stradiņa atnesa man rakstu no “Skolotāju Avīzes”, kur bijušie tēva audzēkņi bija rakstījuši par viņu kā īsta skolotāja piemēru. Jā, Voldemārs Rozentāls vadīja kori un teātri, daudz ko bērniem iemācīja, kādu laiku strādāja kopā ar Haraldu Medni. Atnākot padomju varai, zaudējām visu. Mūs izdzina no skolas un no mājām. Bija palicis vienīgi trimo spogulis, ko krievi nebija aizveduši. Bija dīvaini pēc stundām skolā, aizejot pie skolasbiedriem, ieraudzīt lietas no mūsu mājām. Mamma gāja strādāt kolhozā, kaut pirms tam bija direktora kundze. Reiz viņa mani sabāra, kad izvilku no skapja sarkanbaltsarkano karogu, kas bija darināts no vilnas. Skolā bija glezna zelta rāmī, kurā attēlota tautu meita ar villaini pār roku un Bībeli otrā, to izņēma ārā, bet vietā ielika Staļinu. Pēc gadiem izlasīju, ka viens mākslinieks, kurš bija emigrējis uz Ameriku, meklējis savus darbus, un sapratu, ka tā bija tā glezna ar tautu meitu.
- Ja tagad paraugāmies ar laika distanci, esi dzīvojusi tik intensīvi un tava dzīve bijusi tik piesātināta.
- Man bija 16 gadi, kad sāku strādāt. Strādāju, jau mācoties Cēsu mūzikas vidusskolā, un vecajā darba grāmatiņā ir tikai divi ieraksti – trīs gadi Cēsu Mūzikas vidusskolā un pēc tam – pamatdarbs Alūksnes mūzikas skolā. Kopējais darba stāžs man ir vairāk nekā 60 gadi. Tas ir daudz. Skaitlis 80 uzrakstīts izskatās ļoti skaisti - bezgalība un nulle, bet traģika ir tā, ka dzīves nogrieznī jāskatās uz kreiso pusi un tas nogrieznis ir ļoti liels, bet uz labo pusi - ļoti īss un ar daudzām jautājuma zīmēm. Ir bijušas uzvaras un zaudējumi, prieks un sāpes. Tā amplitūda ir ļoti plaša, pie tam esmu bijusi saistīta ar ļoti daudziem cilvēkiem – ar bērniem, kurus esmu mācījusi skolās, papildus strādājot arī Jaunannā, ar ansambļu un koru dalībiekiem. Var skatīties dažādi, bet katrs jau spriež pēc sevis. Bieži ir tā - kas vienam ir labs, otram slikts. No attāluma uz notikušo ir vieglāk skatīties un visu saprast.
- Gribas pavaicāt, kā pēc tik daudziem Alūksnē nodzīvotiem gadiem tu sajūti alūksniešus? Un kā atceries savu ienākšanu šajā pilsētā?
- Kad dzirdēju sakām, ka alūksnieši atšķiras no cilvēkiem, kuri dzīvo Madonā, Cēsīs, nevarēju iedomāties, ka tā varētu būt. Esmu madoniete, mana dzimtā puse ir Saikava. Kādu laiku esmu dzīvojusi arī Cēsīs, bet tagad, kad dzīves lielākā daļa pavadīta Alūksnē, varu teikt, ka manās sajūtās alūksnieši tiešām ir citādāki. Dzīvojot pierobežā, kur satiekas Igaunija, Krievija, Latgale – manuprāt, no tā ir veidojusies alūksniešu mentalitāte.
Mana ienākšana Alūksnē bija vienkārša. Sieviešu vokālajam kvartetam, ko vadīja Alma Bindemane, vajadzēja pianisti,viņas mani ļoti gaidīja. Atceros pirmo mēģinājumu pie Bindemanes kundzes mājās, kur tagad ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Tikšanās bija otrajā stāvā, kur bija milzīga palma, sievas bija skaisti saposušās… Diezgan drīz Alma Bindemane atteicās no ansambļa vadīšanas, un tā es paliku, mantoju viņas vadītos kolektīvus, kļuvu par koncertmeistari Elmāra Kaprāna vadītajam vīru kvartetam.
- Tava dzīve vienmēr bijusi ļoti noslogota un aktīva – darbs mūzikas skolā, koru, ansambļu vadīšana…
- Reizēm pati iedomājos, kā varēju tik daudz korus un ansambļus vadīt. Protams, ka man tagad pietrūkst, ka vairs nav kolektīvu - kāds bija “Sonus” ar savu varēšanu un reizē ar spurainumu, tā kā ar adatiņām mazliet, “Dzelme” ar savu labestību un sirsnību.
Par savu aktīvākās darbības laiku varu teikt, ka man ļoti laimējās ar iestāžu, uzņēmumu vadītājiem, kuri atbalstīja kultūru – tāds bija Vilis Voičis Ceļu daļā, Jānis Sviklis Starpkolhozu celtniecības organizācijā, Kārlis Ģērmanis kolhozā “Pededze”, Uldis Teterovskis un Andris Apinītis Ilzenē. Vadīju sieviešu vokālos ansambļus ne tikai Alūksnes kultūras namā, VEF filiālē, Sadzīves pakalpojumu kombinātā, rajona Patērētāju biedrībā, bet arī lauktehnikas un mežrūpnieku vīru vokālos ansambļus ar 12 vīriem katrā. Tas bija kultūrai labvēlīgs laiks. “Dzelmē” tās ziedu laikos bija 100 dziedātāji – 60 sievas un 40 vīri! Atcerēsimies, ka bija laiks, kad Alūksnes rajonā bija divi vīru kori “Celtnieks” un “Ezerkrasts”. Tagad to grūti iedomāties, jo nav vairs cilvēku…
- Vai saviem amatierkolektīviem biji demokrātiska vai stingra un prasīga vadītāja?
- Ļoti cienīju savus pašdarbniekus. Reizēm dusmojos, jo ne vienmēr viņiem bija taisnība. Mazliet pietrūka diplomātijas, reizēm - stingrības. Skarbi skan, bet, ja gribi sasniegumus, ir jābūt despotam. Tāda bija Ausma Derkevica, zināmā mērā arī brāļi Kokari. Stingrs savās prasībās ir kora “Maska” diriģents Jānis Ozols, pie Māra Sirmā ir dzelzs disciplīna. Es visus uzklausīju. Vienmēr zināju, kuriem dziedātājiem slimi vecāki, ko kādam sieva teiks, uzskatīju, ka man tas ir jārespektē. Bet tā acīmredzot nevar. Inteliģents cilvēks “nelēks acīs” priekšniekam, labāk paklusēs, ar sievu nestrīdēsies, kaut sirds ir pilna. Bet korī var - pasaka diriģentam visu, ko domā, vēl padzied un mājās aiziet laimīgs!
- Tev ar pašdarbniekiem bijis ne tikai kopīgs darbs, bet arī kopīgi atpūtas brīži, izbraukumi, ekskursijas.
- Es ļoti labi atceros savus pašdarbniekus. Kad lasu vietējā laikrakstā, ka atkal kāds ir aizgājis viņā saulē, domāju - atkal viens cilvēks, kurš uz ielas vairs nepasveicinās… Ir daudz redzēts un daudz kur būts. Ar “Dzelmi” aizbraucām līdz Uļjanovskai, ar “Celtnieku” līdz Samarkandai, ar lauktehnikas ansambļiem līdz Azerbaidžānai, bet ar “Sonus” esam izbraukājuši Eiropu.
Man ir spēcīga iztēle. Aizverot acis es jūtu, kā smaržo Melnā jūra, kādas bija dienvidu naktis Itālijā… Es domāju – lai tie, kuri manas darbības gados ir bijuši kopā ar mani, paši izsver, ko ieguvuši, kur bijuši, ko redzējuši. Noteicošais – kā ir jutušies viņi paši. To es nevaru ietekmēt. Viena daļa, kuri beiguši pašdarbnieku gaitas, domā – tas bija foršs laiks. Vismaz es gribētu ticēt, ka viņi tā domā.
- Alūksnes Kultūras nams toreiz un Alūksnes Kultūras centrs tagad. Kā, tavuprāt, mainījusies kultūras dzīve pilsētā?
- Kultūras dzīve vienmēr bijusi rosīga, bet, protams, pārmaiņas ir lielas. Kādreiz amatierkolektīvi bija saliedētāki, notika pašdarbnieku vakari. Tagad Kultūras centrā ir spēcīgi kolektīvi, labi, pie mums koncertē profesionāli mākslinieki. Ir skaidrs – Cēsu koncertzāles, Liepājas “Lielā dzintara”, Rēzeknes “Gora” līmenis te nav, brauc vairāk populārās mūzikas izpildītāji. Protams, atbrauc Raimonds Pauls, Radio koris, Vestards Šimkus, ir sadarbība ar Igauniju. Biju somu akordeonista Kimo Pohjonena koncertā. Viņš ir izcils šovmenis. Muzikāli mani uzrunāja koncerta sākums un beigas, bet to gan es patiešām gribētu redzēt, kā viņš izmanto tehnisko bāzi. Ja gribas muzikālo baudījumu, tad jāklausās, kā akordeonu spēlē Ksenija Sidorova. Kā klausītājai man patīk ģitāras spēle, piemēram, Mārča Auziņa izpildījumā.
- Tu vēl joprojām strādā Alūksnes Mūzikas skolā un Jaunannas skolā. Kā vēl bagātini savu ikdienu?
- Esmu ļoti pateicīga par iespēju joprojām strādāt. Nezinu, kā būtu labāk, bet pēc brīvlaika, atnākot uz skolu, pirmo dienu nostrādāju ar baudu. Es daudz lasu, kolēģi, kuri arī ir lieli lasītāji, iesaka un piegādā grāmatas. Izlasīju Ulda Pīlēna grāmatu “Mans uzņēmēja kods”. To kā rokasgrāmatu var izmantot ne tikai uzņēmēji. Visforšāk ir vasarā dārzā. Tur puķes un neviens cits neuzdod jautājumus, nekritizē, neapspriež, kas tev ir mugurā, bet, aplaistot puķi, tā uzzied vēl krāšņāk. Mums ir trīs dārzi – arī meitu Līgas un Ievas. Ievas dārzā ir tikai rozes, viena ābelīte, krūms un liela pļava. Tās galā ir milzīgs ozols un vītols. Līgas dārzā ir plata zemeņu dobe. Mums aug dārzeņi. Visi vecie kaimiņi miruši, vietā nāk jaunie. Kurš sveicina, kurš nesveicina, agrāk nebija tā pieņemts. Kad staigāja garām, sasveicinājās vai novēlēja dievpalīgu. Tajā pašā laikā, ja prasi kaut ko palīdzēt, tad neatsaka, vienkārši viss ir citādāk.
- Kravaļu ģimene – tie esat jūs ar Jāni, jūsu meitas Līga un Ieva, mazbērni Dāvis, Anna Juta un Vivija. Jums ir arī mazmazmeitiņa.
- Jā, tie ir visi mani mīļie cilvēki. Ar Jāni esam kopā jau 61. gadu – priekos un bēdās, veiksmēs un neveiksmēs. Līga dzīvo un strādā Vācijā, ir atzīta mūzikas skolotāja, vada divus korus. Ieva Latvijas Televīzijā vada Kultūras raidījumu redakciju, bieži dodas uz ārzemēm. Šovasar uz Latviju bija atbraucis Dāvis, kad meitiņai bija tikai divi mēneši. Gandrīz trīs nedēļas nodzīvoja dārza mājā. Viņiem šeit patīk. Tā kā citu lauku nav, tad te ļoti labi jūtas. Mazmazmeitņu visbiežāk redzu viedtālrunī, tagad jau ir iespējas sazināties. Trīs man ļoti tuvi cilvēki ir Astrīda Bētere, Sandra Oto un Aija Luika. Aija, kura ir pārcēlusies uz dzīvi dzimtajā Liepājā, bija mana kolēģe mūzikas skolā, un mēs bijām uz viena viļņa. Astrīda vadīja deju kolektīvu, kurā savulaik dejoja Līga, bet Sandrai, uzsākot darba gaitas Apē, viņas pasniedzēja bija ieteikusi uzmeklēt mani, lai rastu šeit domubiedru. Nav vakara, kad mēs nesazvanītos.
- Kā tu raksturotu pati sevi?
- Par savām darba spējām un izturību varu pateikties vecāku un vecvecāku gēniem. Blakus visām uzslavām esmu saņēmusi pietiekoši daudz nepelnītu pārmetumu, pāridarījumu. Neciešu nekompetenci, neprofesionalitāti, redzot, ka man mēģina kaut ko iestāstīt. Varu piedot, ja cilvēks ir kļūdījies, jo arī pati kļūdos. Cik man dzīvē ir nācies sastapties ar gudriem cilvēkiem, personībām, neviens nav bijis iedomīgs un augstprātīgs. Bažas rada nemākulīga saimniekošana un tas, cik uzkrītoši cilvēki raujas pie varas. Man nekad dzīvē nav bijusi lokana mugura. To, ka lokana mēle ir vērtība visos laikos, mēs zinām. Man tā nesanāk.
- Šogad apaļa jubileja ir ne tikai tev, bet arī Alūksnei. Ko tu novēlētu mūsu pilsētai un alūksniešiem?
- Es gribētu pateikt paldies – par atsaucību, ko esmu saņēmusi ikdienas gaitās: veikalā, autoservisā, medicīnas iestādēs. Paldies maniem pašdarbniekiem par sirsnību un mīlestību. Esmu rekordiste ziedu saņemšanā un noteikti šādā sacensībā iegūtu pirmo vietu!
No Alūksnes nāk daudz talantīgu cilvēku – mūziķi, literāti, aktieri. Mūzikas skolai būtu jākļūst par teātra filiāli – cik daudz mums ir jaunu un talantīgu aktieru: Raimonds Celms, Kristaps Ķeselis, Anta Aizupe, Elīna Dambe, Sandija Dovgāne. Par agru aizmirsts, ko Alūksnes kultūras dzīvē ir paveicis Rihards Ādamsons. Ir bijuši spēcīgi kolektīvi un to vadītāji kā Uldis Sedlenieks, ģimenes, sākot ar Dobelniekiem, Bērziņiem un citiem, kas iesaistījās amatiermākslas kolektīvos. Šie cilvēki ir pelnījuši, ka viņus atceras. Žēl, ka neturpinājās Mūzikas dienas, kas Alūksnē pulcēja profesionālus mūziķus un komponistus, jo tā bija iespēja sadarboties. Manā arhīvā kopš tā laika ir saglabājušās 16 dziesmas par Alūksni. Kad man jautā, no kurienes esmu, vienmēr ir paticis teikt - no Alūksnes. Jo šis vārds skan!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Par darba spējām un izturību pateicas dzimtas gēniem

Kategorijas