Ar ugunskura dūmu smaržu

2020. gada 21. janvāris 00:00

Ar katru gadu attālinās laiks kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Jau gandrīz 30 gadus ik janvāri ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā tiek iedegti ugunskuri, pieminot barikāžu laiku, atceroties to dienu notikumus. “Kaut pastalās, bet brīvi!” – tas bija viens no populārākajiem Atmodas laika saukļiem. Tolaik brīvības ideja bija pāri visam. Bet ko ar šo brīvību iesāksim, kāda tā būs, diez vai tā īsti varējām iedomāties…

Gandrīz spontāns lēmums
Andrejs Bērziņš uz barikādēm devās no Bejas mežniecības. “Vairāk par desmit cilvēkiem, kuri no mūsu kolektīva tolaik devās uz Rīgu, nebijām. Lēmums bija gandrīz vai spontāns. Pa radio ziņās stāstīja, televīzijā rādīja, kas notiek, bet nebija laika skatīties, bija jāstrādā, sava kapeiciņa jāpelna. Lauku cilvēkiem katram savas darīšanas. Taču pēc 13. janvāra notikumiem Viļņā, kad tur uzbruka televīzijas torņa aizstāvjiem un sākās atbalsta pasākumi Rīgā, tika nolemts – ja vajag, braucam!
Tas bija 14. vai 15. janvārī, kad devāmies uz Rīgu. Bijām tur divas dienas, mūsu objekts bija starptautiskā telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā. Kāda nu tur liela sargāšana – ne mums bija ieroču, nekā. Un paldies Dievam. Kas zina, kas notiktu, ja liktu lietā ieročus. Traģēdija. Karš. Taču tobrīd viss vēl bija miermīlīgi. OMON nebija īpaša iemesla kaut ko sākt. Ja būtu saasināta situācija, kaut kas varbūt arī sāktos,” tagad domā
A. Bērziņš.
Viņš atceras pavadītās dienas pie ugunskura, pie kura pulcējušies gan latvieši, gan krievi. “Laiks nebija pārāk auksts, bija uzsnigusi maza sniega kārta. Mūs baroja kā uz kaušanu, atsaucība bija milzīga. Tagad jau tā vairs nav, Latvijā dzīvojam katrs par sevi. Bet toreiz bija liela vienotība. Sākās kaut kas citādāks, bija vieglāk vienot cilvēkus,” saka viņš.
Fiksē barikāžu dienās
redzēto
Bet ne jau tikai pie ugunskura sēdējuši, kopā ar darba biedriem mežsargiem Igoru Sīpolu un Gunti Krapānu aizgājuši arī līdz televīzijas tornim Zaķusalā. Tā kā Andrejam bijis līdzi fotoaparāts, tad redzētais arī fiksēts gandrīz trīs desmitos diapozitīvu, kas tolaik bija ļoti populāri. “No mūsējiem man vienīgajam bija līdzi fotoaparāts, tāpēc manis tajās bildēs nav. Vienīgi pie ugunskura, kur mēs visi esam,” piebilst A. Bērziņš. Pēc tam izgatavotas arī fotogrāfijas, kas nodotas toreizējai Bejas novadpētniecības centra pārzinei Jolantai Baldiņai, kura tagad strādā Alūksnes muzejā.
Pēc divām Rīgā pavadītajām dienām atgriezušies Alūksnē. “Drēbes bija piesūkušās ar ugunskura dūmiem. Tik noturīga tā smarža bija,” atceras Andrejs. Tālāk jau notikumiem dzīvojuši līdzi televizoru ekrānos, kas savu kulmināciju sasniedza 20. janvārī, kad specvienība OMON uzbruka Iekšlietu ministrijas ēkai un tā laikā bojā gāja miliči Gomonovičs un Konoņenko, kad Bastejkalnā nošāva kinooperatoru Andri Slapiņu, kad nejauša lode trāpīja skolēnam Edijam Riekstiņam, kad nāvējoši tika ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne. Tobrīd šķitis, ka situācija kļūst nekontrolējama, nezinot, kā notikumi attīstīsies tālāk…
Kad entuziasms noplacis
Vaicāts, kā viņš raksturotu barikāžu laiku, A. Bērziņš saka – tas bija entuziasma pilns. Taču līdzīgi kā daudzi citi barikāžu dalībnieki, atzīst – šis entuziasms jau sen noplacis. Par pašreizējo situāciju Latvijā viņa vērtējums ir skarbs. “Jūs taču redzat, kāda ir cilvēku aktivitāte vēlēšanās. Negrib vairs iet balsot, jo nekam netic. Tāds populisms, vaimandieniņ… Ja ar prātu apdomā, tas jau vispār nav izpildāms, ko pirms vēlēšanām solīja! Kur ir valdība un kur – tauta? Nošķirtība ir liela. Runā par nevienlīdzības mazināšanu, bet kas darīts, lai to panāktu? Ziņās klausoties par Eiropas valstu attīstības rādītājiem, Latvija gandrīz visur ir beidzamā. Nav tā lepnuma valdībai, par godīgumu nemaz nerunājot. Liela mute, bet nav darīšanas. Bet var jau būt, ka ir taisnība Bismarkam, kurš teicis, ka tautai nav jāzina, kā taisa desas un politiku.”
Savs viedoklis A. Bērziņam ir arī par čekas maisu atvēršanu. “Ko taisīja vaļā tik vēlu? To vajadzēja izdarīt 90.-tajos gados. Par īstajiem čekistiem mēs tāpat neko neuzzināsim, viņu lietas jau ir Maskavas arhīvos. Nezinu, kam tas bija vajadzīgs – vai uzmanības novēršanai no svarīgākām lietām?” vaicā barikāžu dalībnieks.

Mežs – mūža darbs
A. Bērziņa darba mūžs aizritējis mežu apsaimniekošanas sistēmā. Darba gaitas viņš sācis Mežrūpniecības saimniecībā, kur nostrādājis līdz 1988. gadam – par meistaru, par tehnisko vadītāju. Vienu brīdi bijis arī priekšnieka vietas izpildītājs. Līdz 2011. gadam bijis mežsargs Bejas mežniecībā, bet pēc tam devies pelnītā atpūtā.
“Kā bija agrāk un tagad – ir milzīga atšķirība. Kādreiz bija smagāk, īpaši mežizstrādē. Tagad darba process lielākoties ir mehanizēts, darbus veic ar hārvesteriem, bet kādreiz pats jaunaudzes kopu ar rokām. Tā jau šķiet, ka izzāģē mežus. Bet mežs aug 100 gadus un tu jau neredzi, kā tas izaug. To, ko nocērt, izaudzēja iepriekšējās paaudzes. Dzīvoju tālu laukos, Jurenskos. Lauki tukši, esmu tālu no saviem biedriem, ar kuriem biju kopā barikādēs. Satikāmies Kolberģa tautas namā barikāžu 20 gadu atceres pasākumā. Uz Baltijas ceļu 1989. gadā gan nebiju, tur aizbrauca mana sieva, kura tolaik strādāja Ceļu daļā,” stāsta Andrejs.

Lai būtu labāk
Viņš pats uzcēlis savu ģimenes māju Jaunalūksnes pagasta “Mežrozēs” un lepojas ar to. “Tā jau saka, ka vīrietim sava mūža laikā jāuzceļ māja, jāiestāda koks, jāuzaudzina dēls un jānosit čūska. Par to čūskas sišanu gan nezinu, bet bērni jau lieli, ir arī mazbērni. Sūdzēties nevaru. Vienmēr jau gribas, lai būtu labāk. Mežsargam bija jādzīvo savā apgaitā, toreiz bija tādi noteikumi. Sāku ar 600 hektāriem, tas jau nekas daudz nav, bet beidzu ar divu pagastu teritorijām. 90.-tie gadi bija skarbi, pat sērkociņus bija grūti nopirkt. Lai uzceltu māju, vajadzēja naudu. Sieva 2004. gadā aizbrauca strādāt uz ārzemēm,” atminas Andrejs.
Viņš vērtē - atskatoties 100 gadu vēsturē, ir redzams, cik ļoti latvieši nīcināti. “Ir bijis 1905. gads, Pirmais pasaules karš. Cik daudz latviešu strēlnieku krita Tīreļpurvā. Tad nāca 1941. gads, kad lielu daļu aizsūtīja uz Sibīriju, daudzas jo daudzas dzīvības paņēma Otrais pasaules karš. Arī mans onkulis nonāca Volhovas purvā. Pēc tam sekoja 1949. gada izsūtīšanas. Tagad liela daļa uzņēmīgāko ir ārzemēs. Taču ne visiem tas ir pa spēkam. Vienmēr jau cieš “mazais cilvēks”, bet kad “augšā” sākas nepatikšanas, viņš ir vajadzīgs. Brīnums, ka mūsu tauta vēl pastāv,” saka A. Bērziņš, apliecinot cieņu latviešu sīkstumam un izturībai.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar ugunskura dūmu smaržu

Kategorijas