Aleksandra Pamiljena galdniecība Dārza ielā 23 un Meža ielā 3

2020. gada 24. janvāris 00:00

740

Sākums 20. augusta, 17. septembra, 12. novembra numuros

“Te viņš ir un tū viņš moksoj, gribat nemat, nagribat nanemat,” tā Aleksandrs Pamiljens vienādiņ teicis tiem pasūtītājiem, kuri čīkstējuši, ka par dārgu, lai tak meistars kādu latu nolaižot. Redz, viņš jau arī kā lielākā daļa šīs puses ļaužu vairāk runājis malēniešu izloksnē. Tak jau tepat Alūksnes pagastā rentnieka ģimenē dzimis. Bet zemes darbi nav patikuši nepakam, vairāk tikai kaut ko meistarot no koka.

Sāk strādāt uz savu roku
18 gadu vecumā, tātad 1901. gadā, sācis mācīties galdnieka amatu pie tolaik Alūksnē ļoti populārā meistara Ribaka, kuram darbnīca bijusi Helēnas ielā 58, ko vairāk zinām kā vēlākā pilsētas galvas K. Steinera māju. Apmācību ilgums bijis trīs gadi, un pie tam vēl par mācīšanu jāmaksā skolas nauda. Pēc mācekļa laika beigām pie Ribaka strādāt arī palicis, jo viņam bijuši labi un naudīgi pasūtījumi. Bet Aleksandram ta’ naudas vajag kā ēst - meitene noskatīta, kāzas jātaisa un doma par savu māju un darbnīcu ar mieru neliek. Bet viss sarīmējies labi – 1910. gadā sieva pie sāna, bet 1912. gadā viņa jau klājusi gultu Aleksandra jaunuzceltajā mājā Dārza ielā 23. Pusmāja pagaidām atvēlēta darbnīcai. Nu jau Aleksandrs var strādāt uz savu roku, pelnīt pats, ņemt palīgus un mācekļus.
Ap 1925. gadu pagalmā uzbūvējis krietnu saimniecības ēku, kur nu jau plašas telpas darbnīcai. Cita starpā arī dažas telpas, kur izmitināt mācekļus, kuriem dzīves vieta kaut kur laukos. Šeit vietā atcerēties, ka tolaik lielākās un labākās galdniecības bija darba skola ne tikai pilsētas, bet arī lauku puišiem, kuri savās lauku mājās gribēja ierīkot galdniecību. Dažus gadus pamācījās, amata pamatus apguva un uz priekšu. Savulaik man ļoti labs izziņas avots bija Dārza ielas 23 mājas grāmata. Tur taču uzskaitīti visi, kuri mācījušies un dzīvojuši šajā mājā un ne tikai.

Jauna un plaša darbnīca
1927. - 1928. gadā uzbūvēta jauna un plaša divstāvu darbnīcas ēka Meža ielā 3. Tajā galdniecība pastāvēja cauri visiem laikiem, vēl pagājušā gadsimta 50. - tajos gados. 1923. gadā pie Pamiljena kā māceklis sācis strādāt Zelmars Slapjums. Kā viņš savulaik atcerējās, tad gan skolas nauda vairs neprasīta, otrajā gadā meistars pats sācis viņam algu maksāt. Viņš pie Pamiljena, ar nelieliem pārtraukumiem, nostrādājis līdz pat 1937. gadam. Bet pirms Slapjuma darbnīcā jau strādājuši saimnieka brālis Jānis un gados vecāks amatnieks Alfreds Polna, kuram bijusi iesauka Pūderzellis. Nekādu kokapstrādes mašīnu tad vēl nav bijis, bet noticis tā, ka Pamiljens uzņēmis jaunceļamajām kazarmām koka darbus. Tādēļ arī tā paša gada rudenī sācis gādāt pirmo nepieciešamo aprīkojumu. Nu nākuši citi amatnieki ekskursijā, jo nekur Alūksnē vēl tādu mašīnu neesot bijis. Vien dažam kāda paštaisīta. Sevišķi lieliska bijusi ēvelmašīna – ļoti gara, redz, jo garāka, jo precīzāks ēvelējums. Tā, protams, pārdzīvoja daudzus jo daudzus ēvelētājus. Astoņdesmito gadu beigās es to vēl noglaudīju sadzīves pakalpojumu kombināta galdniecībā Tālavas ielā 3. Redzēju arī čuguna korpusā iecirsto īpašuma zīmi A P - pirmā īpašnieka iniciāļus. Tolaik, un vecākie meistari vēl šodien, ēvelmašīnu sauc tikai par rikti. Tas, protams, ir ģermānisms, vāciski ēvelmašīna – die Abricht maschine. Savulaik, meklēdams amatniecības terminiem skaidrojumu, sastādīju diezgan apjomīgu vārdnīcu ar norādēm, no kuras valodas tas vai cits vārds varētu būt aizgūts. Procentuāli neesmu rēķinājis, bet droši varu teikt, vairāk nekā 90 procentiem terminu izcelsme ir vāciska. Ir arī aizguvumi no krievu, angļu, mazāk no franču, poļu valodas. Piemēram, sevišķi pagājušajā gadsimtā plaši lietotais vārds "kumode" varētu būt no franču la commode.

Darba pietika visiem
Bet lai nu vārdi kur vārdi, labāk jau pie darbiem. Un tā, jau citā stāstā pieminētais galdnieks Alvaters atcerējās, ka 1928. gadā, kad viņš pieņemts darbā pie Pamiljena, tad tur jau rosījušies Alfreds Meisītis, Eduards Vāls, Zelmars Slapjums, Otto Melngalvis, Jānis Egle, Vladas Kubiliunas. Vladas bijis lietuvietis un viņa dzīves gājums ir trakoti sarežģīts, bet tas jau būtu cits stāsts. Pateikšu tikai, ka viņam sanāca nodienēt gan Lietuvas, gan Latvijas armijā un viņš vēlāk latviskoja uzvārdu – Kubuliņš. Sakarā ar to, ka nu jau darbi notika jaunajā, plašajā darbnīcā Meža ielā, Pamiljens varēja ņemt arvien vairāk un lielākus pasūtījumus.
1928. - 1929. gadā diezgan pamatīgi pārbūvēja Saviesīgās biedrības ēku (tagad Alūksnes Kultūras centrs) un tur nu Pamiljena puiši varēja izvērsties. Darba pietika gan galdniekiem, namdariem, gan citu profilu meistariem. Spāru svētki nosvinēti 1929. gada 31. augustā. Bet, ja ir darbs, atrodas arī strādnieki, un tā nu Meža ielas darbnīca sagaida jaunus galdniekus un mācekļus – Jūliju Teterovski, Voldemāru Putnu, Jāni Rihardu Bērzabindu, Eduardu Edgaru Vīksni, mācekli Jāni Brīdaku no Jaunlaicenes pagasta. Pēc kārtējā strīda brāļa paspārnē ir atgriezies arī Jānis Pamiljens. Nu jau brigāde liela un vecmeistars var tikai uzraudzīt darbus un atkārtot savu iemīļoto teicienu – “puikas, vajag staravāties”. Te gan taisnības labad jāteic, ka visi minētie galdnieki vienā laikā tur nestrādāja, tāpat jau zināma kadru mainība bija, un nevaru arī teikt, ka būtu apzinājis visus. Un ir arī tā, ka zinu tikai uzvārdu, bet vairāk informācijas nav. Piemēram, Aleksandra meita Mirdza savulaik atcerējās, ka esot bijis arī tāds Muriņš, un tas ir viss.

Bankas Alūksnes nodaļa
Bet, kā saka, darbs dzina darbu, jo pa vidu lielākiem pasūtījumiem bija taču ikdienišķie – mēbeles, pa kādam logu vai durvju blokam. Kā jau tas bija visās darbnīcās, visi prata visus darbus, bet katram ir kāds, kas padodas labāk, tā teikt, savs mīļdarbiņš. Tā arī šinī – Vāls labprātāk taisījis skapjus, Slapjums bufetes, bet, kā jau minēju, to varēja arī citi. Nākamais lielākais objekts bija Latvijas valsts bankas Alūksnes nodaļas ēka. Būvēta no 1927. līdz 1931. gadam, arhitekts Indriķis Blankenburgs. Nav man pārliecinošas informācijas par logu un durvju meistariem, tikai minējumi, bet klientu apkalpošanas zāles interjers gan ir Pamiljena galdnieku darbs. Vērīgs apmeklētājs būs pamanījis, ka tur šis tas joprojām ir saglabājies tādā cienīgā, īsteni bankai piemērotā retro stilā. Kaut vai lepnā mēbele telpas vidū, kur piesēst, savu rindu gaidot. Šim interjera priekšmetam, manā skatījumā, ir muzejiska vērtība. Ļoti negribētos, ka to kādreiz sasit malkā. Diemžēl nav saglabājušās vecās klientu apkalpošanas letes, kuras Pamiljens saucis par tombongiem. Parketu arī ieklājuši vīri no Meža ielas galdniecības. Starp viņiem arī Zelmars Slapjums.

Alūksnes skola kulinārijas ēkā
Tad vēl viens lielāks objekts bija ēka, kuru alūksnieši pazīst kā kulināriju. Bet šaubos, vai visi zina, ka šajā ēkā trīsdesmitajos gados bija Alūksnes pilsētas pamatskola. Redz, tajos gados ar gudru spriedelēšanu par demogrāfiju neko daudz neaizrāvās. Tie, kuri ar to bija visciešākā saistībā, nemaz tādu vārdu dzirdējuši nebija, ņēma tik un darīja. Nu, lūk, un šīs darbošanās rezultātā pamatskolu ēkās pietrūka telpu. Jā, jā, pamatskola tolaik bija izvietota vairākās ēkās. Neaizmirsīsim, ka tajos gados trīs lielās skolu ēkas tikai retajam vēl sapņos rādījās. 1932. gadā pilsētas tēvi nolēma pārbūvēt jau minēto kulinārijas ēku par skolu. Tad gan viņu sarunvalodā sauca par pilsētas māju un tur darbojās krogs. Kā jau saprotat, šeit atkal plaša darba fronte pavērās dažādu profilu amatniekiem, tajā skaitā arī Pamiljena galdniekiem. Ēkā ierīkoja divas klašu telpas un vingrošanas zāli. Virs centrālās ieejas (tagad durvis aizmūrētas) uzkarināja lepnu plāksni - Alūksnes pilsētas Glika pamatskola.

Darbnīcu pārdod brālim
Ar šo Dievam un cilvēkiem tīkamo darbu arī varētu likt punktu Aleksandra Pamiljena darbībai, tā teikt, putekļainajā galdniecības tīrumā. Lieta vienkārša – 1932. gadā viņš savu darbnīcu izīrējis un vēlāk pārdevis brālim Jānim. Kāda iemesla dēļ, to tā arī neizdevās noskaidrot. Iespējams, kā tagad moderni saka, tas vienkārši bijis izdegšanas sindroms. Bet vietā sev nopircis Ķesteru mājas pie Pullana ezera.
Vēl gan kādu vārdu par viņu gribas bilst. Kā jau visi vecie meistari, kuri sākuši mācekļa gaitas ar grīdas slaucīšanu un krāsns kurināšanu, arī Aleksandrs pazina godīga, kārtīga darba svaru, zināja, cik grūti tas santīms makā ieripo. Tādēļ arī viņam bieži vien nav patikusi jauno attieksme gan pret darbu, gan reizēm pret dzīvi kopumā. Bet tas jau paaudžu konflikts, kas ir pasaulīgi vecs un pasaulīgi arī pastāvēs. Tam esam gājuši un iesim cauri visi.

Foto: no A. Puzuļa
personīgā arhīva

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Aleksandra Pamiljena galdniecība Dārza ielā 23 un Meža ielā 3

Kategorijas