Skaistā un mierīgā pilsēta

2020. gada 24. janvāris 00:00

Alūksnes 100. jubilejas gadā aicinām lasītājus dalīties atmiņās par pilsētu, par tajā piedzīvotiem notikumiem, jo cilvēku likteņos atbalsojas vēsture. Viena no pirmajām mūsu aicinājumam atsaucās alūksniete Maruta Sināte, kura ir tikai astoņus gadus jaunāka par Alūksnes pilsētu.
Laika liecinieku, kuri varētu pastāstīt par pirmajām desmitgadēm, vairs nav daudz, tādēļ sirsnīgs paldies Marutas kundzei par atmiņu mirkļiem, kuros viņa dalījās mūsu tikšanās reizē, piedaloties arī Marutas meitai Gundegai Andersonei.
M. Sinātes dzīvesstāsts ir garš, viņa izgājusi arī Sibīrijas sāpju ceļus, bet šoreiz no daudzkrāsainiem fragmentiem tapa atmiņu mozaīka par Alūksni un alūksniešiem 20. gadsimta 30. un 40. gadu sākumā.

Latvija ir viss
“Mēģināju atcerēties, kādi bija skolas direktori laikā, kad mācījos pamatskolā - Millers, Avotiņš, mazu brīdi arī skolotāja, kurai uzvārdu gan neatceros. Viņas vīrs bija Latvijas armijas virsnieks un viņu izsūtīja. Kad lika skolas pamatakmeni, to gan atceros. Īsā laikā Alūksnē uzcēla ģimnāziju, Paideru skolu jeb pagasta skolu (tagad – Alūksnes novada vidusskola) un pamatskolu (tagad – Alūksnes pilsētas sākumskola). Es sāku iet skolā pie tirgus laukuma, kur padomju laikā bija kulinārijas veikals. Manā klasē bija pilsētas galvas Kārļa Šteinera meita Silvija. Es dzīvoju Miljonu ielā (tagad Darba iela), viņa - pa ceļam uz skolu. Šteinera kundze bija iekārtojusi tā, ka, ejot uz skolu, viņa izveda Silvīti ārā, es paņēmu meiteni pie rokas un mēs gājām tālāk. Pirmo gadu arī sēdējām vienā solā. Viņa bija maza un sīka, es - liela un braša meita. Brālis Ojārs bija lielāks un neveda Silviju uz skolu pie rokas. Vietu, kur uzcēla pamatskolu, sauca par mazo Jāņkalniņu, tur uzkalniņā auga priedītes, un skolēni starpbrīžos rotaļājās. Lielajā Jāņkalniņā notika izrādes un koncerti.
Uzskatu, ka Kārļa Ulmaņa laiks Latvijai bija visradošākais, jo viņš centās audzināt jaunatni patriotisma garā - neuzbāzīgi, bet stingri. Mēs bijām audzināti tā, ka Latvija mums ir viss. Tāpēc tik daudz skolēnu padomju laikā tika apcietināti, jo visi bija ļoti patriotiski. Bija mazpulki, skauti un gaidas. Draudzenei brālis bija skauts, viņš katru gadu vasarās brauca uz nometnēm Anglijā. Ulmanis rūpējās arī par cittautu izglītošanu. Alūksnē bija skolas arī krieviem un igauņiem. Tirgotāju ielā pretim Olderu mājai, kurā tagad ir apbedīšanas birojs “Ritums” un frizētava, ir divstāvu koka māja – tur bija krievu draudzes skola, vēlāk gan skolēni pārgāja uz latviešu skolu.

Cepuru vilinājums
Alūksnē bija daudz labu veikalu. Tā dēvētajā Grosmaņu mājā, tagadējā Pils ielā ar leņķi uz baznīcas pusi, bija zārku veikals, drogu veikals, manai mammītei Lūcijai Kupčai – dāmu cepuru un modes preču veikals. Viņa bija smalka dāma, dzimusi Krievijā, jo vectēvs tur toreiz mācījās. Alūksnē bija meistare Čēma kundze, pie kuras mamma beidza kursus, ieguva diplomu un atvēra dāmu cepuru un modes preču veikalu. Virsnieku kundzēm vajadzēja cepures un tad jau citām sievietēm arī gribējās. Grosmaņa kundze repatriējās uz Vāciju, bet viņai bija māsa Mērija Grosmane. Viņa gatavoja pusdienas, un visi darbinieki gāja pie viņas pusdienās. Man nebija mammītei jānes uz darbu ēdiens, jo viņa pie Mērijas paēda. Arī otrā pusē, Kesnera mājā, kas nodega ugunsgrēkā, bija lieli veikali. Tirgus laukums bija tur, kur tagad valdības māja - ļoti bagātīgs abās pusēs Latgales ielai. Sarkanajā ķieģeļu mājā, uz leju no Miljonu ielas, dzīvoja Osipovi. Viņi gatavoja ļoti garšīgu saldējumu – rozā bija skābāks, bet dzeltenais piena saldējums – saldāks. Viņi arī cepa barankas – lielas, ar magonēm. Ceturtdienās bija tirgus, bet jau trešdienas vakarā cilvēki daļu izpirka. Bija tradīcija, ka laucinieki barankas ievēra šņorītē un veda uz mājām no Alūksnes gastincus jeb ciemakukuli.

Spilvu māja deg!
Esmu palikusi vienīgā, kura redzēja, kā sākās 1940. gada ugunsgrēks Alūksnē. Tas izcēlās no Spilvu mājas Miljonu ielā. Ēkai bija pusotrs stāvs, tā bija augsta. Tajā dzīvoja paveca ebreju sieviete, kura nebija varējusi iekurt plīti. Diena bija sutīga. Viņa bija paņēmusi salmu kušķīti, aizdedzinājusi un ielikusi ierē. Mana mammīte toreiz bija darbā, viņai vairs nebija sava veikala un viņa strādāja pie Rukina kundzes manufaktūras veikalā par tulku. Toreiz Alūksnē mēdza iebraukt krievu karavīri, un viņi bija traki uz raibajām drēbēm. Aizskrēju līdz mammai, atvēru veikala durvis un kliedzu: “Mammīt! Spilvu māja deg!”. Mamma burtiski pārlēca pār leti, bet, kamēr aizgājām mājās, tās otrais stāvs bija sabrucis. Ēkas otrais stāvs bija veidots no baļķiem, nebija vēl apšūts, jumts bija no skaidām. Māja, no kuras izcēlās ugunsgrēks, deva uguni visai pilsētai līdz pat kapsētai. Arī aiz ezera bija sākuši degt meži... Pareizticīgo baznīca, kā par brīnumu, ugunsgrēkā necieta. Neviena ugunsdzēsēja uz vietas Alūksnē nebija, vasaras otrajā pusē viss bija sauss un ugunsdzēsēji bija aizbraukuši dzēst kādu šķūni.

Kvēpīša dziednieciskais ūdens
Pēc ugunsgrēka aizgājām dzīvot pie vectēva Aleksandra Lessera, kuram bija pirts māja pie Kvēpīša ezera. Pirtī bija trīs vannas, sieviešu un vīriešu puse, arī duša. Vectēvs maksāja nomu pilsētas valdei. Vectēvs bija artēzisko aku meistars, mācījies Krievijā, viņam bija diploms skapīša durvju lielumā ar cara bildi vidū. To viņš neatļāva nevienam aiztikt. Doktors Tūters bija ieinteresējies par Kvēpīša ūdeni, kam bija ārstnieciskas īpašības. Viņš veda uz Rīgu ūdens analīzes. Ja nebūtu kara un krievi nebūtu ienākuši Alūksnē, Tūters būtu pircis zemes gabalu, viņam jau bija projekts ārstniecības iestādei. Doktors vienmēr nāca pie vectēva, abi kopā zvejoja lielas karūsas. Apmēram metru dziļumā līdz ezera vidum vectēvs bija ielicis cauruli koka ietvarā, ūdeni pirts vajadzībām neņēma no ezera malas, bet no vidus. Mēs ar draudzeni pa to cauruli aizgājām līdz Kvēpīša vidum un peldējāmies. Ezeram bija patīkama dūņu smarža. Vectēvs aizbrauca ezera vidū, laida tajā atsvaru, bet tas nekur neatsitās. Būtībā Kvēpītim nav dibena. Pirts bija laba, vecaistēvs pats uzkonstruēja arī veļasmašīnu, Šlosa un mācītāja kundzes kalpones veda ar zirgu mazgāt veļu. No rīta atveda un izmazgāja, turpat arī žāvēja. Tūtera kundze vectēvam samaksāja par ūdens pumpēšanu. Viņam bija gan vieglā, gan smagā mašīna. Vectēvs visā Latvijā borēja akas, tādēļ mašīnu vajadzēja. Tā nebija liela, bet pusotrtonnīga, ar ko darba rīkus un strādniekus vest. Vieglo automašīnu gan izmantoja retāk.

Svītra sapņiem un cerībām
Mans papiņš Hugo nomira darba vietā, nelaimes gadījumā pie Šlosa kunga. Pats Šloss rīkoja tēvam bēres Saviesīgās biedrības namā, uz tām bija ielūgti visi strādnieki, tēvu pavadīja ar ragu mūziku. Māju Miljonu ielā uzcēla audžutēvs Artomons Iļjins, kurš bija būvuzņēmējs. Kad nāca fronte un sākās evakuācija, mēs salikām mantas mašīnā un aizbraucām uz Kurzemi. Tur nodzīvojām pusgadu, pēc tam audžutēvu apcietināja. Mēs aizbraucām uz Rīgu, kur viņš bija paspējis dabūt divistabu dzīvokli. 1949. gadā uz Sibīriju mūs izveda kā nacionālā buržuāzista ģimeni, mani paņēma no 11. klases, kas uz ilgu laiku pārvilka svītru sapņiem un cerībām...

Gaiša vieta
Manās bērnības atmiņās Alūksne ir gaiša vieta. Pilsētā bija divi kinoteātri, notika brīvdabas koncerti. Aiz kazarmām bija uzcelta senlaicīga māja, karavīri sataisīja solus, tur kapusvētkos brīvdabā bija skatuve, laukumā rādīja brīvdabas izrādes. Uz Alūksni brauca mākslinieki, aktieri. Tos gan parasti mamma gāja skatīties. Gaidījām kapusvētkus un dievkalpojumu, ko vadīja mācītājs Gustavs Kņezs – Kņezinskis. Svētdienās bija 7. Siguldas kājnieku pulka parādes. Kad orķestris sāka spēlēt, puikas dziedāja līdzi: “Frickauss nāk...”. Zaldāti bija braši, sakopti, skaistās formās. Pavisam citādus vēlāk ieraudzījām krievu karavīrus.
Mums bija sava laiva, vasarās aizbraucām uz Marijas salu (tagad Pilssala), tur pieaugušie varēja netraucēti sauļoties, bet mēs, bērni, staigājām pa pilsdrupām. Līdz 1940. gada ugunsgrēkam Alūksne bija skaista, mierīga pilsēta. Pie mājām dārziņos ziedēja ceriņkrūmi, flokši, peonijas. Tā Alūksne, kurā atgriezos pēc kara, pēc Sibīrijā pavadītajiem gadiem, jau bija cita…”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Skaistā un mierīgā pilsēta

Kategorijas