Brantu muižas pavards atkal dzīvo

2020. gada 24. janvāris 00:00

Šova “Īstās latvju saimnieces” dalībniece Ilze Briede vairāk pazīstama kā “Donu” saimniece un maizes cepēja. Smiltenes novada Blomes pagasta “Donās” ir arī savs kukulītis izcepts. Kad izskanēja, ka “Donas” tiek pārdotas, radās neizpratne, taču izrādās, ka nu Ilze saimnieko Brantu muižā.
Brantu muižas ēka celta 19. gadsimtā, 1926. gadā tur atvērta skola. “Šai skolai tāpat kā daudzām citām skolām 2009. gadā pienāca tas liktenīgais brīdis, kad to slēdza, jo pagasts bija palicis maziņš, bērni - tikai 30, tie paši vesti no tuvākās apkārtnes. Tāpēc ekonomisku apsvērumu dēļ skola tika slēgta. Nezinu, vai tas ir pareizi vai ne. Kādreiz tomēr ulmaņlaikos mazās skolas pastāvēja. Saka - ja ir skola, tad pagastam ir sirds, vieta, kur veidojas inteliģence. Ja inteliģences nebūs, nebūs arī cilvēku, kas ir spējīgi kaut ko darīt. Un mēs varam nonākt pie tā, ka tās vispār vairs nav,” saka Ilze.
Brantu muižas ēka desmit gadus bija stāvējusi tukša. “Ja ēka stāv tukša trīs gadus, tā enerģētiski mirst. Tā paliek skumīga, nevienam nevajadzīga. Tāpat cilvēks - ja jūtas pamests, tad viņš neredz jēgu, kāpēc jādzīvo. Pašvaldība nesaprata, ko ar šo ēku darīt. Mani ceļi pirms diviem gadiem krustojās ar Pirts skolu, kas ir tāda interesanta skola, par kuru pirms tam nebiju dzirdējusi. Izrādījās, ka jau desmit gadus Latvijā ir tāda skola, kura ir akreditēta un dod profesiju “pirtnieks” un “pirts meistars”. Viņi svinēja pie manis “Donās” izlaidumu. Un šīs skolas saimniekam iepatikās gan tās “Donas”, gan saimniece,” smejas Ilze.
Un tā nu viņas ceļi arvien biežāk sākuši krustoties ar Pirts skolas dibinātāju un vadītāju Nauri Zuti. “Es teicu: cik forši, ka tev ir tāda Pirts skola, kur piepildās tavs sapnis! Man ir sapnis par Kaucmindes skolu, kaut mazu gabaliņu atjaunot. Un es zinu pat vietu, kur to darīt, bet es vienkārši viena to nevaru pacelt. Un tad viņš teica: parādi man to muižu! Viņš ir tikpat dulls kā es. Un tā mēs nospriedām, ka šeit būs būt nevis smalkam restorānam vai viesnīcai, bet latviskai vietai, kur mēs ar tādām ļoti latviskām lietām darbotos. Tagad te atkal ir skola – šobrīd Pirts skola ar sapni, ka te būs arī saimnieču skola jau tuvākajā laikā,” stāsta Brantu muižas saimniece.
Tā viņi sāka lēnām atjaunot muižu. Sākumā pagrabā viss bijis ūdenī līdz ceļgaliem. Kad sākuši pamatus atrakt un veidot ailes, atraduši eju. “Tur ir ļoti pamatīga betona siena. Es domāju, ka eja ēkas pārbūves laikā ir aizmūrēta. Domāju, ka tā ir bijusi eja muižas apkures sistēmai, jo parasti jau muižas kurināja no apakšas. Un otrs – muižkungam vienmēr bija kāda eja, kur aizmukt, ja nāk kādi nemieri vai kari. Nu mēs ceram kaut kad to eju attaisīt vaļā,” cerīgi saka Ilze.
Agrāk Brantu muiža saukusies Horstenhofa. Ilze stāsta, ka mēģinājuši atrast kaut kādas senākas liecības, kas tad šajā vietā bijis, bet neko nevarējuši atrast, jo informācijas vienkārši nav. Vienīgi atraduši ļoti senas kartes. “Šajās kartēs ezers saucas par Svētezeru un upīte, kas cauri tek, ir Veļupīte. Rīkstnieki saka, ka no ezera puses nāk ļoti spēcīga 10 metrus plata ūdens ādere, no otras puses – 10 metrus plata uguns ādere. Tāds spēcīgs krustpunkts - tāda īpaša enerģētiska vieta. Un tad mēs sapratām, ka kādreiz te ir bijusi īpaša svētvieta, ko latvieši vienkārši ir slēpuši no ienācējiem, un tāpēc viņi ir jaukuši pēdas, slēpuši dokumentus, mainījuši vietas nosaukumu,” secina Ilze.
Viņa aizved uz īpašo enerģētisko vietu, parāda trīs interesantus kokus un akmens bābiņu. Bābiņa ir saģērbts akmens, ko liek īpašās enerģētiskās vietās. Pie tā var iet kaut ko ziedot un uzdot tam kādu jautājumu vai izstāstīt bēdu. Pavasarī drēbes ņem nost un akmeni pucē pa jaunam.
Ilze lepojas, ka viņai atkal ir tapusi maizes krāsns, turklāt ir arī žāvētava. Vissmirdīgākais un nepatīkamākais stūris ir pārtapis par ļoti mājīgu ķēķi. Ilze atzīst, ka abi ar Nauri ir pilnīgi traki. “Mēs ilgi prasījām sev: kam mums to vajag? Visa mūsu naudiņa, visa mūsu nervu sistēma, viss mūsu laiks aiziet šeit. Bet mums ļoti patīk tā lieta! Cik naudas ir, tik mēs izdarām un nesaspringstam. Kad mēs šeit ienācām, bija tecējis jumts, bija pelējums, viss smirdēja. Kad cilvēka nav, kad nav pavardā dzīvības un saimnieces, tad pavards kļūst nedzīvs, tas vienkārši mirst. Lai mājā pavards dzīvotu, svarīgākais ir cilvēks. Mēs absolūti nekautrējamies par ēkas izskatu. Ne vienmēr mums vajag likt tos reģipšus, nokrāsot visu un aizklāt ciet, noslēpt. Kāpēc jāslēpj? Jā, tā mums ir šobrīd, bet mēs cenšamies iet tālāk. Man liekas, ka visā Latvijā reizēm mēs ļoti gribam skriet tālāk, gribam kaut kam līdzināties, bet mums jau ir sava seja, sava vēsture! Kāda tā ir, tāda ir, tādi esam arī mēs. Ja cilvēks sāk kaut ko darīt un kaut kur dzīvot, viņš sāk ap sevi vidi radīt. Un tad, kad pie manis atbrauc kādi smalki kungi, es vienmēr esmu teikusi, ka galvenais ir cilvēks, nevis tā vieta, investīciju projekts, asfalts vai vēl kaut kas. Ja nebūs cilvēka, kas rada to vidi, sajūtu un siltumu ap sevi, tad nebūs nekā. Sargājiet un mīliet savus cilvēkus, kuri kaut ko dara!” uzsver Brantu saimniece Ilze.

Teksts un foto: Pārsla Konrāde

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Brantu muižas pavards atkal dzīvo

Kategorijas