Unikāls jaunums - skaidu vannas

2020. gada 31. janvāris 00:00

Alūksnieša Harija Stradiņa stāsts līdz šodienai, kad viņš dara to, kas pašam patīk, ir interesants. Ir nācies daudz ko beigt, lai sāktu ko jaunu. Viņa stihija ir koks – no sākuma līdz beigām.
- Jūs esat darījis ļoti daudzas lietas dzīvē. Lūdzu, pastāstiet par sevi!
- Pēdējā laikā man ir sajūta, ka es te esmu un viss. Bet kas ir tas es? Tas ir stāsts, ko esmu piedzīvojis, briedis, kaut kam esmu gatavs vai neesmu gatavs. Es to nesaprotu. Man tagad ir jāsapurinās, lai saprastu, kā pastāstīt par sevi. Bet faktos es varu pastāstīt, ka esmu dzimis 1970. gadā un audzis kā vienīgais bērns divu vecāku ģimenē. Mamma - ilggadēja dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, tētis - sporta skolotājs, tad vairākus gadus Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktors.
Mācījos Alūksnes vidusskolā. Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Mālpils celtniecības tehnikumā un mācījos par celtnieku. Iestājoties es nezināju, ko vēlos nākotnē darīt. Mani iesauca padomju armijā, dienēju Baltkrievijā, divus gadus mani taisīja par vīrieti (smejas). Dienēju raķešu daļā. Armijā apguvu vīrišķību, patstāvību un izdzīvošanas mākslu. Atgriežoties no armijas, atsāku mācības tehnikumā. Ieguvu diplomu - būvdarbu vadītājs celtniecībā. Sāku strādāt ģimnāzijā par šoferi tehniskajā daļā, arī armijā es strādāju uz traktora, jo man bija tiesības.
Vēl strādājot par šoferi, es iestājos universitātē studēt par skolotāju - kultūrvēstures, amatmācības un tehniskās grafikas, rasēšanas. Septiņu gadu laikā es universitāti pabeidzu un vadīju lekcijas pieaugušo tālākizglītībai par dažādām tēmām, kas saistītas ar koka izmantošanu mājturības stundās. Pēc universitātes absolvēšanas 13 gadus strādāju Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā par mājturības skolotāju. Bija ilgāks pārtraukums, un tagad es atkal mācu mājturību Malienas mazajā skoliņā. Izzinu sevi. Man bija 27 gadi, kad sapratu, kas man patīk.
- Jūsu darbošanās ar koku sākās tādēļ, ka mācījāt bērnus, vai tam ir cits iemesls?Redzot jūsu veiktos darbus, var sajust, ka tas ir kaut kas īpašs jums un līdz ar to arī mums.
- Nē! Saistība ar tīru koku vai tā veida pieskārienu, kā es tagad izprotu koku - ar dabiskajām koka formām -, sākās tad, kad kaut kas beidzās. Man beidzās alkohols un aptuveni 20 gadu es neesmu iedzēris alkoholu. Kopš tā laika mans alkohols ir koks. Koks dažādos līmeņos - sākumā tas ir bijis kā skaista forma, kaut kas neparasts, unikāls un individuāls. Tagad tas ir pārplūdis citā manā sapratnē, jūtu līmenī, kā būtne, enerģijas avots, līdzās pastāvošs manis turpinājums. Es esmu kopā ar koku, tas nav atšķirts no manis. Tas ir ilgi tapis.
- Mēs, cilvēki, ieliekam sevi rāmjos. Šie rāmji mūs tur komforta zonā, kurā jūtamies ērti, slēpj mūsu būtību. Kā jūs sevi raksturotu?
- Es sajūtu, ka cilvēks dalās divās daļās, tā kā angļiem ir human being. Tad tas human (tulkojumā - cilvēciskais) ir viss cilvēciskais - prāts, raksturs, daba, vēsture, pieredze, varēšana un nevarēšana. Šeit es varu daudz stāstīt par sevi un sevi iedalīt kaut kādā amplitūdā. Un tad ir otra being (tulk. - būtība, esība) daļa - esības daļa, kas vieno manu būtību ar citu būtību.
Mana personība ir emocionāla, jūtīga – tur, kur citi neko, es jūtu un reaģēju; man svarīga ir darba mīlestība, tuva cilvēka vajadzība, lai mani saprot un pieņem, pieķeršanās. Es dzirdu jautājumus - vai dzīve ir izdevusies? Es nezinu atbildi uz šo jautājumu. Runāšanas pēc es varu lekciju novadīt, bet pa īstam nav tādas atbildes.
- Kas ir jūsu dzinulis, lai radītu ko jaunu, radošu, nebijušu? Zināms, ka radošam cilvēkam ir nepieciešama mūza - iedvesma kaut ko radīt.
- Pēdējā laikā tas vairāk vai mazāk ir iztikas jautājums. Man patīk tas, ko daru, bet tas vairs nav tādā mūzas un mākslinieciskā līmenī. Es esmu daudz darījis, gatavojis un taisījis izstrādājumus, un man vairs nav tā, kas bija - enerģijas. Uzloku piedurknes, ieeju darbnīcā un ieslīgstu procesā. Nē, daļa manis paliek tagadnē un vēro, kā es pieskaros kokam, kāda ir attieksme, kas ir mainījies. Kādreiz es ņēmu koku un nejutu, ka kumode top, jo biju tik saviļņots un enerģijas pilns, bet tagad mēģinu noglāstīt un sajust, nesteigties un pakavēties. Ja nav, kur steigties, tad nav, ko nokavēt. Tā uztaisās pavisam maziņš nieciņš vairākās dienās un rodas prieks. Rāms prieks.
- Esmu lasījusi atsauksmes un jūsu rakstīto par skaidu vannām. Kā radās šāda jauna ideja?
- Ideja ir sena. Man vienmēr bijis neomulīgi bērt laukā skaidas, bet strādāju ar kokiem un tas ir neizbēgams process. Pagājušā gadā, pašā nogalē, es šo ideju realizēju - radās brīva telpa un laiks, izcilas skaidas. Man ir svēta pārliecība: ja pienācis īstais laiks un ir apstākļu sakritība, tad lietām pienāk enerģija. Es nezinu, vai tas ir nopietns pasākums, ticami, ka nē. Man patīk rotaļa, nevis dziednieciska procedūra vai spa procedūras. Te ir vide, kur ir dzimušas skaidas, skaidu smarža. Cilvēks atnāk, noģērbjas plikiņš un ieguļas skaidās, tās viņam smaržo un čab. Cilvēks ir sevi apbalvojis ar skaidu vannām!
- Ko cilvēki saka par skaidu vannām?
- Es ielieku internetā un informēju, ka ir tāda iespēja, bet reklāmu man nevajag. Es to nepielīdzinu spa procedūrām. Tie, kuri jau ir bijuši, saka, ka ir labi. Cilvēki to salīdzina ar punktu paklājiem vai kādām spa procedūrām, bet ne es.
- Skaidu vannas sagatavošana ir īpašs process?
- Mana attieksme pret skaidām nav vieglprātīga - saslauku skaidas, saberu kastē un tagad kičīgi pagulēsim. Nē. Tur ir osis un ozols, pagalvītī ir paliktas ar roku ēvelētas lapegles smaržīgās skaidas. Mans stāsts ar visu to atmosfēru kopā uzbur pašmīlestību. Cilvēks, kurš apguļas skaidās, vienkārši sevi mīl. Viņš pievērš uzmanību savam ķermenim un prātam, garam un emocijām.
- Vai cilvēks, kurš guļ skaidu vannā, guļ klusumā un mierā? Vai tomēr ir kāda relaksējoša, meditatīva mūzika?
- Mūsdienu cilvēkam klusums nav iespējams ilgstoši, varbūt tas varētu būt klusums piecas minūtes, bet to piecu minūšu laikā ķermenis nepaspēj sākt darboties šūniņu līmenī no skaidu dūrieniņiem.
Man radās sava meditatīva runa, kuru ierakstīju. Es pats izgāju šo procesu, procesa laikā es runāju sev. Mēs visi runājam galvā ar sevi. Man šāda runa sanāca aptuveni 40 minūšu gara, tāds kā pavadošais materiāls. Ar acīm ciet no pirkstgaliņiem vai no galvas pavadām sevi, pievēršot uzmanību visām svarīgajām dzīves enerģētikas vietiņām. Kā kuram sanāk. Daži saka, ka ļoti patīk, ka ir pieejams ieraksts. Pēc manām sajūtām pirmajā reizē vajadzētu pavadošo materiālu, otrajā reizē - mūziku, ko pats vēlas vai es uzlieku. Man ir koku priekšmetu skaņas, dabas skaņas. Trešā reizē var būt šamaņu bungas.
- Vai ir jānotic, lai izjustu savu ķermeni?
- Jā, kā jau visam! Bet skaidas tāpat apiet prātu un ķermenis ir pārklāts daudziem maziem, sarkaniem punktiņiem. Kāda tur atšķirība - tic prāts vai nē, ja vienalga asins ķermenī ir sākusi grozīties.
- Cik ilgi jāguļ skaidās, lai sasniegtu efektu?
- Tas ir pēc patikšanas, mēs uz lietām reaģējam ļoti dažādi. Ir tādi, kuri aizmieg, kuri vienkārši izbauda, kādam spiediens paceļas. Skaidas ir dažādas struktūras. Tā nav sevis spīdzināšana, tā ir sevis izbaudīšana. Pēc skaidu vannas ir iespēja mierīgā atmosfērā pasēdēt un iedzert tēju.
- Cik ilgi skaidu vannas būs pieejamas? Šķiet, ka šī ideja varētu būt dzīvotspējīga un pieprasīta.
- Šobrīd skaidu vannas ir, jo ir brīvs laiks un brīva telpa, bet tā nav biznesa ideja. Kad uznāks luste strādāt ko citu, skaidu vannu nebūs. Man ir ideja, un tā tiek realizēta, pēc tam tā attīstās vai noplok. Es nemāku plānot un neesmu biznesmenis. Nevajag reklāmas, jo tie, kuri jutīs, ka vēlas skaidu vannu pamēģināt, piezvanīs un atnāks.
- Jums ir kāds vēlējums sev un mūsu laikraksta lasītājiem?
- Es novēlu sev, lai saņemu un pieredzu to, kam es esmu gatavs. Gribētos, lai esmu savā vietā, lai katrs ir savā vietā. Novēlu saprast to, ka attiecības neko citu neparāda kā tikai to, kas mūsos mīt. Pieredzēt sevi neierasti!

Teksts un foto: Saiva Keisele

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Unikāls jaunums - skaidu vannas

Kategorijas