Meklējot spēka saknes

2020. gada 31. janvāris 00:00

Latviešu literatūrzinātniece, valodniece, rakstniece, folkloras pētniece, politiķe Janīna Kursīte – Pakule ir personība, kuras vārdos vienmēr ir vērts ieklausīties un pārdomāt viņas sacīto.
“Mītiskais literatūrā, folklorā, mākslā”, “Dzejas vārdnīca”, “Neakadēmiskā latviešu valodas un Novadu vārdene” un citas šīs sērijas grāmatas, “Latvieša māja”, “Zīmju valoda, latviešu žesti”, “Dainu kodekss” ir tikai dažas no viņas uzrakstītajām grāmatām. J. Kursītes darbi ir interesanti gan attiecīgās nozares profesionāļiem, gan ikdienas lasītājam. Katra viņas grāmata ir notikums un pierādījums tam, ka zinātne un pētniecība spēj būt ne tikai noderīga un informatīva, bet arī neticami aizraujoša. Par to varēja pārliecināties arī, tiekoties ar profesori J. Kursīti Alūksnes pilsētas bibliotēkas realizētā projekta “Galvenajā lomā - rakstnieks” ietvaros, ko atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Igaunija – kā otra dzimtene
“Ne vienmēr dzīvē ir tā, ka darbs sakrīt ar to, kas patīk - parasti ir kāda tās puse, kaut vai skolā, kad daži skolotāji patīk, daži ne, bet pēc skolas beigšanas novērtējam tieši tos pedagogus, kuri bija stingri un prasīgi. Tāpat arī darbā ir lietas, kas jāpieņem. Jaunībā neanalizē, bet jūti, kas notiek apkārt.
60. gadu beigās Latvijā sabrauca ļoti daudz viesstrādnieku, paliekot te dzīvot. Mainījās valoda, mēs, vidusskolēni, līmējām pretpadomju lapiņas. Mūs noķēra, paldies Dievam, nebija Staļina gadi, citādi nonāktu Sibīrijā. Grasījās izslēgt no skolas, samazināja atzīmes, Latvijas augstskolās neuzņēma. Šķita – dzīve ir apstājusies. Bija divas iespējas – doties studēt uz Gruziju vai Igauniju. Igaunija bija tuvāk, Tartu universitātē tomēr uzņēma, kaut arī atzīmes pēc nacionālistiskiem izlēcieniem bija samazinātas. Tādēļ Igaunija man ir kā otra dzimtene,” saka J. Kursīte.
Literatūrzinātniece dzimusi Latgalē, tur beigusi astoņgadīgo skolu un pēc tam vidusskolu Līvānos. Sākot studēt Tartu universitātē, pavēries pavisam cits, daudz brīvāks ceļš. “Igaunija bija garā brīvāka, tur 70. gados bija disidenti studenti no visas Padomju Savienības, arī ebreji. Krievijas augstskolās bija ebreju kvota, tad viņi devās studēt uz Tartu. Arī starp pasniedzējiem bija ebreji. Sākumā šķita, ka ļeņingradieši un maskavieši zina daudz vairāk, bet latvieša spīts lika apzināties, ka mēs neesam mazāk vērti. Līmenis bija augsts gan pasniedzējiem, gan studentiem, un tas pavēra iespējas plašākam skatījumam,” atminas viņa.

Savu telpu sargājot
Darba gaitas J. Kursīte sākusi kā dzejas formas pētniece. Viņas pirmā grāmata bija “Laikazīmes dzejā”, kas izdota 1988. gadā. “Toreiz es pētīju formu formas dēļ, paldies Dievam, nevajadzēja nekādus reveransus varai, atgriežoties Latvijā pēc studijām. Katra forma, tāpat kā cilvēka gaita, parāda, kādā noskaņojumā mēs esam, kāds redzīgs, ejot pēc mums, pateiks, vai ir labs vai slikts noskaņojums. Tā ir arī dzejas formā,” viņa saka.
Interese par latviešu folkloru viņai radusies 80. gadu sākumā, kad piedzimis dēls. “Nezinu, kā vīriešiem, bet sievietei tradīcija pamostas, kad uz rokām ir mazs bērns un jādzied šūpuļdziesmas. Tu dziedi “Aijā, žūžū, lāča bērni...” un vienā brīdī sāc domāt, kāpēc cilvēkbērnam ir jādzied par lāča bērnu un vecākiem. Tie ir ļoti seni priekšstati. Tagad vecāki un bērni īpaši nedomā un interneta vidē publisko daudz ko tādu, par ko mūsu senči būtu šausmās. Viņi nekad nerādīja uz ārpusi to, kas saistīts ar personisko, neatklāja, ko darīs, pirms tas nav noticis, bet aizsargāja savu telpu. Tagad cilvēki publisko savas sejas un aktivitātes nedomājot, ka kāds var to izmantot, pakļaujot svešai ietekmei. Mēs saviem bērniem lasām pasakas par dzīvniekiem – tā ir sena uzskatu sistēma par cilvēka radniecību ar dzīvniekiem, par tā sauktajiem totēmiem, kas latviešiem saglabājies gan dzīvnieku, putnu, gan augu totēmā. “Ozols liepu bildināja…” - igauņiem nebūs skaidrs, par ko ir šī tautas dziesma, jo igauņu valodā nav dzimtes. Vienā brīdī ozols - igauniski “tamm” - var būt vīrietis, citā - sieviete. Kāpēc Lāčplēsis ir mītiskais varonis? Tas ir lāča spēks. Nav iedomājams, ka mītiskais varonis būtu kāds dzīvnieks, kas nesaistās ar lielu spēku,” mītiskajā pasaulē ieved folkloras pētniece.

Dainu nemirstība
Lielākais darbs daudzu gadu garumā veltīts dainām, rakstot grāmatu “Dainu kodekss”. “Mūsu mītiskās dainas bija ļoti spēcīgi svētie raksti. Īpaši par Sauli un Dievu kā debesu aizgādni, par Dieva dēliem, Saules meitām, Mēnesi. Tie ir ļoti seni mīti par pasaules rašanos, tās ciklisku atgriešanos sākotnējā haosā un atkalatdzimšanu. “Grib Dieviņš šo zemīti ar ūdeni slīcināt. Mīļa Māra Dievu lūdza, ap galviņu glāstīdama.” Dievišķais, agresīvais, spēcīgais, sievišķais ir tas, kas mēģina harmonizēt, panākt pasaulē dievišķo līdzsvaru. Grāmatā mazās apcerēs apkopoti mūsu simboli, ko mums tie nozīmē. Vārds “kodekss” mums saistās ar kriminālkodeksu, bet sākotnēji tas nozīmēja procesu. Vienas no senākajām grāmatām bija no koka dēlīšiem. Koka bluķi sadala gabaliņos – dēlīšos un novasko. Koks ir pagalam, bet viņš ir aprakstīts un dzīvs. Tā ir koka nemirstība. Dainu kodekss, ceru, ir mūsu dainu nemirstība,” atklāj J. Kursīte.

Dzimtenes atmiņa
Alūksnes apmeklējuma laikā viņu ļoti iepriecinājusi Austras Lindes tautumeitu miniatūru izstāde Alūksnes muzejā. J. Kursīte akcentē, ka trimdā bija svarīgi saglabāt latvisko ornamentu kā piesaistes zīmi - arī rotaslietās. Savukārt lelle ir uztverama nevis kā rotaļlieta, bet kā dzimtenes atmiņa.
Viena no tēmām, kas viņu saistījusi un saista joprojām, ir novadu patība jeb identitāte. “Salīdzinot ar tuvākām un tālākām valstīm Eiropā - Vāciju, Krieviju vai Poliju, šķiet, cik mēs esam neliela valsts. Bet latviešu pēdas, pārfrāzējot Otto Ozolu, ir visur. Es teiktu - baltu tautu pēdas. Braucot caur Poliju, kur daļa ir bijusī Austrumprūsija, ir prūšu svētvietas. Tagadējā Kaļiņingradas apgabalā - arī kuršu pēdas. Vidzemnieku un latgaliešu pēdas, skaties kā gribi, jāmeklē citā virzienā. Braucot ekspedīcijās “uzpeld” kāda detaļa ornamentā vai kur citur - ne krieviska, ne vāciska, bet baltiska,” saka J. Kursīte.
Kopā ar studentiem viņa jau 20 gadus dodas ekspedīcijās – uz jau minēto Poliju, Krieviju, Baltkrieviju. Mīļa vieta ekspedīciju dalībniekiem bijusi Rietumukraina. “Tur ir akmens ciems. Mazākie akmeņi tajā ir kā mūsu Nīcgales akmens. Dievības senos laikos varēja pieņemt jebkuru izskatu. Teika stāsta, ka ciemā ienāk Dievs ubaga izskatā, prasa maizi, bet cietsirži saka: “Mēs ieliksim tev maizi maisā,” un ieliek akmeņus. Par to visi tiek pārvērsti par akmeņiem,” ekspedīcijā dzirdēto teiku atstāsta folkloras pētniece. Ekspedīciju piezīmes, ceļi un neceļi apkopoti grāmatā “Sfumato nesfumato”.

Lieliski un stipri
Pašlaik J. Kursītei top grāmata par latviešu dievībām un gariem. Impulss radies, jūtot Latvijā negatīvismu pašiem pret sevi un valsti. “Ir sasniegta diezgan bīstama robeža. Tā nav nejauši radusies un to var ļoti veikli ietekmēt, lai noskaņotu sabiedrības prātus, vai mēs nostājamies pret vai par kaut ko. Visvairāk jau pret kaut ko. Saka: “Kādi tagad skolēni, nekas viņiem neinteresē, neko nezina…”. Tā mēs katrs vispārinām par citu grupu, bet katrs atsevišķi esam lieliski un stipri.
Man gribējās atrast mūsu spēka saknes. Es nerunāju tikai par Latviju, bet kopumā par Eiropu. Ja nav stipra garīgā pamata, mūs vienkārši noslaucīs no zemes virsas. Mēs - kā latvieši, tā lietuvieši - tik ilgi turējāmies ar savu maztautas apziņu tādēļ, ka mums bija garīgās vērtības. Mūsdienās sāk dominēt patēriņa kults, bet vienā dzīvē tu nevari aprīt visu pasauli. Tad pasaule aprīs tevi. Jaunajiem neinteresē vecie, vecajiem – jaunie, vienas profesijas pārstāvjiem - cita. Ja cilvēkiem nepiemīt tas, ko svešvārdā sauc par empātiju, bet latviski par tuvākmīlestības izjūtu, tad tā sabiedrība nevar pastāvēt,” pārliecināta J. Kursīte.

Janīnas Kursītes atziņas

■ “Vārdi agrāk neradās paši no sevis. Katrā vārdā, tāpat kā mājvārdos, ir biogrāfija - mūsu spēka avots.”

■ “Mūsdienās, kad viss mainās tik ātri, ir lietas, kas mūsos ir palikušas, arī pavisam jaunos gados esošiem, no paaudžu paaudzēm. Tajās ir mūsu spēks, bet varbūt arī vājums.”

■ “Sakām – trīs lietas labas lietas. Trīs ir nākotnes iespēja, dinamiskais cikls.”

■ “Latvietim pašlaik visvairāk trūkst pašpārliecinātības un savas stājas. Ārēji viņš ir nedrošs, bet, visu rūpīgi apdomājot, latvietis meklē kaut vai aplinkus ceļus, lai tomēr nostiprinātos, lai atgrieztu savu status quo, lai uzpeldētu augšpusē.”

■ “Braucot pa Latviju, redzu, ka viens no otra vistālāk sēd Kurzemē, bet vistuvāk Latgalē, Vidzeme ir pa vidu. Jaunajai paaudzei atstatums starp vienu un otru ir tuvāks, vecākajai paaudzei vajag kārtīgi savu telpu.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Meklējot spēka saknes

Kategorijas