Mūžs aizvijies darbā un neizsīkstošā mīlestībā pret mūziku

2020. gada 7. februāris 00:00

1047

Alūksnietis Ilgvars Semanis 55 gadus nostrādājis meliorācijas sistēmā, būdams dažādu līmeņu vadītājs. Nu viņš devies pelnītā atpūtā, savā vietā atstājot izglītotu un gudru jauno paaudzi. Strādājot atbildīgos amatos, pratis iemantot padoto un augstākstāvošo cieņu, ar sapratni risinājis dažādas problēmas, liekot lietā arī savu dzirkstošo humora izjūtu.

Bērnības sapnis
Ilgvars Semanis dzimis Mārkalnes pagastā, mājās pie Lukumieša ezera. “Jau apzinīgajā vecumā atverot ābeci, ieraudzīju puisi, ģērbušos skaistā jūrnieka tērpā, tādēļ mans sapnis bija reiz kļūt par tādu. Pēc pamatskolas beigšanas atradu jūrnieku arodskolu, bet diemžēl mācību valoda tajā bija krievu, un man valodas nebija stiprā puse. Kāds draugs mani ieinteresēja pievērsties meliorācijai. Tā kā Mālpilī tolaik darbojās arī pūtēju orķestris, tālākās zināšanas bez lielas domāšanas apgūt devos tur,” par savu pirmo bērnības sapni stāsta I. Semanis. Zināšanas meliorācijā viņš guvis, mācoties teju 10 gadus, jo pēc Mālpils tehnikuma pieci gadi vēl aizritējuši studējot toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā.
Praksi jaunais students tolaik izgāja jau Alūksnē - tēvs bija sarunājis vietu toreizējā Lauktehnikā meliorācijas nodaļā, kur inženieris Māris Kazaks viņu labprāt arī pieņēma. Pēc tehnikuma beigšanas puisis atgriezās Alūksnē un uzsāka pirmās darba gaitas Gulbenes Pārvietojamā mehanizētā kolonnā jeb, kā tautā sauca, PMK, kā pakļautībā strādāja arī Alūksnes nodaļa. Strādāt gan nenācās ilgi, jo, lai nebūtu jādodas dienēt padomju armijā, Ilgvars kopā ar alsviķieti Pēteri Birznieku aizbrauca uz sagatavošanas kursiem Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, izturēja konkursu un kļuva par pilntiesīgiem studentiem. Vadība gan ar to nebija īpaši apmierināta, bet, lai jaunie speciālisti atgrieztos Alūksnē, iestāde bija gatava maksāt stipendiju, tā nodrošinot prakses vietu un pēc akadēmijas pabeigšanas arī darba vietu.

Vienošanās ar kolhoza
vadību
“Kad biju praksē, meliorācijas sistēmā bija nosacījums kaļķot laukus. Citas tehnikas nebija, tādēļ tas bija jādara ar mēslu ārdītājiem. Kaļķošanas rādītāji visā republikā bija zemi, bet sociālistiskās sacensības plāni jāizpilda. Arī mani nosūtīja uz kādu kolhozu kaļķot laukus, bet šis darbs ne visai labi padevās. Savukārt kolhozā nebija tehnikas, ar ko izvest kūtsmēslus uz lauka, un tie stāvēja vairāku hektāru platībā neizlietoti. Tad ar kolhoza priekšsēdētāju sarunājām sadarboties – es norīkoju tehniku izvest kūtsmēslus, bet viņš – ierakstīt dokumentos, ka lauki ir arī nokaļķoti. Tā Alūksnes rajonā kaļķošanas plāns bija izpildīts ar uzviju, es saņēmu uzslavas un mani nosūtīja palīgā vēl gulbeniešiem Lejasciemā, kur savu “pieredzi” izmantoju atkal,” savas prakses gaitas tagad ar smaidu atceras I. Semanis. Lejasciemā gan viss tik gludi negāja, jo traktoristi mēdza aizrauties ar alkoholu un “sataisīt ziepes”, ar tehniku apgāžoties un nokļūstot pat slimnīcā. Tomēr viss beidzās labi – sasistā galva sadzijusi, lauki nokaļķoti un Gulbenei republikā par kaļķošanas darbu piešķirts ceļojošais karogs, kas tolaik bija augsts apbalvojums. Savukārt jaunais students vēl ilgi pēc tam par šo darbu saņēma prēmijas.

Darba pieredzi gūst soli
pa solim
Pēc studiju beigšanas I. Semani Gulbenes PMK Alūksnes meliorācijas sektorā norīkoja par darbu vadītāju, šajā amatā viņš nostrādāja ilgāk nekā 18 gadus. “Strādāt nācās Liepnas pusē, kur bija akmeņains apvidus. Darbs nebija viegls, tas paredzēja arī priekšlaicīgu pensiju, jo strādāt nācās kaitīgos apstākļos. Darbu vadītājam bija jāzina ne tikai sava profesija un jāizpilda uzdotais, bet arī jāprot “sadzīvot” ar strādniekiem un augstāk stāvošo priekšniecību. Tas patiesi nebija vienkārši, jo melioratori tolaik prata susināt ne vien laukus, bet arī veikalu plauktus,” stāsta I. Semanis un atceras, ka darba diena tolaik sākusies tikai ap pulksten 10.00, kad bija “atsists” darbabiedru morālais uzbrukums.
Tolaik visu kontrolēja ne tikai katras darba vietas tiešā vadība, bet arī partijas komiteja, un labākajiem darbiniekiem obligāti bija jāpapildina partijas biedru rindas. Tomēr jauno, spējīgo speciālistu partijā stāties neviens gan tā īpaši neaicināja. Ilgvars vienmēr interesējies par politiskajām norisēm valstī un arī tolaik uzmanīgi sekoja līdzi visam, kas spriests partijas kongresos un nekļūdīgi zināja visas personālijas, kas strādāja politbirojā. “Tolaik visiem vadītājiem obligāta bija regulāra dalība politmācībās, ko vadīja tā sauktie instruktori, kuri nereti bija ar zemu izglītības līmeni šajā jomā. Cilvēki nelabprāt klausījās viņu pamācībās, bet man patika aizrautīgi uzdot āķīgus jautājumus, uz kuriem viņiem sakarīgas atbildes rast bija pagrūti,” atceras bijušais vadītājs.

Kāpj pa karjeras kāpnēm
Laiki mainījās un 1989. gadā toreizējā sistēmpārvaldē nolēma: katrā rajonā jābūt savai meliorācijas pārvaldei, arī Alūksnē. “Tolaik Alūksnes meliorāciju vadīja Jānis Driķis, kurš bija ļoti kompetents, apzinīgs, pedantisks un taisnīgs cilvēks, viņa veikumu ļoti augsti vērtēju. Tas augstākstāvošajiem nepatika un viņu “palūdza aiziet pensijā”, bet amata vieta palika vakanta. Darba biedri mudināja mani kāpt pa karjeras kāpnēm un tai pieteikties. Piekritu, bet ar noteikumu, ja mani amatā ievēlēs kolektīvs nevis iecels. Man gan bija vienalga, tikšu šajā amatā vai nē, bet pirms apstiprināšanas visa darba kolektīva priekšā mani pamatīgi pratināja partijas komitejas un arodbiedrības pārstāvji. Droši paudu savu viedokli, ka neatzīstu vienas partijas pārstāvniecību valstī, par ko no zālē sēdošajiem saņēmu skaļus aplausus. Tas bija arī laiks, kad Padomju Savienībā bija pasludināts alkohola aizlieguma likums, bet visi svētkos tāpat paslepus lietoja. Droši norādīju, ka nevēlos svētkus svinēt bez alkohola – lai gan esmu žūpības apkarošanas biedrības priekšnieks, atturībnieks es neesmu, un atkal saņēmu vētrainus aplausus zālē,” par savu visai dīvaino nokļūšanu sistēmpārvaldes priekšnieka amatā stāsta I. Semanis.

Kā dadzis acī
Sistēmpārvalde tolaik “dzīvoja” ļoti labi. Paši gatavoja projektus, paši būvēja, darbu pieņēma un paši kontrolēja. Grāvji pagājušā gadsimta 60. gados bija jāizpļauj ar rokas izkapti, drenāžu veica četru vīru grupa, kur caurulītes pieveda ar zirga ratiem, cits raka, cits caurulīti ievietoja, bet cits atkal pielaboja, sakala savienojumus un aizbēra, nosedzot ar sūnām. Tas bija jādara arī ziemā, ne tikai vasarā. Bija pat ģimenes, piemēram, Peipiņi, atceras I. Semanis, kur tēvs naktī kala sasalušo zemi ar sasaluma lauzējiem, lai dēls varētu dienā rakt un izpildīt noteiktos plānus. “Vēlāk sākām dzīvot labi, tādēļ bijām kā dadzis acīs toreizējai lauksaimniecības pārvaldei, kas ministriju pierunāja iestādes apvienot. Toreizējais ministrs Dilba arī piekrita, līdz ar to veica reformu un mūsu sistēmā sākās ne tās labākās pārmaiņas. Finansējumu noņēma, darba vietas likvidēja, nodibināja Lauku atbalsta dienestu ar centru Gulbenē, bet pārmaiņu iespaidā mani lūdza kļūt par šī iestādes Alūksnes sektora vadītāju,” atceras I. Semanis, atzīstot, ka meliorācija tolaik palika novārtā. Tagad situācija ir mainījusies un uzņēmuma “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” valdes loceklis Roberts Dilba nenogurstoši iestājas par meliorācijas prestiža atjaunošanu valstī.

Ieguldīts milzīgs darbs
Tikai 2009. gadā, kad jau ilgāku laiku valstī nācās cīnīties ar plūdu sekām, valdība saprata, ka bez meliorācijas neiztiks. “Bijām iestājušies Eiropas Savienībā, tādēļ šim nolūkam paredzēts arī Eiropas fondu finansējums. Sākām apsekot un inventarizēt valsts nozīmes grāvjus, kas Alūksnes un Apes novados kopā bija nepilnu 300 kilometru garumā, bet blakus novados vēl vairāk. Visus objektus nācās ievadīt arī kopējā meliorācijas datu bāzē, jo darbu sākām veikt datorizēti. Pateicoties ieguldītajam milzīgajam darbam šajā jomā, visi objekti tagad atrodami interneta vietnē melioracija.lv . Mūsdienās darba apjoms ir vēl vairāk pieaudzis, lai gan katrā sektorā palicis tikai vadītājs, bet darba veikšanai tiek pirkti ārpakalpojumi. Alūksnes meliorācijas sektorā, kurā ietilpst bijušais Alūksnes un Apes rajons, tagad atjaunotas, pārbūvētas un sakārtotas valsts nozīmes ūdensnotekas apmēram 27 procentu apmērā. Darba ir daudz, bet priecājos, ka Vidzemes reģiona meliorācijas nodaļas Alūksnes sektoru pēc manis vada jauna, izglītota un spējīga speciāliste Madara Vilcāne, jo ne vidējā, ne augstākā līmeņa jaunos kadrus tieši melioratora specialitātē mūsu valstī vairs nesagatavo,” saka bijušais vadītājs.

Neizsīkstoša mīlestība
pret mūziku
55 darba gadi Alūksnes pusē paskrējuši nemanot. I. Semanis aktīvi piedalījies arī Tautas frontes nodaļas dibināšanā Alūksnē, bijis neiztrūkstošs Atmodas laika aktivitāšu dalībnieks. Ir tēvs dēlam Tālim. Ar kundzi Rasmu kopā nodzīvoti nu jau vairāk nekā 25 gadi, bet cauri visam vijusies mīlestība pret mūziku.
Ilgvars jau bērnībā pašmācības ceļā apguvis dažādu mūzikas instrumentu spēli. “Ar tēvu, ņemot līdzi ragaviņas, gājām 13 kilometrus, lai nopirktu man “garmošku”. To mācījos spēlēt visu dienu, līdz tēvs teica – laikam jau gan te nekas nesanāks... Un tad nāca apjausma, un viss padevās. Vēlāk Mārkalnes skolā spēlēju pat ballēs, bet Alūksnes mūzikas skolā izmantoju iespēju privāti apgūt klarnetes spēli,” savu bērnību atceras I. Semanis. Arī profesijas izvēlē noteicošais bija iespēja paralēli spēlēt kādā orķestrī.
To viņš izmantoja gan mācoties Mālpils tehnikumā, gan vēlāk studiju gados. “Nekāds paraugstudents gan nebiju, jo ļoti aizrāvos ar muzicēšanu. Vispirms Latvijā pazīstamā jurista Grūtupa tēvs, kurš tolaik mūzikas vidusskolā bija stingrs un prasīgs pasniedzējs, mani pedagoģiski ievadīja mūzikas pasaulē, jo, iestājoties akadēmijā, pirmajā gadā paralēli mācījos arī Jelgavas mūzikas vidusskolā. Tomēr tas man nebija pa spēkam, bija nepieciešamas nopietnas mācības, ko nevarēju savienot ar melioratora profesijas apguvi. Darbojos akadēmijas orķestrī, tomēr muzikantu Jelgavā tolaik trūka, tādēļ labprāt piekritu sestdienās spēlēt alus bārā un citos pasākumos darbdienu vakaros, kur mani uzlūdza. Tā kopmītnēs bieži vien pārrados tikai četros vai piecos no rīta – kāds tur vairs klausītājs lekcijās! Spēlēju bazūni, klarneti, baritonu, saksofonu un citus mūzikas instrumentus, bet par profesionālu mūziķi gan neesmu kļuvis,” uzsver I. Semanis.
Sākot darba gaitas Alūksnē, viņš ar domubiedriem arī savā iestādē nolēma dibināt orķestri. Jānis Kukurītis, Jānis Šķepasts, Pēteris Birznieks, Ādolfs Paeglis un Uldis Ieviņš, kurš muzikantus vadīja, un citi bija galvenie atbalstītāji, tādēļ iestāde nopirka trīs saksofonus, bazūni, trompetes un citus instrumentus orķestrim, bet vēlāk uzšuva arī greznas žaketes. Tā orķestris ar labiem panākumiem darbojās aptuveni divus gadus, līdz mūžībā aizgāja Uldis Ieviņš. Orķestris pajuka, darbojās vien nelielas kapelas, līdz aptuveni desmit gadus iestājās klusums. Ilgvars savu saksofonu novietoja pagrabā un pavisam par to aizmirsa.
Pēc krietna laika atjēgties un mūzikai atkal pievērsties mudināja bijušais studiju biedrs, arī alūksnietis Guntis Birznieks. “Sameklēju savu saksofonu, ko salaboja, apzināju domubiedrus - Ivaru Ozoliņu, Pēteri Zālīti, Zigmundu Stopnieku, pievienojās Guntis un nodibinājām grupu “Vecie runči”, lai muzicētu savam un citu priekam,” saka I. Semanis. Tā, lai gan par profesionālu mūziķi Ilgvars tā arī nav kļuvis, mūzikas mīlestība vijusies cauri visai dzīvei.

“Kāds toreiz biju muļķis!”
Tagad I. Semanis ir pelnītā atpūtā un ziemā dienas kopā ar kundzi Rasmu vada savā pilsētas dzīvoklī. Vēl arvien intensīvi seko politikai, spriež, vērtē politiķu un Saeimas darbu, daudz lasa, īpaši žurnālus, kas abonēti par teju trīs simtiem eiro. Vasarā abi dodas uz lauku īpašumu pie Karitānu ezera, kur darba pietiek vienmēr. Tur apkopjami 13 izraktie dīķi, ezers un izveidotā skaistā dabas ainava. Brīvajā laikā tad var pamakšķerēt, iet medībās, uzspēlēt saksofonu un baudīt mieru. “Ja man jautātu, vai es savu līdzšinējo dzīvi gribētu mainīt, ja būtu tāda iespēja, tad pretēji tam, kā to mēdz sacīt daudzi, teiktu, jā – es būtu dzīvojis savādāk. Reizēm pārdomāju gadījumus no dzīves un ar tagadējo prātu spriežu – velns, kāds es toreiz tomēr biju muļķis. Taču patīkamākais, ko atcerēties no darba dzīves, ir brīnišķīgais kolektīvs, kurā strādāju, kolēģu pieredzes apmaiņas braucieni, interesantie piedzīvojumi, saviesīgie vakari pēc tam, kas aizritēja sirsnīgā gaisotnē, un, protams, muzicēšana,” vaļsirdīgi saka cienījamais kungs.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mūžs aizvijies darbā un neizsīkstošā mīlestībā pret mūziku

Kategorijas