Laime ir kalpot Dievam

2009. gada 20. septembris 16:31

972

Kas vajadzīgs, lai cilvēks justos laimīgs? Mācītājs Magnus Bengtssons uzskata, ka laimei ir nepieciešamas trīs lietas: jātic Dievam, jābūt draugiem un vajadzīgs darbs, kuru var darīt no sirds. Galvenais ir saprast, ka laime nav naudā un mantā. Šo un citas mācītāja atziņas tagad var dzirdēt viņa sprediķos Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Kalpot viņš sācis nesen, tāpēc šī saruna ir iepazīšanās.

- Ko varat pastāstīt par sevi?
- Esmu dzimis Zviedrijā, bet nu jau deviņus gadus dzīvoju Latvijā. Alūksnē esmu bijis arī 2000. gadā, kad tikko ierados Latvijā. Toreiz dzīvoju Rūjienā, bet braucu uz rekolekcijām (latīņu valodā - sakopošanās), kas notika Alūksnes mācītāja mājas zālē. Tas ir laiks, kad atstāj ierastos darbus un rūpes, lai nodotos klusām pārdomām, pievēršot uzmanību savai garīgajai dzīvei.

- Kāpēc izvēlējāties kļūt par mācītāju?
- Tas bija Dieva aicinājums. Ja Dievs atnāktu pie manis un ļautu izvēlēties jebkuru profesiju – kaut vai kļūt par ASV prezidentu, “Mickrosoft” izpilddirektoru, tas mani neinteresētu. Nav nekā cita, kas mani saista un ko es gribētu darīt no sirds, vienīgais – kalpot par mācītāju. Mans pienākums ir kalpot cilvēkiem ar Dieva vārdu un sakramentu.

- Tas ir neparasti, ka izvēlējāties dzīvot un strādāt Latvijā, nevis Zviedrijā. Turklāt šis ir laiks, kad daudzi latvieši cenšas atrast darbu un palikt Skandināvijas valstīs, arī Zviedrijā.
- Man nav pieņemama Zviedrijas evaņģēliski luteriskās baznīcas liberālā nostāja pret homoseksuālām laulībām, kā arī tas, ka par mācītāju var būt sieviete. Tas nozīmē, ka Zviedrijā es nevarētu tikt ordinēts par mācītāju, jo nepiekrītu šādai nostājai. Kad Zviedrijas avīzē par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu, secināju, ka viņa attieksme šajos jautājumos ir tāda pati kā man. Tāpēc jautāju viņam, vai varētu kļūt par mācītāju Latvijā. Viņš teica, ka tam ir 3 priekšnosacījumi: ir jāiemācās latviešu valoda, jānoliek eksāmens ordinācijas komisijā un vismaz 5 gadus pēc ordinācijas jāpaliek Latvijā. Nolēmu pamēģināt un 2000.gadā atbraucu uz Latviju. Man iepatikās un sāku mācīties latviešu valodu.

- Kā jūtaties šeit, valstī, kuras attīstību un sadzīves apstākļus grūti salīdzināt ar Zviedrijas labklājību? Arī mācītāja atalgojums droši vien ir daudz mazāks.
- Jā, tā tas ir. Bet visām lietām ir tieksme izlīdzināties. Zviedrijā man, protams, būtu lielāka alga. Bet visas izmaksas arī tur ir krietni lielākas. Tiesa, nedaudz labāki apstākļi tur būtu. Tomēr atšķirības nav milzīgas. Latvijas turīgākie cilvēki nedzīvo sliktāk kā Zviedrijā. Protams, vidēji nodrošinātiem vai trūcīgiem cilvēkiem te ir grūtāk.

- Esat paguvis iemantot cieņu gan Rūjienā, gan Salacgrīvā. Vai nebija žēl šķirties no šīm draudzēm?
- Man ir jākalpo tajā draudzē, kurā Dievs vēlas mani redzēt. To, protams, ir grūti zināt. Bet domāju, ka princips ir ļoti vienkāršs – man jākalpo tur, kur baznīcas arhibīskaps un konsistorija liek. Es biju Rūjienas draudzē tāpēc, ka Jānis Vanags tā gribēja. Un tāda bija viņa vēlme arī tagad, lai es kalpotu Alūksnē.

- Kādi ir pirmie iespaidi par Alūksni, baznīcu un draudzi?
- Ir grūti izteikties pēc pāris nedēļām. Taču pirmie iespaidi ir ļoti pozitīvi gan par pilsētu, gan par draudzi. Protams, es nezinu, ko cilvēki domā, klausoties manus sprediķus. Taču jūtu labvēlīgu attieksmi.

- Vai šeit jūtaties kā Latvijas vai Zviedrijas pilsonis?
- Man ir diezgan liela mīlestība pret abām valstīm. Protams, Zviedrija ir mana dzimtene, kuru es mīlu. Bet tagad mana sieva un arī bērni ir latvieši, mēs te dzīvojam, tāpēc nespēju būt vienaldzīgs pret to, kas notiek Latvijā.

- Pastāstiet, kā iemācījāties latviešu valodu!
- Tas bija labi, ka sākumā man bija jādzīvo un jāstrādā Rūjienā. Pieļauju, ka tur angliski sarunāties varēja angļu valodas skolotājs un vēl daži cilvēki. Tāpēc man nebija izvēles – bija jārunā latviski. Reizi nedēļā es braucu uz Rīgu, kur man latviešu valodu mācīja Zviedrijā dzīvojusi latviete. Dažreiz piedalījos arī latviešu valodas stundās Rūjienas vidusskolā. Tas nozīmē, ka apguvu valodu gan teorētiski, gan praktiski. Esmu pārliecināts – ir jārunā, lai iemācītos valodu. Nedrīkst baidīties, ka kaut ko pateiks nepareizi. Protams, man sākumā bija daudz kļūdu, bet es runāju, runāju, runāju... Apmēram pusgads pagāja, līdz varēju puslīdz labi izteikties latviski. Taču pagāja trīs gadi, kamēr runāju pietiekami labi, lai varētu kalpot par mācītāju.

- Neparasti ir arī tas, ka tieši jūsu sprediķus Lielsalacas draudzes padome ir izdevusi grāmatā. Vai tie ir kādi īpaši sprediķi?
- Par to man ir grūti spriest, jo es to nezinu. Tā bija draudzes padomes ideja izdot sprediķu grāmatu, un es piekritu. Tiesa, šie sprediķi ir iepriekš sagatavoti un uzrakstīti. Ja es būtu latvietis, tad varētu runāt brīvi no kanceles. Arī tagad mani varētu saprast, bet droši vien būtu kļūdas. Šajos sprediķos tiek runāts par Bībeles tēmām, tāpēc nedomāju, ka tie ir īpaši.

- Kuras tēmas, jūsuprāt, ir īpaši svarīgas šobrīd, kad cilvēki ir krīzes un bezdarba nomākti?
- Domāju, ka visos laikos cilvēki vēlas dzirdēt par Dieva mīlestību un viņu grēku piedošanu. Tagad vairāk ir vajadzīga ir izpratne, ka Dievs palīdz tikt pāri visām grūtībām. Ja cilvēks nāk uz baznīcu, tad vismaz deviņas reizes no desmit viņš ir Dieva mudināts.

- Jaunu cilvēku piesaistīšanai ir vajadzīgas jaunas formas, taču evaņģēliski luteriskā baznīca konservatīvi saglabā tradicionālās formas.
- Tā ir taisnība. Taču ir būtiski atšķirt divas lietas – kristīgo mācību un tās izpausmes veidus. Jā, esmu konservatīvs attieksmē pret kristīgo mācību. Taču tās izpausmes veidi var būt dažādi. Piemēram, ja jauniešiem patīk kristīgās dziesmas dziedāt modernos ritmos, tad viņi to var darīt.

- Vai visus grēkus var piedot?
- Dievs var piedot visus grēkus, ja tos no sirds nožēlo. Jūs droši vien domājat, vai cilvēkiem ir jāpiedod. Ja man būtu dusmas vai naids pret kādu un nespētu viņam piedot, kurš šajā situācijā būtu lielāks zaudētājs? Vai tam cilvēkam sāpētu, ka es nespēju viņam piedot? Varbūt. Bet man noteikti sāpētu vairāk, jo problēma būtu manā sirdī. Ja es varu piedot, tad esmu lielāks ieguvējs. Protams, to izdarīt nav viegli un vienkārši. Tāpēc vajag lūgt Dieva palīdzību, lai to spētu.

- Vai savos sprediķos skarat valsts politiku un pašreizējo situāciju?
- Būtu nepareizi, ja es runātu tikai par politiku, jo neesmu politiķis. Bet dažreiz, protams, ir tā, ka politiski notikumi kaut kādā veidā ir saistīti ar kristīgo ticību. Par tiem es runāju.

- Vai ir ieceres, nodomi par to, ka kaut ko vajadzētu mainīt draudzes, Svētdienas skolas vai Bībeles muzeja darbībā?
- Pagaidām noteikti viss paliks tāpat, kā tas ir bijis. Paies ilgs laiks, kamēr man pašam būs skaidrs viss, kas šeit notiek. Varbūt pēc tam izrādīsies, ka neko būtiski mainīt nevajag.

- Esat arī pedagogs un varat pasniegt gan vēsturi, gan ticības mācību skolā. Vai būtu gatavs to darīt?
- Manuprāt, skolās vajadzētu ieviest ticības mācību. Ja mani aicinātu, es to labprāt pasniegtu. Katra mācītāja lielākā vēlēšanās, lai svētdienās visi cilvēki nāktu uz baznīcu. Taču saprotu, ka tas nav reāli. Ja tādu mērķi izdotos sasniegt, tad, protams, būtu gandarījums.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laime ir kalpot Dievam

Kategorijas