Radoša un muzikāla skolotāja

2020. gada 7. februāris 00:00

Novadnieces Kaivas Gaigalas (dzimusi Mollere) dzimtās mājas ir Alūksnē. Šobrīd Kaiva dzīvo Mārupē. Ir atjautīga un radoša mūzikas skolotāja, kā arī dziedātāja un, kā pati uzsver: dvīņu statuss “Māsas Molleres” nekur nav zudis.
Aicināju novadnieci uz sarunu, lai izzinātu, kā viņai pašlaik klājas un kur dzīves gaitas Kaivu aizvedušas.
- Jūs esat aktīva, radoša un daudz jau pieredzējusi. Pastāstiet, lūdzu, par sevi un jūsu darbu.
- Esmu vispārējās izglītības mūzikas skolotāja. Pedagoģijā strādāju no 2011. gada. Tā kā mans un dvīņu māsas Evas hobijs ir dziedāšana, paralēli mūsu darbiem dziedam muzikālajā apvienībā “Vintāža” un iesaistāmies citos muzikālos projektos. Arī dvīņu statuss “Māsas Molleres” nav zudis. Priecājamies par katru reizi, kad mūs uzaicina dziedāt arī šādā sastāvā. Brīvajā laikā patīk daudz uzturēties svaigā gaisā, doties pastaigās gar jūru, iepazīt vēl neredzētas dabas takas tepat Latvijā. Esmu arī pievērsusies veselīgo našķu gatavošanai.
Strādāju Mārupes pamatskolas pirmsskolā par mūzikas skolotāju. Mārupi esmu ļoti iemīļojusi un strādāju tur septīto gadu. Mans otrs sirds darbs arī ir saistīts ar pirmsskolas vecuma bērniem. Kopā ar kolēģi Evitu Vītoliņu esam nodibinājušas interešu izglītības programmu “Astoņi kustoņi”, kurā bērni mūziku mācās caur kustību. Ar dažādiem ritmikas vingrinājumiem trenējamies atpazīt mūzikas stilus, tempu, dinamiku, štrihu, to visu parādot ar ķermeņa kustībām vai iestudējot kādu deju. Vēl viena mana aizraušanās ir bērnu vokālā ansambļa “Dzeguzīte” sagatavošanas grupa, kur strādāju ar dziedātājiem, sākot pat no divu gadu vecuma.
- Kas jūs motivēja kļūt par skolotāju?
- Iekšējā sajūta. Kad mācījos Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 5. klasē, skolotāja lika uzrakstīt savu nākotnes plānu pēc 9. klases. Jau tad zināju, ka mācīšos “kaut ko” par mūziku un gribētu kļūt par skolotāju. Jau tolaik biju dzirdējusi par Alfreda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu. Un tā arī notika. Iestājāmies abas ar māsu mūzikas vidusskolā vokālistu nodaļā un tālāk viss sakārtojās tā, ka pēc tam iestājāmies Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, pedagoģijas nodaļā. Viss ritēja tik gludi, ka nevienu brīdi nebija jādomā, par ko mācīties.
- Vai jums ir svarīgi būt labās attiecībās ar kolēģiem?
- Noteikti. It sevišķi šobrīd, balstoties uz jaunajām kompetencēm izglītības jomā, komandas darbs ir ļoti būtisks, jo mācību jomas vijas viena ar otru. Ir reizes, kad bērni nāk no kādas nodarbības, piemēram, apguvuši jaunu tēmu “kosmoss”, tad es to mūzikā papildinu ar savām mūzikas aktivitātēm. Ir jauki, ja kolēģim vari palūgt padomu, kādu jaunu ideju, kā labāk darīt. Bieži vien man skolotājas palīdz izgatavot nepieciešamo inventāru, ko varu izmantot mūzikas nodarbībās. Bez sadarbības nevar nodrošināt saturīgu un jēgpilnu mācību procesu. Mēs, skolotājas, papildinām cita citu.
- Pērn piedalījāties pirmsskolas pedagogu radošajā dienā “Es daru tā” un guvāt žūrijas simpātijas balvu.
- Jā, tas bija 2019. gada februārī. Piedalījos ar tēmu “Pašdarinātas bungas”. Protams, biju ļoti uztraukusies, jo žūrijā bija cilvēki no projekta “Skola 2030”, kuri šobrīd izveidojuši jauno pirmsskolas programmu. Man patīk, ja ikdienas ritmā kaut kas mainās, tādēļ nolēmu piedalīties. Līdz ar to diena kļūst radošāka, daudzveidīgāka, interesantāka. Ir vairāk jāpiepūlas, nevari atslābt, tas arī pilnveido tevi kā pedagogu. Darīt, darīt, darīt!
- Varbūt jums ir vēl kādas jaunas idejas, ko ieviest savā darbā?
- Jā. Visu laiku domāju, kādus jaunus metodiskos materiālus izgatavot. Izmantojot uzskates un taustāmus materiālus, bērni vairāk tiek ieinteresēti un ir vieglāk apgūt jaunas tēmas. Šogad izveidoju “dziedamos burtiņus”. Uz kartītes ir uzrakstīts burts un burtam blakus attēls, kas sākas uz tā burta. Piemēram, D (attēlā dators) - bērns izvelk kartīti un ar savu improvizētu melodiju izdzied gan burtu, gan attēlu.
- Sabiedrībā daudz runā par to, ka izglītībā nepieciešamas izmaiņas. Jūsuprāt, ar ko izglītības iestādei jāsāk, lai tās veiktu?
- Mūsu Mārupes pamatskolā izmaiņas jau ir notikušas. Strādājam pēc jaunajām kompetencēm, un tas arī diezgan veiksmīgi izdodas. Sākām 2018. gada septembrī, solīti pa solītim, jo visu to apjomu nevar uzreiz aptvert. Jau piekto gadu arī mēs strādājam “E klasē”. Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs tās vēl nav. Esmu apmierināta ar šo sistēmu, kā mēs strādājam.
- Speciālisti novērojuši, ka pašlaik bērni ir hiperaktīvi un viņiem grūti noturēt uzmanību. Jūsuprāt, ko darīt, lai noturētu viņu uzmanību?
- Jā, arī es saskaros ar hiperaktīviem bērniem. Reizēm šiem bērniem uzdodu papildu pienākumu - izdalīt instrumentus, būt par rotaļas vadošo, sakārtot zāli, novērot, vai citi bērni izpilda pareizas deju kustības, kas viņus notur uz to laiku. Tā viņi sajūtas svarīgi un nav laika citām aktivitātēm.
Manā pirmsskolā ir arī problemātiskie bērni, kam ir ārstu atzinumi. Godīgi sakot, man nav tik labas zināšanas, kā strādāt ar šiem bērniem, tāpēc meklēju kādu informāciju par šo vai apmeklēju kursus. Darbs ar īpašiem bērniem - tā ir ļoti aktuāla tēma. Pedagogiem jāatrod labākās metodes, kā strādāt, jo nākotnē šo integrēto grupu, kurās mācīsies ļoti atšķirīgi bērni, būs vēl vairāk. Pagaidām šī tēma, manuprāt, vēl nav atrisināta. Uzskatu, katram speciālistam, savas profesijas pārstāvim ir jābūt savā vietā, bet šajā gadījumā skolotājam jābūt ļoti plaša spektra speciālistam.
Esmu priecīga, ka pavasarī man būs iespēja braukt pieredzes apmaiņā uz Barselonu, kur tiksies dažādu valstu pedagogi.
- Bērniem ir grūti mācīties, ja nav prieka un motivācijas. Ko darīt? Vai tiešām tas ir svarīgi - mācīties ar prieku?
- Jārada tādas nodarbības, kurās bērni mācās, darbojas līdzi ar prieku. Skolotājam nav viegli, lai katru reizi bērnus pārsteigtu un ieinteresētu ar ko jaunu. Tāpēc apmeklēju dažādus kursus, lai smeltos idejas. Mūsdienās daudz ko labu var aizgūt arī interneta vietnēs, arī es to daru.
- Pirmsskola ir kā pamats skolai, lai bērns būtu mērķtiecīgs un ar vēlmi darīt?
- Jā. Ir kritēriji, kas bērnam jāapgūst pirmsskolā. Tas ir teorētiski. Bet emocionāli? Reizēm ir pat svarīgāk, kā bērns iejutīsies skolā, jo pirmsskolā skolotājas ir kā “mammas”, samīļo, sačubina, paņem klēpī. Visas nodarbības iet caur rotaļu. Man patika, kā vienos kursos minēja Baiba Brice: būtu lieliski, ja 1. klasē bērni vēl nedaudz mācītos caur rotaļu, sēdētu aplī, nevis pa vienam pie galda, mūzikā vairāk izmantotu instrumentus, atribūtus rotaļām. Bet notiek tā, ka 1. klasē bērns jau sēž pie grāmatas, raksta notis un mazliet padzied. Radošā muzicēšana ir ļoti svarīga! Ja skolotājs bērnu motivēs un pielietos radošas, nebijušas, reizēm pat “trakas” idejas, tad bērns vienmēr vēlēsies darīt.
- Ko svarīgi ņemt vērā vecākiem, kuri nereti baidās, lai tikai bērnam viss ir kārtībā?
- Uzticēties un ieklausīties pedagogā. Protams, vecāks savu bērnu pazīst ļoti labi, bet skolotāji bērnu novēro, redzam viņu darbojoties astoņas līdz 12 stundas dienā, un tas ir pietiekami, lai novērtētu bērnu. Mūsu iestādē, zinu, ka arī citās, ir atbalsta komanda, kas palīdz gadījumos, ja bērnam rodas problēmas ikdienas situācijās vai mācību procesā. Mēs ar savu redzējumu gribam tikai palīdzēt, nevis ko sliktu vēlēt, kā reizēm nākas dzirdēt no vecākiem.
- Cik bieži atbraucat uz Alūksni? Kā vērtējat pilsētas attīstību?
- Eh, kā gribētos atbraukt ciemos biežāk... Pēdējos gadus sanāk arvien retāk, vien pāris reizes gadā. Man ļoti patīk Alūksne. Vienmēr ir tā bērnības sajūta, jo aktīvākais laiks līdz16 gadu vecumam pavadīts te. Visi svētki svinēti ģimenes lokā, pavadītas skaistās, bezrūpīgās vasaras draugu lokā. Atpūta pie Alūksnes ezera neizpalika nevienu vasaru… Ir tiešām jauki atcerēties!
Šobrīd Alūksne ir ļoti mainījusies, ja salīdzina, kā bija pirms 15 gadiem, kad to “pametu”. Reizēm atbraucu un skatos kā uz pārsteigumu, viss rit uz priekšu tik lieliem soļiem. Lai arī manas mājas tagad ir Rīgā un visa dzīve grozās ap to, tāpat vienmēr saku, ka esmu alūksniete.
Liels paldies visiem maniem skolotājiem Alūksnē. Viņi bija tie, kurus uzklausījām, ņēmām vērā padomus, uzticējāmies, skolotājs bija autoritāte. Protams, milzum liels paldies arī Mūzikas skolas skolotājiem, viņi bija tie, kuri mani un manu dvīņu māsu ievilināja mūzikā, iemācīja pamatus, kas mums noderēja pēc tam, mācoties tālāk. Paldies jums!
- Ja jums būtu sevi jāraksturo dziesmā, kāda tā būtu? Kāpēc?
- Tā noteikti nav viena dziesma. Tā kā klausos ļoti dažādus mūzikas stilus, mani var raksturot arī vairākas dziesmas, pat dziesmu grāmata. Reizēm tā var būt kāda tautas dziesma par latvieti – darītāju, reizēm relaksējoša dziesma, kad pasēžu mieriņā ar sevi, reizēm kāda poprock mūzika, kurā var “izlādēties”. Cilvēks jau ir tāds daudzveidīgs.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Radoša un muzikāla skolotāja

Kategorijas