Ziema uzņēmējiem diktē savus noteikumus

2020. gada 14. februāris 00:00

Verners Kalējs: “Vēl gaismu tuneļa galā neredzu.”
Kokapstrādi vai mežizstrādi par savu darbības veidu 2018. gadā Alūksnes un Apes novados norādījušas 75 reģistrētās juridiskās personas. Pērn šis skaitlis bija ar pozitīvu tendenci - jau 85. Zinot šīs sezonas nepastāvīgos laikapstākļus un to, kā tie ietekmē mežizstrādātāju darba apstākļus, uzrunāju vairāku uzņēmumu vadītājus, lūdzot pastāstīt par savām problēmām mūsu laikraksta lasītājiem.
“Jā, problēmu ir daudz, bet tās publiski atklāt nevēlos,” atbildēja daudzi no viņiem un interviju atsacīja. No uzrunātajiem vien uzņēmuma “Verners un draugi” īpašnieks Verners Kalējs un SIA “Ozoli AZ” direktors Andis Zariņš bija atsaucīgi un labprāt pastāstīja par savu ikdienas darbu, veiksmēm un neveiksmēm, ko pašlaik piedzīvo arī citi kokapstrādes uzņēmumi.
Mežizstrādes uzņēmumu darba specifika ir tāda, ka intensīvākais darba laiks ir ziema, jo vasarā ir daudz šķēršļu – putnu ligzdošana, neizturams karstums, odi, dunduri un cits. “Mežā strādāt ir grūti. Lai gan pie augstas gaisa temperatūras ziemā mežā zāģēt kokus var, nav arī dziļa sniega, kas traucētu, koksni izvest nav iespējams sala trūkuma dēļ,” saka uzņēmējs Verners Kalējs. Viņa uzņēmums ar mežizstrādi gan nenodarbojas, bet jau ilgāk nekā 20 gadus specializējies kokpārstrādē. “Izejvielas savam darbam nopērkam privātfirmās vai piedalāmies valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” rīkotajās izsolēs. Tā pārsvarā ir sīkkoksne - egles zāģbaļķi,” stāsta V. Kalējs.
“Verners un draugi” ražo cilindrētus un mizotus mietus žogiem un aplokiem vai dārza aprīkojumiem. Nenoliedzami, laikapstākļu radītās problēmas mežizstrādātājiem tiešā mērā ietekmē kokpārstrādes firmu darbu, taču pēdējā gada laikā ievērojami krities arī pieprasījums pēc saražotās produkcijas.Turpinās no 1. lappuses

“Savu produkciju pārsvarā pārdodam vietējām vairumtirdzniecības firmām ostās, kas savukārt to eksportē tālāk uz Lielbritāniju. Iespējams, pašreizējā politiskā situācija šajā valstī mūsu sadarbību ir mazinājusi, darot tās puses sadarbības partnerus piesardzīgākus. Tādēļ kopumā tik grūti, kā pēdējā laikā, uzņēmumam bijis vien pašos pirmsākumos, un vēl “gaismu tuneļa galā neredzu”,” saka V. Kalējs.

Pārdevējs cenu diktēt nevar
Uzņēmējs vērš uzmanību arī uz to, ka kokapstrādes firmām ir grūti ne tikai iepirkt kokmateriālus, bet arī saražoto produkciju pārdot ir sarežģīti, jo cenu starpība ir ļoti neliela. “Saistībā ar visu to, kas pašlaik notiek dabā, kokmateriālu cena ir pietiekami augsta. Savukārt pircējam cenu diktēt mēs nevaram – ja nosaucam savu, viņi to uzskata par pārāk dārgu un vēlas pirkt par 20 līdz 25 procentiem lētāk. Mēs taču nevaram ražot un vēl piemaksāt, lai produktu realizētu!” saka V. Kalējs. Pie tam, uzņēmējam jānomaksā vēl arī visi ražošanas izdevumi, tajā skaitā algas un nodokļi. SIA “Verners un draugi” neuzņemas arī nekādas saistības par kredītiem bankās un nepiedalās Eiropas Savienības projektu konkursos – tik, cik spēj paši, tik arī atlicina attīstībai. “Lai uzņemtos finanšu saistības, nepieciešama drošības sajūta. Mūsu valstī uzņēmējiem tādas nav,” saka viņš un piebilst, ka pašlaik par pelņu uzņēmumā vispār var aizmirst.

Trūkst darbaspēka
Kā vienu no problēmām V. Kalējs min arī kvalificēta darbaspēka trūkumu. Viņš ir stingri pārliecināts par to, ka cilvēki labāk izvēlas nestrādāt.
“Nesen nevarēju atrast nevienu, kurš gribētu strādāt par naktssargu vai materiālu pakotāju, nemaz nerunājot par speciālistiem. Daudzi nekur nestrādā, bet ir pietiekami situēti, tajā pašā laikā uzņēmumi arvien samazinās, jo trūkst darba roku,” domā V. Kalējs. To, viņaprāt, veicina pašreizējā valsts politika, kas bezdarbniekam maksā dažādus sociālos pabalstus. Tāpat V. Kalējs atklāj, ka daudzi cilvēki slimo, un kokapstrādes firmā darbs nav viegls.

Problēmas jārisina valstiski
Uzņēmējs saka, ka nejūt valsts atbalstu mazajiem uzņēmējiem. Jautāts par to, vai kokapstrādes uzņēmumi apvienojušies kādās asociācijās, viņš atbild, ka ir, bet jēga no tām maza. “Asociācijas rīko seminārus un iekasē biedru naudu, bet reāla labuma no tā nav. Ja nav atbalstošas valsts politikas, ko var ietekmēt asociācija?” neizpratnē ir uzņēmējs. Tas izpaužas arī sadarbībā ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”. “Šim uzņēmumam ir savi normatīvie akti, plāni un uzdevums - gūt peļņu. Viņi var atļauties nozāģēt ļoti labu kokmateriālu un realizēt to šķeldai vai papīrmalkai, bet pārdot uzņēmējiem, kas par šo kokmateriālu varētu samaksāt dārgāk un izmantot lietderīgi, viņu noteikumi liedz, kaut gan izdevīgi tas būtu abām pusēm,” skaidro V. Kalējs.
Kokmateriālus uzņēmēji no “Latvijas valsts mežiem” drīkst iegūt tikai izsolēs. “Kādēļ valsts nevar nākt pretī mazajiem uzņēmējiem un pārdot šos kokmateriālus par vienošanās cenu? Bet esam “nolikti” vienlīdzīgi ar lielajām kokapstrādes firmām un tiem, kuros ieguldīts ārzemju kapitāls. Mūsu ražošanas apjomi taču nav lieli, bet arī šajā jomā iespējas liegtas,” domā uzņēmējs.

Novadā atbalsta tikai jaunos
Viņš uzsver, ka arī vietējai pašvaldībai pašlaik prioritāte ir tūrisms nevis ražošanas uzņēmēji. “Pašvaldība man ir norādījusi, ka atbalstīti tiek vienīgi jaunie uzņēmēji, kas rada jaunas darba vietas, bet tas, ka es tās esmu radījis 20 gadu laikā un maksājis nodokļus, kas nu jau rēķināmi miljonos, vairs nevienu neinteresē,” secina V. Kalējs.
Tāpat viņš uzskata, ka Latvijai valstiskā līmenī jāievada sarunas ar Krieviju un Baltkrieviju, kur Krievijas uzņēmējiem koksnes eksportēšanai uz Latviju ir piemērota izvedmuita. “Krieviem nav izdevīgi šo koksni eksportēt, labāk atstāt mežā satrūdēšanai, bet mums šeit, Latvijā, tā lieti noderētu. Savukārt Baltkrievijā likums liedz izvest no valsts neapstrādātu koksni, pretēji tam, kā tas ir pie mums, kur ostas pilnas ar zāģbaļķiem,” stāsta V. Kalējs.
Tāpat ik gadu mežizstrādes un kokapstrādes uzņēmumu darbu kavē nesakārtotie lauku ceļi, kuri, sezonām mainoties, tiek slēgti smagā transporta satiksmei. “Kad tie reiz tiks sakārtoti?”neizpratnē ir uzņēmējs.

Sūdzēties nav iemesla
Jautāts par to, kā uzņēmumam kopumā veicas, SIA “Ozoli AZ” direktors Andis Zariņš ir optimistisks un saka, ka viss notiek. “Biznesā problēmas ir vienmēr, bet sūdzēties iemesla nav. Ir lietas, kas jāsakārto, bet tas nenotiek tādā ātrumā, kā mēs vēlētos.”
SIA “Ozoli AZ” pagājušogad atzīmēja 30 gadu pastāvēšanas jubileju, bet kokapstrādē uzņēmums strādā no 1993. gada. Uzņēmumam ir divas ražotnes. Vienā iepērk apses zāģbaļķus, no kuriem top galaprodukts saunai un mēbeļu komponentes. Otrā ražotnē iepērk žāvētus šķirotus skujkoka dēļus, no kuriem ražo dārza mēbeles, dārza mājiņu logus, durvis, kniedētus ziedu režģus. Gatavās preces nonāk veikalos, pie dārza māju vai mēbeļu ražotājiem. Šiem produktiem Latvija nav mērķtirgus, tos pārsvarā eksportē uz Eiropas Savienību, nedaudz uz Norvēģiju un Šveici. “Kontakti ar ārzemju partneriem veidojušies dažādi. Piemēram, Dānijā, Lielbritānijā un Vācijā mums ir sadarbības firmas, kas mūs pārstāv, sadarbojamies arī ar veikalu tīkliem un loģistikas uzņēmumiem, kas mūsu produkciju pērk pa tiešo. Vēsturiski izveidojušies ilgstoši sadarbības partneri, bet ar dažāda veida aktivitātēm meklējam arī jaunus kontaktus un ceram, ka ieguldītais darbs atmaksāsies. Pašlaik, ņemot vērā Lielbritānijas “Brexit”, arī šajā valstī savas ražotās produkcijas noieta tirgum apdraudējumu nesaskatu,” stāsta A. Zariņš.

Šī ziema kontrastaina
A. Zariņa uzņēmums darbam vienā no ražotnēm jau gatavus skujkoku dēļus iepērk no lielajām zāģētavām, un šajā jomā ir gan apmierinošs piedāvājums, gan piegādes. “Otrā ražotnē mēs apstrādājam apses zāģbaļķus, kurus iepērkam no privātpersonām, no privātuzņēmumiem, gan no “Latvijas valsts mežiem”. Te, ņemot vērā nepastāvīgos laikapstākļus, izjutām ļoti lielas problēmas, sākot jau no pagājušā gada septembra. Četrus mēnešus piegādes bija ļoti neregulāras, jo materiāls ir, bet to nav iespējams izvest no meža. Un tas ir saprotams, mežizstrādātāji mitrajā laikā lauž tehniku un viņiem palielinās izmaksas, iet grūti, tādēļ arī mums, kokpārstrādes uzņēmumiem, izejvielu sagādes ziņā šī ziema ir izaicinājumiem pilna. Tagad, iestājoties nelielam aukstumam, situācija ir nedaudz mainījusies,” stāsta uzņēmējs.
Apaļkokus uzņēmums iepērk arī no “Latvijas valsts mežiem”, kas savam piedāvājumam rīko elektroniskās izsoles, taču tas nav lielākais daudzums. “Kopumā valsts meži ir kvalitatīvi apsaimniekoti, valsts akciju sabiedrība iet līdzi laikam gan tehnoloģiju ziņā, gan piedāvājumā, un tas ir slavējami,” saka A. Zariņš.
SIA “Ozoli AZ” saražotās produkcijas patēriņš ir stabils visās produktu grupās, taču kopumā vērojama tirgus “atdzišana”. A. Zariņš nesauc to par krīzi. “Nedomāju, ka atkārtosies 2008. gads. Tā drīzāk ir tirgus stabilizācija,” vērtē direktors.

Problēma – kvalificēti
darbinieki
Pēdējo gadu laikā uzņēmums ir paplašinājies. A. Zariņš atklāj, ka grasās to darīt arī turpmāk. Šim nolūkam nepieciešami arī jauni darbinieki. “Ozoli AZ” aicina pievienoties uzņēmumam jaunus, kvalificētus galdniekus, kokapstrādes iekārtu operatorus. “Pirms kāda laika darba kolektīvu jau palielinājām par pieciem darbiniekiem, tagad lēšu, ka būs nepieciešami vēl. Taču ar to gan ir problēmas. Darbiniekus meklējam ar darba sludinājumiem, ar darbinieku atlases firmu palīdzību un citos veidos, jo kokapstrādes uzņēmumā nepieciešami cilvēki ar zināmām prasmēm un spējām. Tā ir kopsakarība – jo kvalificētāki darbinieki, jo modernākas tehnoloģijas un konkurētspējīgāks atalgojums ar tendenci paaugstināties,” atklāj A. Zariņš. Protams, “Ozolos AZ” pamatkolektīvs ir vietējie cilvēki, taču te darba vietu raduši arī speciālisti no citām Latvijas vietām.
Jautājumus, kas skar dažādas biznesa attīstības iespējas, A. Zariņš pārrunājis arī ar novada pašvaldību. Daļa jauniešu ir gatavi braukt uz laukiem strādāt, bet viņi vēlas dzīvot labiekārtotā vidē, skaistā un sakārtotā pilsētā, kāda Alūksne arī ir. Alūksnē dzīvojamais fonds vairs nav pietiekamā daudzumā, lai gan pilsēta var piedāvāt mūsdienīgu kultūras programmu, ir dažādas atpūtas iespējas, sakopta vide,” saka A. Zariņš. Taču svarīgs aspekts ir arī cilvēku ieinteresētība – daži atgriežas no ārzemēm un, pastrādājot šeit tikai neilgu laiku, atkal dodas projām, meklējot labākos variantus, tur neko nevar pārmest. Mēs visi esam atvērtā tirgū un brīvas konkurences apstākļos. “Ja varēsim piedāvāt labu darbu un kvalitatīvus sadzīves apstākļus, viņi šeit paliks,” domā uzņēmējs.

Ceļu kvalitāte ir svarīga
A. Zariņš norāda, ka viņa uzņēmums atrodas stratēģiski izdevīgā vietā. “Pēdējos gados esam raduši labu sadarbību ar uzņēmuma “Latvijas Valsts ceļi” pārstāvjiem, jo nav nekādu problēmu nokļūt uz mūsu ražotnēm ne pa valsts, ne pašvaldību ceļiem visa gada garumā. Savukārt tiem uzņēmumiem, kam pavasara un rudens ceļu stāvoklis traucē piekļuvi, šajā jomā klājas grūti. Tāpat arī daļa Vidzemes šosejas, kas ir svarīga kravu pārvadājumiem, pēdējos 30 gados nav remontēta nevienu reizi. Citus maģistrālos ceļus jau remontē otro reizi. Šis jautājums ir par vienmērīgu reģionu attīstību, kas politiķiem jāatgādina katrā tikšanās reizē. Ceļi ir viens no svarīgākajiem reģionālās attīstības pamatnosacījumiem,” uzsver uzņēmējs.

No sezonalitātes izvairīties nevarēs

Lai skaidrotu mazo kokapstrādes uzņēmumu interesējošos jautājumus, vērsos pie Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas, Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas, asociācijas “Latvijas Koks” izpilddirektora Artūra Bukonta.

- Asociācija ir ievadījusi sarunas ar Krieviju un Baltkrieviju, mudinot šo valstu valdību mainīt apaļkoku, papīrmalkas eksporta nosacījumus uz Latviju?
- Gan meža nozares, gan valstiskā līmenī ir vairākkārt dažādos formātos strādāts ar Baltkrieviju, un ļoti iespējams, ka drīzumā sagaidīsim kādu kustību tieši papīrmalkas sortimentā. Ja runājam par zāģbaļķiem, tad Baltkrievija turpina “pieturēties” pie politikas, ka šie sortimenti neapstrādātā veidā eksportēti netiek. Savukārt mūsu attiecības ar Krieviju regulē Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) un starptautiskie nolīgumi - Latvija un Krievija nevar izveidot savādākas, izņēmuma kārtas importa/eksporta attiecības kādam konkrētam produktu veidam, kā tas ir ar citām PTO dalībvalstīm.

- Vai notiek sadarbība arī ar Satiksmes ministriju, mudinot sakārtot infrastruktūru laukos tā, lai pavasarī un rudenī atkušņa laikā nebūtu jāslēdz mazie lauku ceļi?
- Lai arī kā mēs gribētu, no sezonalitātes mežizstrādes darbos izvairīties nevarēs. Runājot par valsts vietējo ceļu nestspējas uzlabošanu un meliorācijas sistēmu izbūvi, ir jāsaprot, ka tas ir ļoti dārgs process, un finansējuma trūkuma dēļ valsts nespēj tikt galā pat ar reģionālas nozīmes ceļu tīklu, kur nu vēl vietējiem lauku ceļiem. Ja vēlamies straujāku progresu ceļu sakārtošanā, jāatrod risinājumi, un skarbā realitāte ir tā, ka ceļu lietotājiem, īpaši jau uzņēmējiem - lauksaimniekiem un mežizstrādātājiem, var nākties saskarties ar papildu izmaksām pārvadājumu veikšanai.

- Vai Zemkopības ministrijā pārrunāts jautājums par “Latvijas valsts mežu” kokmateriālu izsoļu kārtību?
- Eiropas Savienība ir noteikusi valsts atbalsta aizliegumu, ja tas nodrošina labvēlīgākus apstākļus konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai un tādējādi rada konkurences izkropļojumus, kas tālāk kaut vai teorētiski var ietekmēt tirdzniecību starp Eiropas dalībvalstīm. Izsolē tiek noteikta tirgus cena, lai arī cik skarba tā ir, valsts uzņēmumam ir pienākumu savus resursus pārdot par tirgus cenu.

- Kā šīs ziemas laikapstākļi ietekmējuši mežizstrādes uzņēmumu darbu visā Latvijā?
- Lai arī sezonalitāte mežizstrādei nav nekas īpašs, tomēr ik gadu ceram uz kaut vai pāris īsta sala mēnešiem. Šogad to sagaidījuši tā arī neesam, tādēļ saprotam, ka daudziem uzņēmumiem ir grūtības - darbinieki tiek atlaisti atvaļinājumos vai pat atbrīvoti no darba, bet tehnika stāv dīkā. Loģiski, ka tas līdzīgā veidā ietekmē arī kokapstrādes uzņēmumus, kuriem papildus resursu pieejamības problēmām ir arī smagāki laiki produkcijas noieta tirgos.

- Vai asociācija palīdz uzņēmējiem dibināt kontaktus ārzemēs, lai veicinātu produkcijas eksportu?
- Eksporta klientu meklēšana bija viens no galvenajiem asociācijas uzdevumiem tās darbības pirmsākumos. Nozarei attīstoties, šī loma ir būtiski gājusi mazumā. Jau labu laiku pārdošanas mākslu un kapacitāti ir nostiprinājuši paši uzņēmumi. Mūsdienās Latvijas kokrūpnieki ražo tik daudzveidīgu produkciju un strādā ar tik plašiem noieta tirgiem, ka būtu neloģiski un neefektīvi šo funkciju īstenot vienai organizācijai.

Uzņēmēja Vernera Kalēja ierosinājumi
atbalstam valstiskā līmenī

1. Veidot sadarbību kokapstrādes/mežizstrādes jomā ar kaimiņu valstīm.
2. Pārskatīt VAS “Latvijas valsts meži” izsoļu politiku.
3. Sakārtot ceļu infrastruktūru valstī.
4. Mainīt sociālo pabalstu noteikumus.
5. Mazināt nodokļu slogu.
Aivita Lizdika

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ziema uzņēmējiem diktē savus noteikumus

Kategorijas