Sniega izjūta bez sniega

2020. gada 14. februāris 00:00

Dāņu rakstnieks Pēteris Hēgs ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Kaut arī visus viņa darbus neesmu vēl izlasījusi, taču romāns “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” ir bijis pietiekami iespaidīgs, lai es to varētu apgalvot. Tādēļ arī romāns ir manu mīļāko grāmatu sarakstā. Neatminos, kad to izlasīju pirmo reizi, iespējams, deviņdesmitajos gados, kad Latvijas grāmatu pasaulē parādījās pirmais šīs grāmatas izdevums latviski, kura vizuālais ietērps, starp citu, man patika labāk par jaunāko, 2019. gada “Zvaigznes ABC” veikumu. Bet varbūt tā ir tikai nostaļģija.
Kas ir Smilla? Ledus pētniece, kura jūtas kā svešiniece viņas neierastajā cilvēku vidē, tomēr nespēj palikt vienaldzīga, kad viņas sešgadīgais kaimiņš nokrīt no mājas jumta... Viņa dodas ceļojumā uz Grenlandi, lai uzietu pēdas, bet ceļojums, izrādās, ir tikpat vajadzīgs arī viņai pašai. Faktiski tas kļūst arī par ceļojumu sevī.
Pat nezinu, kādā žanrā šo darbu īsti klasificēt. Grāmatai jau pirmo reizi ķēros klāt kā solītajam detektīvam un pārliecinājos, ka tas patiesi veidots labākajās 20. gadsimta beigu detektīvžanra tradīcijās, tomēr tas neiekrīt nedz parasta detektīva, nedz lētas mistikas bedrē. Te noteikti nenoliedzams nopelns ir arī Pētera Hēga darbu tulkotājai Ingai Mežaraupei. Jo vairāk tuvojies stāsta noslēgumam, jo tas vairāk sāk atgādināt sirreālu vīziju, nevis īstenību. No tā nevajag nobīties, šis piedzīvojums ir to vērts. Ne velti esmu tam ļāvusies vismaz trīs, četras reizes, katrreiz nokļūstot it kā citā pasaulē. Pat savu kaķi plānoju nosaukt par Smillu, taču izrādījās, ka tas ir Sems. Man ir pilns bloknots ar Hēga un Smillas prozas pērlēm. “Ir pienācis laiks piparmētru tējai. Pilsētas vērošanai. Es pagriežos pret logu. Vienmēr jau var cerēt, ka pa to laiku, kamēr esi stāvējusi pret to ar muguru, ir sācis snigt...” Baudiet Hēgu!

Sandra Apine

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sniega izjūta bez sniega

Kategorijas