Precas “runčuki un zaķenītes”, bet šķiras “vepri un raganas”

2020. gada 14. februāris 00:00

107

Saviesīgs pasākums. Pie galdiņiem izvietojušies cilvēki vecumā no 30 līdz 70 gadiem. Vakara vadītājs, aicinot uz kārtējo atrakciju, lūdz pacelt roku tiem pāriem, kuri precējušies vienīgo reizi. No piecdesmit klātesošajiem atsaucas tikai divi. Tātad lielākā daļa no pirmajām laulībām izirušas.
Psiholoģe Iveta Gēbele, biedrības “Radošais psiholoģijas centrs Ģimenei” speciāliste pieļauj, ka ievērojamo šķiršanos skaitu ietekmē arī cilvēku pieticīgās zināšanas par kopdzīvei raksturīgiem posmiem, krīzēm jeb lamatām.

Nepārsteigties, iepazīt!
Izrādās, krīzes piemeklē visus pārus neatkarīgi no tā, vai savienība slēgta oficiāli vai arī vīrietis un sieviete dzīvo kopā nereģistrējušies.
I. Gēbele vispirms iezīmē pazīstamo ainu, kad divi cilvēki satiekas, ierauga viens otru un iemīl. “Ne jau visu personību uzreiz, jo to vēl nepazīst. Iespējams, iemīl projekciju, savu sapni, ilūziju. Ir gan hormoni un patika, gan mīlestība un tauriņi. Taču pirmais solis būtu iepazīt, jo bieži vien mēs ieraugām ne to, kas ir, bet ko gribam redzēt. Tikai labi iepazīstot, var saprast, vai šis vīrietis, sieviete man der vai neder.”
Psiholoģei kopš jaunības atmiņā iespiedusies saruna ar kundzīti ap gadiem deviņdesmit. Viņas padomu speciāliste atstāsta gan saviem bērniem, gan klientēm: “Kad atradīsi savu puisi, esi uzmanīga! Ja tev kaut kas tajā cilvēkā nepatīk, traucē, padomā, vai varēsi ar to sadzīvot. Daiļais čalis visu mūžu nenāks ar puķēm un skaistiem vārdiem, viņš var arī krākt, smirdēt un prasti nolamāties. Vai gribēsi ar viņu kopā novecot?” “Tie bija viedi vārdi, jo meitenes, sievietes dzīvo ilūzijās, ka spēs iemīļoto pārveidot, pāraudzināt. Patikšana liek fiksi veidot attiecības, sākt dzīvot zem viena jumta, dzemdēt bērnus. Un tad sākas rīvēšanās, faktiski iepazīšana – attiecību tango: kas esi tu, kas esmu es. Kā es jūtos, kad dari tā vai citādi. Tam visam būtu jānotiek pirms laulības, kopdzīves.”
Reāli tā diemžēl nav – mēs daudz ko neredzam vai negribam redzēt, šķiet, ka viņš ir pats labākais, viņa – pati skaistākā. Iemīloties katrs rāda savu labāko, skaistāko pusi. Tā tam arī jābūt, citādi jau neviens neapprecētos. Bet katram cilvēkam ir arī ēnas puse, neviens nespēj visu mūžu būt tikai perfekts un pozitīvs, un rozā brilles kaut kad saplīst…

Pirmās lamatas
Nopietns krīzes moments pāra dzīvē bieži vien iestājas, kad ģimenē ienāk bērniņš – sieviete pievēršas tikai mazulim un vīrietis sajūtas vientuļš un atstumts. Bērns, protams, ir pašu radīta, mīļojama dzīvībiņa, bet kas notiek ar pāri? Vai sieviete skatās arī uz savu vīrieti vai vienīgi uz bērnu? Vīram principā būtu jārūpējas gan par sievu, gan bērnu, bet ja viņš iekrīt aizvainojumā – mani atgrūda? Tā parasti gadās, ja bērns ģimenē ienāk ļoti agri – kamēr pieaugušie viens otru vēl nav iepazinuši kā partneri, brīdina psiholoģe.
Piedzimstot vairākiem bērniem, šis posms ir vēl garāks un sarežģītāks.
Atkal un atkal nākas pierīvēties, iepazīstot, kādi esam tēvs un māte savam dēlam, savai meitai. Ne velti teic, ka reizē ar bērnu dzimst arī vecāki. Vai spējam izveidot noturīgu koalīciju? Pretējā gadījumā attiecībās izveidojas caurums, pārim uzglūn lamatas – pie apvāršņa var parādīties trešā persona.

Vidusposma krīze
Nākamais lielais pārbaudījums gaidāms, kad bērni pieaug un atstāj mājas. Tukšajā ligzdā no jauna aktualizējas jautājums: kas esi tu, kas esmu es, vai mums ir kopīgas intereses. Vai izturēsim arī šo pierīvēšanās periodu? Turklāt tas bieži sakrīt ar mūža vidus posma (ap 40, 50 gadiem) krīzi, kas katra individuālajā dzīvē ienes pārmaiņas. Sievietēm tās saistītas ar ķermeniskām pārmaiņām, menopauzi, vīriešiem – ar pašrealizēšanos. Vīrietis pusmūžā mēdz sev uzdot jautājumu: vai esmu piepildījis iecerēto? Un tad vēl blakus ir partnere ar savu krīzi. Pēc statistikas, ļoti daudzi pāri šķiras tieši šajā periodā, norāda psiholoģe un atgādina, ka arī šajā sarežģītajā pāra krīzē ir svarīgi noskaidrot, vai mēs mākam būt kopā un kā.
Tāpēc jau vīrietim pusmūžā sāk patikt meitenes savu bērnu vecumā, ka viņu urda jautājums: ko esmu sasniedzis? Stiprais dzimums ir vairāk atvērts uz āru, sociumu. Viņš iet medībās, jo radusies ilūzija, cerība – iespējams, tā jaunā meitene manā dzīvē ienesīs svaigas vēsmas. Bieži gaida vilšanās, jo īstā vajadzība būtu tikt galā ar sevi, iemācīties “pierīvēties” vecajai sievai. Varbūt arī ne, jo dzīve ir dzīve, un šīs krīzes katrs piedzīvo dažādi. Tie pāri, kuri iztur, apiet šīs lamatas, bieži vien aiziet līdz galam.
Psiholoģe piekrīt, ka bērni augstu novērtē, ja viņiem ir mājas, kur atgriezties, un laulību saglabājuši vecāki. Tomēr tas nav viennozīmīgi: “Tā ir trauma. Darbā ar klientiem esmu pieredzējusi, kā vecāku šķiršanos vienlīdz sāpīgi pārdzīvo gan trīsdesmitgadīgs cilvēks, gan piecgadīgs bērns. Citā gadījumā ne mazāk ciešanu sagādā tēvs un māte, kuri dzīvo kopā tikai bērnu dēļ, un izšķiras, tikko atvases kļūst pieaugušas. Nenormālas, varmācīgas attiecības tāpat ir traumējošas un labāk, lai divi cilvēki dzīvo laimīgi atsevišķi, nevis kopā visu mūžu mokās!”

Ievēro, kas kustas
Pēc otrās lielās krīzes, kad, aizejot no ģimenes bērniem, paliekam divatā, seko sastapšanās ar nāvi, turpina I. Gēbele: “Šajā laikā bieži vien Mūžībā dodas vecāki. Vislabāk, ja pāris šos zaudējumus piedzīvo kopīgi. Ja līdz mūža vidusposmam visu laiku augām uz augšu, tad tagad – uz leju. Sarūk ne tikai mūsu fiziskās un intelektuālās spējas, bet arī resursi. Kā nu pavadīsim dzīves otro daļu, nebūdami jauni? Bez lielajām krīzēm ir arī citas krāces, piemēram, pensionēšanās un veselības problēmas.”
Gadījies vērot, cik atšķirīgi kāzās, jubilejās un citos pasākumos, kur tiek dejots, izturas padzīvojuši pāri. Daži seniori labprātāk bauda vēderprieku, filozofiskā mierā noraugās “kā tie pārējie ņemas” un pa brīdim uzaicina dejot savu otro pusīti. Citi pāri atceras jaunību un tik saskaņoti ļaujas dejas ritmiem, ka jaunie knapi tiek līdzi. Spilgti uz šī fona izceļas kungi gados, kuri ignorē savu dāmu un ar skubu metas uzlūgt citas sievietes. Ne jau vienaudzes vai draugu sievas sirmgalvis aicina uz deju placi, bet par sevi pārdesmit gadu jaunākas būtnes.
Psiholoģe par to tikai nosmej: “Pag, ja būtu pieņemts, ka uzlūdz sievas, varbūt arī viņas izvēlētos jaunos puišus. Kura tad dancotu ar sagrabējušu veci? Ja nopietni, nevajag izdarīt pārāk sarežģītus secinājumus. Ko es darītu, ja mans vīrs nevēlētos izkustēties? Skatītos uz tādu, kurš varētu mani padancināt. Kad ķermenim ir pāri piecdesmit, bet dvēselei trīsdesmit, loģiski prasās jaunāks dejas partneris. Mēs esam tikai cilvēki, un droši vien visiem ir vēlme paildzināt jaunību. Sieviete šī mērķa vārdā uzprišinās, pielīmē liekās skropstas un pieaudzē visur, kur vien var pieaudzēt, bet vīrietis paņem jaunu sievu. Jo vīrieši sev neliek skropstas, viņi paņem skropstas.”

Mīlestība mainās
Varbūt mīlestībai vienkārši lemts pāriet tāpat kā visam dzīvē? I. Gēbele sliecas domāt, ka mīlestība nepāriet, bet mainās: “Pieļauju, ka tā nevar visu mūžu palikt tāda pati kā divdesmit gados. Jauna un nobriedusi mīlestība ļoti atšķiras. Pēdējā ietver sevī cieņu, pielāgošanos, atteikšanos, samierināšanos un ļoti daudz pieņemšanas. Man jāpieņem, ka viņam ir citas intereses un mēs visu laiku nestaigāsim, rociņās saķērušies. Tagad ļoti daudzas sievietes, arī pusmūžā, izvēlas mācīties un sūkstās: es te attīstos, pilnveidojos, bet viņš – neko. Bieži vien rodas plaisa, bet, ja es varu ar cieņu pieņemt, ka viņam nav svarīgs tas pats, kas man, tā ir cita mīlestības forma.”
Ko tad, ja dzīvesbiedre izvēlas garīgās izaugsmes ceļu, bet vīrs paliek pie gadiem ierastā? “Ja cilvēks turpina sēdēt pie sporta pārraidēm televizorā vai ar makšķeri pie ūdens un samierinās ar sievas vēlmi attīstīties, arī tā ir augšana. Katrs aug tik, cik ir spējīgs.”
Interesanti, ka precas “runčuki un zaķenītes”, bet šķiras “vepri un raganas”. Iespējams, vīrietis tāds jau bija, tikai prata slēpt. Iespējams, sieviete sākumā nerādīja, ka spēj kļūt greizsirdīga un dusmās neganti kliegt. Iepriekš minētā pierīvēšanās nozīmē pamanīt izredzētā patieso Es. Nespējot vairs izturēt, tie, kuri agrāk viens otru tik ļoti mīlēja, iet katrs uz savu pusi un cer, ka nākamais partneris būs iepriekšējā uzlabots variants. Izrādās, tā ir pavisam cita sistēma, ar saviem plusiem un mīnusiem, trūkumiem. Un viss jāsāk no sākuma.
“Ja esam kļūdījušies ar izvēli un jāšķiras, tad ļoti svarīgi ir izdarīt īstos secinājumus. Bieži šķirteņi mēdz domāt aptuveni tā: “Ar bruneti šoreiz nesanāca, tagad ņemšu blondīni. Vai – pagājušoreiz precējos ar latvieti, nu pamēģināšu ar krievu, vācieti vai japāni. Ja vainu pamanām tikai partnerī, tas neved pie risinājuma. Bet, ja ieraugi, ko pats darīji nepareizi, kāpēc nesanāca, tad ir iespēja kaut ko mainīt. Attiecības ir ļoti grūts un atbildīgs darbs.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Precas “runčuki un zaķenītes”, bet šķiras “vepri un raganas”

Kategorijas