Liepnā dokumentālā filma “Valkātājs” raisa pārdomas

2020. gada 14. februāris 00:00

283

Liepnas pagastā februāra sākumā demonstrēta Ivara Zviedra latviešu dokumentālā filma “Valkātājs” - stāsts par dzīvi Latvijas pierobežā, tostarp Alūksnes novada Liepnas pagastā, un nelegālajiem imigrantiem. Jāteic, tautas nams bija pārpildīts, jo ikviens Liepnas iedzīvotājs vēlējās redzēt jaunizveidoto filmu, kurā galvenais varonis bija Liepnas pagasta iedzīvotājs Gatis. Turklāt šī bija iespēja satikt arī režisoru.

Seansa laikā – daudz
smieklu
Sākoties filmai, liela daļa interesentu smējās, jo filmas galvenais varonis Gatis, saukts par Pepiņu, nekautrīgi un patiesi atklāja savu dzīvesveidu, nodarbošanos un domāšanu. Jāteic, filma rada divējādas izjūtas: tā ataino patieso dzīvi šeit, provincē, un to, kā cilvēki dzīvo šajā pusē, kā arī reālo situāciju par nelegālajiem imigrantiem, kuri mēro tālo ceļu, lai vispār nokļūtu otrpus robežai – Latvijā. Pēc filmas noskatīšanās apmeklētāji un režisors I. Zviedris uzkavējās tautas namā, lai pārrunātu filmas tapšanas procesu. Lai arī sākotnēji plānota bija arī paša Pepiņa ierašanās, tomēr viņš nebija atnācis, bet tas netraucēja liepneniešiem uzdot jautājumus un raisīt sarunas par dzīvi pierobežā.

Tie, kuri palīdz šķērsot
Vaicāts par to, kā radās ideja, režisors uzsvēra: sākotnēji plānojis filmu par konkrētajiem “zaļo” zonu pārkāpējiem, taču visam šķetinoties un pavērsieniem mainoties, radās filma par pašu “profesiju”.
“Gribēju filmu nevis par valkātāju, bet par divus kilometrus plato tuneli, kas ir viscaur Latvijas robežai. Skatītājiem gribēju ieskicēt tuneļa portretu, bet kino ir vajadzīga dramaturģija, un sapratu, ka tā ieskaņa, kas uzved uz pierobežas tuneļa, ir vajadzīga. Visi zina, ka Balkānos bēgļi brauc ar kuģiem, bet kas notiek Eiropas Savienības austrumu robežā? To īsti neviens nezina. Tā lēnām tapa filma par valkātāju (latgaliski volkātājs – klejotājs). Profesija tiem, kuri palīdz nelegālajiem imigrantiem šķērsot robežu,” stāsta režisors.

“Valkātājs” gūst peļņu
Kāda Liepnas jauniete pēc filmas noskatīšanās vaicāja, kāds tad ir paša Pepiņa galvenais motīvs nodoties tieši šai “profesijai”? Režisors to skaidroja ar peļņas gūšanu. “Būsim godīgi, motivācija - nauda. Nekas cits tas nav. Tai idejai, ka es te pārvedīšu nabadziņus vjetnamiešus, kuri nāk caur Krievijas purviem nedēļu, un es, latvju bāleliņš, viņus glābšu, - tam es īsti neticu. Jūs jau paši zināt, kā te ir,” atklāti saka I. Zviedris.
Filma būtībā iezīmē arī to, ka pierobežā cilvēkiem nav darba vietu un viņi dzīvo, kā prot. Arī pats režisors uzsver, ka tā ir būtiska problēma visā valstī. “Es ceru, ka vienu pilieniņu tajā mainīšanās procesā esmu ieguldījis. Uz pirmizrādi pērn rudenī bija ieradusies arī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, kura saka, ka tik traki jau valstī nav. Bet tomēr tunelis ir, un valstij nav īsti koncepcijas, ko ar šo tuneli darīt. Tikmēr arī katru dienu valsti pamet 44 cilvēki, gadā - 12 000 cilvēku, tā ir aptuveni viena Alūksne, kas pazūd no mūsu vidus...” saka režisors.

Liepna tukšāka
I. Zviedris uzsvēra, ka dokumentālais kino ir specifisks, filmā noteikti tiks “iekonservēta” šī laika pierobežas situācija, tā ļaus palūkoties uz nākotni, kā klāsies pēc desmit vai divdesmit gadiem. “Tukšums jau bieži vien nekur nepaliek. Līdz pat Pededzei iziets viss pierobežas tunelis. Trīs gadu filmēšanas laikā tu redzi, ka vienu gadu tajā mājā gaisma spīd, nākamajā jau ne... Sajūta, ka tu ieej mājā un tur ir skapis, kur karājas baltais krekls, uzvalks ar šlipsi un neviena nav, svilpo vējš, ir ļoti jocīga. It kā ir dzīvība, it kā nav... Tāda tā situācija mums pašreiz ir. Kuģis dreifē un nevienam īsti nav atbildes, ko te darīt. Viļakā paši vietējie teica - robežsardze, gateris, robežsardze un vairāk nekā cita nav.”,” pārdomās dalās
I. Zviedris. Kāds no filmas apmeklētājiem oponēja, tomēr norādot, ka Liepnas - Pededzes puse esot krietni tukšāka un ar vēl mazāk iespējām kā strādāt, tā dzīvot.
Ataino vērtības
Ne vien auditorija uzdeva jautājumus, bet arī pats režisors vaicāja skatītājiem - par ko ir filma? Izskanēja dažādas versijas, tomēr pats autors norādīja, ka tajā ieskicētas arī dzīves vērtības. “Ja paņemtu Krievijas dziļāko sādžu, tur ir daudz lielāki suņuburkšķi, varbūt vēl kāds alā dzīvo. Bet ir jautājums par to, caur kuru logu sauli redz skaistāk - no mazas būdiņas vai lielas pils,” saka I. Zviedris, rosinot domāt.
Filma ir tulkota arī angliski, pašlaik top tulkojums arī vjetnamiešu valodā ar cerību, ka tā tiks popularizēta arī Vjetnamā.

Kļūst par labiem draugiem
Režisors neslēpj, ka lielākais traucēklis filmēšanas laikā bijuši cigarešu dūmi. Taču visādi citādi iejuties Pepiņa ikdienā un aptuveni divus mēnešus nodzīvojis Liepnas pagastā. Vidē kopā ar galveno varoni un viņa tuvākajiem. Abi kļuvuši par labiem draugiem.
“Šādā novērojošā kino liels darbs ir ne tikai nofilmēt, bet kļūt par vienu no viņiem. Jo, ja es aizietu pie kāda un teiktu – aiziet, filmējam filmu, nekas labs tur nesanāktu. Vien slikts tautas teātris. Uzskatu, ka ne jau es viens esmu režisors, mans varonis arī ir režisors. Būtībā tā ir tāda grēksūdze. Dokumentālists zināmā mērā ir arī psihoterapeits, jo katrs grib kaut kādā veidā iekļūt tajā čaulā. Saprast,” uzsver “Valkātāja” režisors.

Laidiet ārā – jābeidz filma
Ainas ar Pepiņu filmētas divus gadus, jo filmēšanas laikā galvenajam varonim bijis jāizcieš sods par savām darbībām, tas atspoguļots arī filmā. Pats I. Zviedris to saredz kā ieguvumu. “Mēs sākām vienā tiesā, beidzām otrā. Izgājām visu procesu. Man ir liela kaudze ar vēstulēm no Pepiņa un viņam tik pat no manis. Beidzamajā vēstulē viņš rakstījis Latvijas valsts toreizējam prezidentam Raimondam Vējonim: “Laidiet ārā, man jābeidz filma. Apžēlojiet mani.”,” stāsta I. Zviedris.

Gan pasmieties, gan
pabēdāties
Liepnas tautas nama vadītāja Lienīte Trivole uzsvēra, ka viņai filma asociējas ar drosmi gan no režisora, kurš izgājis cauri visam šim procesam, gan no Pepiņa puses, ļaujot kādam citam piekļūt viņa dzīvesveidam, un, protams, pašiem vjetnamiešiem, kuri šķērso šīs robežas.
Atvadoties izskanēja liels paldies par iespēju filmu noskatīties. Liepnenieši režisoram uzdāvināja piekariņu liepu lapas formā. “Lai paliek arī kas gaišs no Liepnas puses,” sacīja L. Trivole. Uz to I. Zviedris viennozīmīgi atbildēja: “Nedomājiet, nav jau tikai slikti. Filma nebija bēdīga, drīzāk - par laimīgiem cilvēkiem. Var redzēt visu - gan to gaišo, gan tumšo pusi. Varēja pasmieties un arī pabēdāties. Paldies jums visiem!”.

PAR FILMU
Trīs gadu laikā Latvijas pierobežā režisors Ivars Zviedris veidoja filmu par jaunu profesiju “valkātājs”, kas apzināti balansē uz likuma robežas. Filmas anotācijā norādīts: “Katru gadu Eiropā nelikumīgi iekļūst apmēram
500 000 nelegālo imigrantu. Kāds no ceļiem uz Eiropas Savienību ved cauri Latvijas mežiem un purviem Krievijas pierobežā. Filma seko līdzi pierobežas iedzimtā Pepiņa gaitām. Viņš mežā pie Eiropas Savienības austrumu robežas naktī satiek nelegālos imigrantus. Šī tikšanās ir nejaušība vai rūpīgs plāns...?” Uz to atbildi atradīsit, aizejot noskatīties filmu. I. Zviedris filmā “Valkātājs” stāsta par cilvēkiem, kuri pārkāpj likumu – tiem, kuri nelegāli šķērso valsts robežu, un tiem, kuri viņiem palīdz. Filma saņēmusi arī Nacionālā kino centra finansējumu.
Filmai noteikts vecuma ierobežojums: 7+.

        FAKTI
        • 2019. gadā par nelikumīgu “zaļās” robežas šķērsošanu Latvijā                aizturēti 52 trešo valstu pilsoņi: 25 no Vjetnamas, 13 Indijas,                 četri Irānas, trīs Ukrainas, trīs Kubas, trīs Krievijas un viens                    Baltkrievijas pilsonis.
        • 2018. gadā kopumā aizturēti tika 199 trešo valstu pilsoņi.

Teksts un foto: Loreta Jargane

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Liepnā dokumentālā filma “Valkātājs” raisa pārdomas

Kategorijas