Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kas ir mīlestība?

Sandra Apine

2020. gada 14. februāris 00:00

10

Tatjana Steklova, Pededzes pagasta pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālā kāzu rituāla pētniece, pieredzējusi kāzu vedēja:
“Mūsdienu pasaulē pieņemts teikt, ka mīlestība ir kaut kāda jūtu ķīmija, neizskaidrojams jūtu uzplūdums. Jaunībā tu iemīlies cilvēkā un pat īsti nezini kādēļ, tāpēc uzskatu, ka tajā visā tomēr eksistē kaut kāds aprēķins. Ne finansiālais, bet aprēķins, kā dēļ tieši šis cilvēks tev iekritis sirdī. Kaut kas piesaista uzmanību un tik ļoti iepatīkas, ka aizēno visus trūkumus. Kaut kas skaists – gan vizuāli, gan dvēseliski, kāda rakstura īpašība, kas šķiet neatvairāma, uzvedība kādā konkrētā situācijā... Piemēram, tik ļoti patīk cilvēka smiekli un neredzam, ka viņš ir neiedomājams sliņķis. Kad cilvēks nobriest, tā jau ir citādāka mīlestība - kopīgi paradumi, tradīcijas, uzskati, prieki un bēdas. Tas vieno, un tā ir mīlestība brieduma gados, neizslēdzot, protams, arī kaislīgu mīlestību, taču tā nav dominējošā. Tomēr mīlestība visos laikos bijusi vienāda. Atšķirīgi ir vienīgi pašu tautu un to tradīciju uzliktie ierobežojumi brīvi mīlēt to, kuru vēlies.
Uzskatu, ka mīlestība starp diviem cilvēkiem ir ļoti svarīga, tā dod jēgu dzīvei, taču mīlestība ir arī tik daudzveidīga. Man ļoti svarīga šķiet arī dzimtās puses mīlestība, jo kas gan tas cits ir, ja ne mīlestība, kad cilvēks saviļņojumā raud sirsnīgos pasākumos, satiekoties ar dzimtās puses cilvēkiem, paliekot šeit un izdzīvojot par spīti visam. Tāpat cilvēks var ļoti pieķerties savam mājdzīvniekam, jo varbūt tas ir vienīgais viņa dzīves kompanjons, īpaši vecumdienās. Vēl pastāv arī mīlestība pret mākslu – gan citu, gan pašu radīto, jo māksla noteikti ir radīta ar mīlestību.”
Unikāls ķīmisko vielu sajaukumsLīga Zvejniece, novadniece, medicīnas doktore, stipendijas “Sievietes zinātnē” laureāte:
“Lai gan mīlestība jau sen ir filozofu un dzejnieku tēma, tad, kad cilvēks ir iemīlējies, no zinātnes viedokļa smadzeņu bioķīmijā notiek milzīgas un izmērāmas izmaiņas. Ir trīs mīlestības pamatdaļas, un katru no tām vada unikāls smadzeņu ķīmisko vielu sajaukums.
Iekāri nosaka estrogēns un testosterons – gan vīriešiem, gan sievietēm. Pievilcību izraisa adrenalīns, dopamīns un serotonīns - tās ir tās pašas ķīmiskās vielas, ko izdala arī aizraujošs, jauns pārdzīvojums. Savukārt ilgstošo saistīšanos, piemēram, mātes mīlestību vai ģimenes saites ļoti regulē hormoni un smadzeņu vielas - oksitocīna un vazopressīna kopums, kas veicina savienošanos. Interesanti, ka oksitocīns ir pazīstams kā glāstu hormons, un tas ir arī hormons, kas vada saikni starp māti un bērnu. Katra no šīm ķīmiskajām vielām darbojas noteiktā smadzeņu daļā, lai ietekmētu iekāri, pievilcību un piesaisti. Iekāres fāze  ilgst no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem, pievilcības fāze - no pusotra līdz trim gadiem, savukārt pieķeršanās ir ilgākais periods un var ilgt vairākas desmitgades.
Iemīlēšanās procesā iesaistās daudz dažādu neirotransmiteru. Mainās smadzeņu ķīmija, kas izraisa mīlestības tipiskos simptomus. Neirotransmiteri ir iesaistīti smadzeņu “atalgojuma” ceļos. Tās mums liek visu uzmanību pievērst cilvēkam un padarīt to par savas pasaules centru, un mūsu galvenais mērķis ir saņemt viņu uzmanību un mīlestību pretī. Starp citu, šī “ķīmiskā bumba” ir ļoti līdzīga efektiem, ko izraisa kokaīns.”


Kategorijas