Jāņa Pamiljena galdniecība Meža ielā 3

2020. gada 21. februāris 00:00

Kāds labi zinošs un cienījamos gados esošs alūksnietis tūlīt teiks – kāds gan Pamiljens, tas taču bija Mežmalis! Un taisnība viņam būs, jo uzvārda maiņas rezultātā Jānis Pamiljens no 1940. gada 20. aprīļa tiešām pārtapa par Jāni Mežmali. Bet nu labāk jau visu pēc kārtas.

Kā amerikāņu kalniņos
Dzimis 1888. gadā Alūksnes pagasta Lāčukaktā, sešu bērnu ģimenē. No visiem brāļiem un māsām vislielākā ietekme viņa dzīvē bijusi piecus gadus vecākajam brālim Aleksandram, par kuru jau rakstīju. Sākot ar amata apgūšanu viņa darbnīcā un beidzot ar visas galdniecības iegūšanu savā īpašumā. Bet līdz tam dzīve raibu raibā. Tā jau tā neredzamā roka vada mūs visus. Vienu kā iesēdina ērtā krēslā, tā uz visu mūžu, otru atkal mētā kā pa amerikāņu kalniņiem. Kuram beigās šķiet, ka ir nodzīvojis laimīgu, piepildītu dzīvi un kurš gribētu sākt visu no sākuma? Ko mūža nogalē domāja Jānis, protams, nezinu, bet mētāts ir ticis gan. Jau sākot ar piedalīšanos Neatkarības karā. No tā gan atgriezies bez ievainojumiem. Bet mājās atkal jaunas problēmas, kuru pamats ir nesaskaņas ar brāli. Te nu jāpiezīmē, ka strīdu rezultātā viņš no brāļa galdniecības ir gājis prom daudzas reizes un tik pat daudzas atgriezies. Bet vienā tādā badīšanās reizē viņš sit saujā Reinim Pastalniekam. Pastalnieks bija grāmatu tirgotājs, izdevējs un spiestuves īpašnieks Alūksnē starpkaru periodā. Viņam Marijas (tagad Blaumaņa) ielā 4 bija iekārtota, kā tolaik teica – drukātava un neliela galdniecība. Gan Pastalnieks, gan Pamiljens bija ieinteresēti, lai tā galdniecība tak kaut ko pelnītu ar. Un tā Pamiljens sarunā palīgus un galdniecība atdzīvojas. Tur strādājuši Jūlijs Teterovskis, Jānis Rihards Bērzabinds, kādu laiciņu arī Zelmārs Slapjums.

Divas Olgas Pamiljenas
Šajā laikā arī būvējis savu māju Kr. Barona ielā 13. Katrā gadījumā 1929. gadā māja ir uzbūvēta un viņš jau meklē īrniekus. Divatā ar sievu telpu par daudz. Bet vēlāk, 1930. gadu otrajā pusē, māju pārdod 7. Siguldas kājnieku pulka virsnieka vietniekam Visendorfam, Ulda Veldres tēvam.
No 1932. gada viņš jau īrē brāļa Aleksandra galdniecību Meža ielā 3, kur otrajā stāvā iekārto nelielu dzīvoklīti, kur ievest otro sievu. Ar sievām jau ar Jānim gājis interesanti - abas Olgas. Pirmā dzīvo Dārza ielā 23, otrā Meža ielā 3. Tas taču turpat blakus. Ne bijusī, ne esošā nav bijušas ar mieru pieciest, ka blakus dzīvo vēl viena Olga Pamiljena. Nu tas tak pāri jebkuras sievietes saprašanai! Un pastnieki jau arī putrojušies. Tas arī bijis galvenais iemesls uzvārda maiņai. Jāni pilnībā var saprast – ar vienu sievu spēkoties jau ir grūti, kur nu vēl ar divām. Nu uzvārds ir katrai savs, un miers mājās. Esmu saklausījies visādus uzvārda maiņas iemeslus, bet tos uztveru kā tukšas pļāpas, jo, grozies nu kā gribi, virzošais spēks pasaulē tomēr ir sieviete.

Palaidnība beidzās bez trokšņa
Lai nu sievas, kur sievas, tāpēc jau darbs neapstāsies, jo par ko tad pirks tos kažokus. Un ja par darbu, tad jāteic, ka beidzot Jānis, kā saka, bija zirgā, pārņēma taču labi sakārtotu galdniecību. Aprīkojums, materiāli, amatnieki, pat pasūtījumi taču palika tie paši. Un viss gāja savu gaitu līdz 1940. gadam. Protams, strādnieki mainījās, citi gāja prom, jauni nāca vietā. 1930. gadu otrajā pusē darbā piesakās Ludis Mīlbergs un Arturs Pulle, abi beiguši Valkas arodskolu. Tad tur jau darbojās Helmuts Līviņš, Arvīds Cikažs, Jānis Salmanis, Edgars Vīksne. 1938. gadā tur sācis strādāt arī Rihards Lācis, kurš savulaik atcerējās gadījumu ar pulētu skapi. Jaunie puiši Mīlbergs un Pulle dauzīdamies iesituši krietnu iespiedumu pulēta skapja durvīs. Bet skapim ta otrā dienā brauks pakaļ pasūtītājs. Kur tad vairs jaunas durvis uztaisīt, jāglābj tās pašas! Pēc vecāko meistaru ieteikuma iesistajā iedobumā ielējuši tehnisko spirtu un, to aizdedzinot, iesisto koksni uzbriedinājuši. Bet pēc tam taču trakākais piepulēšana. Šeit vietā atcerēties, ka pulēšanu tolaik veica ar roku darbu, izmantojot politūru (spirta un šellakas šķīdums). Poliesteru lakas un to uzklājamās mašīnas vēl pat dzirdētas nebija. Darba rīks – no drānas izveidots, ērti rokā turams tampons, saukts par ballīti, ar kuru, riņķveida kustībām, politūru ierīvēja attiecīgajā detaļā. Pie tam vairākas reizes, kamēr virsma spīd kā spogulis. Varam tikai aptuveni iedomāties, cik darba prasīja attiecīgās vietas piepulēšana tā, lai nekas nebūtu redzams. Puišiem “nospīdēja”, ka todien Mežmalis nav bijis uz vietas, kaut gan, ja var ticēt laikabiedru atmiņām, viņš pēc dabas bijis krietni lādzīgāks par vecāko brāli. Prom jau nu puišus netriektu. Nu šā vai tā, palaidnība toreiz beigusies bez trokšņa.

Īrē brāļa galdniecību
Kā jau minēju, līdz 1940. gadam dzīve ritēja salīdzinoši mierīgi. Protams, dažādu sarežģījumu jau arī netrūka. Kaut vai īrējot brāļa galdniecību, jo, kā jau visos laikos ir bijis un būs – viss grozās ap naudu. Par daudz jau tās nav nekad, bet, lai pietiktu, Pamiljens meklējis kompanjonus. Bijis sameties kādu laiku kopā gan ar Robertu Biti, gan ar Eduardu Vālu. Īsā avīžrakstā visas tās peripetijas uzzīmēt nevaru, jo katra cilvēka dzīvi taču var ietilpināt lielāka vai mazāka apjoma romānā. Bet nu skatos uz 1940. gada 3. novembrī sastādīto nacionalizēto namīpašumu pārņemšanas aktu. To sastādījuši un parakstījuši komisijas priekšsēdētājs Ludis Ķesters un loceklis Eidvards Šneps. Tagad ir skaidrs, ka Mežmalis savā galdniecībā varēja būt tikai darbu vadītājs. Pēc dažiem gadiem jau gan vācieši nacionalizētos īpašumus atdeva, bet mazs rūgtumiņš taču palika. Kāds biķeris būs jāizdzer vēl pēc dažiem gadiem, to nezināja neviens.

Vācu armijas pasūtījumi
Bet, ja nu pieskāros vācu laikam, gribu aprakstīt vācu armijas pasūtījumu darbus J. Mežmaļa galdniecībai 1943. gadā. Ar tādiem, tā teikt, klaušu darbiem bija apliktas visas reģistrētās galdniecības, kaut arī tur strādāja meistars viens pats. Tikai apjomi atšķīrās. Nu, lūk, Mežmalim savā galdniecībā jāizgatavo – 30 skapji, 340 soli, 69 galdi, 51 gulta, 10 logi, astoņas suņu būdas ar sētu vietējai robežsargu daļai. Toreizējais amatnieku biedrības priekšnieks Jānis Rēders uz lielām lapām pārskatāmi tabulās piefiksējis pasūtījuma apjomu un arī izpildi. Visām galdniecībām. Diemžēl nezinu, kāds sods ķēra tos, kuriem pasūtījumu izpildīt neizdevās. Bet tad jau nāca gadi, kad vāciešiem frontē nevajadzēja vairs ne gultu, ne suņu būdu, toties vietā atnākušie gan latviešu amatniekam i suņu būdu īpašumā neatstāja. Mežmalis tad jau varēja būt tikai galdnieks Alūksnes rūpkombinātā. Sākās problēmas ar alkoholu, un tas arī palīdzēja viņam 1958. gadā pārcelties uz pussalu. Ko tur var pateikt - kurš nav tā uzreiz netaisnīgi zaudējis tādu īpašumu, nesapratīs tāpat. Viņam taču bija jāliek lats pie lata, lai sakrātu vajadzīgo naudiņu un atpirktu no brāļa lepno divstāvu galdniecību. Un kas tagad? Met kaut cilpu kaklā! Nu negribas uz tādas skumjas nots likt punktu stāstam par vienu no ievērojamākajiem Alūksnes galdniekmeistariem. Kaut ko taču vēl. Tad, lūk!

Katrā leģendā graudiņš patiesības
Bija Aleksandram un Jānim brālis Jūlijs, bet viņš ticis mīcīts no citas mīklas, kaut kādi koka darbi viņam, tā teikt, pie kājas. Vairāk literatūra, dzeja, teātris, māksla, bet kas tad te tolaik Alūksnē? Sakravājis čemodāniņu un uz Rīgu, vēlāk dzīvojis arī Pēterburgā. Atcerēsimies, ka līdz tai trakajai revolūcijai liela daļa latviešu inteliģences dzīvojās pa Pēterburgu. Mācījās, strādāja, cits abus reizē. Jancīgākais ir tas, ka šajā laikā viņš ir pamanījies nomainīt dzimtas uzvārdu. Jautājums – kādēļ? Redz, vandīdamies pa pasauli, tikdamies ar dažāda ranga kultūras un mākslas cilvēkiem, pēkšņi iepazinies ar latviešu teātra aktrisi Antu Klinti. Bet uzvārds viņam, kā jau uzvārdu došanas reizē ap 1825. gadu vectēvu tēviem iedots – Pamīlis. Tagad, kad izveidojusies itin cieša un jauka draudzība ar jau minēto aktrisi, vecais uzvārds licies nu galīgi nepiemērots. Pamils – Pamiljens, nu cita lieta, vai ne? Tā kā kaut kas no Skandināvijas. Tas iepaticies arī citiem radiem. Un tā nu mūspusē joprojām var satikt gan Pamilus – Pamiljenus, gan vienkārši Pamiljenus.
Cienījamo lasītāj! Pēdējo šī stāsta rindkopu vari uzskatīt arī kā leģendu, jo tā ir ceļojusi no mutes mutē. Rakstītu liecību par to visu man nav. Vienīgi saglabājies un manā krājumā ir Antas Klints portrets, ko viņa kādā jūtu uzplūdā par mīļu piemiņu esot Jūlijam iedāvinājusi. Un neaizmirsīsim, ka katrā leģendā taču slēpjas arī kāds graudiņš patiesības. Nu, bet skaisti taču, vai ne?

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Jāņa Pamiljena galdniecība Meža ielā 3

Kategorijas