Magazīna

2020. gada 21. februāris 00:00

“Kalna galā stāv veca sieviņa pelēkā lakatā ietinusies, raibā akmens mētelī saģērbusies, trīs dzelzs vārtos ieslēgusies, kas atver vārtus, tam dod maizi.”
Re, nu! Sanāca latviešu tautas mīkla, kura gaida atminējumu. Ja lasīsiet, tad būs arī atminējums.

Ēka no laukakmeņiem
Un tā – Apes Dauškanos, pāris kilometru attālumā no Apes, pretī vecajai Jaunrozes pagasta skolai, uz kalna ir ēka ar pelēku jumtu, celta no laukakmeņiem. Neievērota, gandrīz neredzama aiz kokiem un krūmāja. Lai gan ēkai šogad 127 gadi, tā arvien turas braši. Tās būve un nosaukums “magazīna” ir unikāla tuvākajā Apes apkārtnē. Ja jautājam Apes iedzīvotājiem, kas ir magazīna un kur tā atrodas, tad to zina pateikt tikai bijušie kolhoznieki un tuvākie magazīnas kaimiņi. Pilsētas iedzīvotāji, atbildot uz šo jautājumu, nosauc lielo mūra celtni Pasta ielas sākumā, kas kādreiz Apes tirgotājam Veidiņam kalpojusi par noliktavu. Bet “Klētskalnu” zina tie, kuri katru gadu ierodas uz motokrosu.

Kas ir magazīna?
Vārds “magazīna” tulkojumā no krievu valodas nozīmē krātuve, veikals, noliktava, klēts.
Palasot vēsturiskās ziņas par magazīnām, varam uzzināt par to rašanos un nepieciešamību tautsaimniecībā. To pirmsākums jau radies cariskajā Krievijā, kad nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ un neefektīvas lauksaimniecības rezultātā bada nāvē mira simtiem zemnieku ģimeņu. Tas nesa postu un nabadzību tautai. Tad sarosījās cara valdība un izdeva likumu par labības krātuvju jeb magazīnu izveidošanu. Tam līdzi nāca noteikums - par to piepildīšanu un uzraudzību būs jāatbild muižniekiem.

Aiz trīs atslēgām
Šīs saimnieciskās pašpalīdzības darbības vēsmas nonāca arī līdz Latvijai. 1763. gadā Vidzemes ģenerālgubernators Georgs Brauns noteica, ka visiem muižu īpašniekiem un kroņa muižu nomniekiem jātur krājumā 20 pūri rudzu no arkla (arkls - noteikta zemes platība, ko ieviesa zviedru laikā). Tādā veidā tika garantēta palīdzība zemniekiem neražas gados līdz jaunai labībai. Muižniekiem šī atbildība bija par apgrūtinājumu, tāpēc 1795. gadā landtāgs (zemessapulce, kuru pārstāvēja muižnieki) deva savu ierosinājumu – ierīkot magazīnas pagastos. Izdeva pavēli, ka tās jābūvē pašiem zemniekiem, ar saviem zirgiem jāsagādā būvei kokmateriāls, grants, akmeņi u. c. Par tālāko darbību bija jāatbild pašiem zemniekiem. No pagasta bija jāizvēlas 2 - 4 visuzticamākie saimnieki, kam bija jārūpējas par labības savākšanu, novietošanu, izdošanu. Noteikumos rakstīts, ka rezerves labībai no katra zemnieka pienākas 5 pūri rudzu, 2,5 pūri vasarāja. Par aizdevumu noteikts – “procentes” neņemt. Labību aizņemties varēja tikai trūkuma gadījumā ar pagasta piekrišanu un draudzes priekšnieka atļauju. Muižnieks labību aizņemties nedrīkstēja. Magazīnu slēdza ar trīs atslēgām. Durvis atslēgt un aizslēgt drīkstēja tikai trijatā.

Brīvlaišanas likumu
izmaiņas
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819. gadā magazīnu darbības kārtība mainījās, to noteica brīvlaišanas likumi. Pēc šiem likumiem labību aizdeva uz procentiem – 8,3%, Kurzemē 6%. Ja labības rezerve bija pietiekama, tad to nepapildināja. Atvesto labību atzīmēja uz birkām (īpašas koka plāksnītes). Pagasta tiesa rūpējās, lai parādnieki pēc jaunās ražas ievākšanas nokārtotu savas saistības. Pagasta tiesā ievēlēja trīs cilvēkus – vienu no muižnieku vidus, otru no saimniekiem un trešo no kalpu kārtas.

Sava labības klēts
Magazīnu Apes Dauškanos (toreiz Vidzemes guberņas Valkas apriņķa Jaunrozes pagasts) zemnieki cēluši kā savu labības klēti. Ar saviem celtniecības materiāliem un darbaspēku. Vadoties pēc drošības apsvērumiem, tā ir mūrēta stipra, no vietējiem laukakmeņiem un ar akmeņu šķembu un cementa pildījumu, kas šo ēku padara tīkami raibu. Arī durvīm bija jābūt stiprām. Tās bija slēdzamas ar divām atslēgām. Divi lodziņi tik mazi, ka pa tiem varētu ielīst tikai kaķis. Tad jājautā, kuriem godprātīgajiem zemniekiem tika uzticētas atslēgas? Zināms ir tikai tas, ka pirmās brīvās Latvijas gados par magazīnu atbildīgie bijuši pagasta vecākais un skrīveris, to skaitā Kārlis Blūms, Kārlis Gangnuss, Pēteris Tilts, Arvīds Jansons. Tāpat varam nosaukt tikai dažus saimniekus, kuri toreiz savu labību veda uz pagasta klēti: Saliņš, Laicens no Pauļiem, Bērzabinde, Jānītis, Vosekalns, Blūms, Karlsons, Krūzes Dāvis un vēl daudzi citi, kuriem “no kājām ziedi bira, no rokām sudrabiņš”. No šīm darbīgajām dzimtām vēlāk daudzus izsūtīja uz Sibīriju…

Glabāja arī cukuru
Vēlāk, kolhoza “Padomju Dzimtene” laikos, klēts savas funkcijas turpināja veikt joprojām. Tāpat kā agrāk uz klēti veda labību, lai sējas laikos to atkal vestu uz tīrumiem. Bet veda gan vairs ne ar zirga ratiem, bet ar automašīnām. Vienā mašīnas kravā ietilpa apmēram 2,5 tonnas graudu. Dažos klēts apcirkņos glabāja arī cukuru, kas bija vajadzīgs kolhoza bišu dravai. Cukuram domātie apcirkņi tika izoderēti ar speciālām plāksnēm, lai cukurs labāk uzglabātos. To izsniedza kolhoza biteniekiem. Ir zināms, ka kolhozā par klētnieci ilgus gadus ir strādājusi Rasma Pūdiste un pēc viņas Benita Augule. No 1970. līdz 1980. - tajiem gadiem labību magazīnā veda tonnām. Magazīnai bija grūta piebraukšana, jo tā atradās kalnā.

Graudu smarža
Magazīna jeb klēts būvēta 1893. gadā. To vēsta gada skaitlis, kas iecirsts akmenī pie klēts durvīm. Mums durvis laipni atslēdz ”Jasmīnu” māju saimnieks, uz kura zemes atrodas arī klēts. Ieejot tajā, mūs apņem graudu smarža. Visu telpu aizņem apcirkņi, to izmērs 2 X 2 metri, seši – lejas stāvā. Graudu pārpalikumi apcirkņos vēl saglabājušies… Var samanīt, ka dažas apcirkņu koka daļas tēstas ar cirvi. Vienā apcirknī ietilpa vairāk nekā 10 tonnas graudu. Pa ērtām kāpnēm uz otro stāvu varam uzkāpt un ieraudzīt vinčas ratu. Zem tā - lūka, pa kuru, griežot ratu, virvē uzvilka labības maisu vai nolaida to lejā. Pēc kolhoza šoferu stāstītā – labības maisus augšā pa trepēm nesuši paši, neizmantojot vinču. Šeit, otrajā stāvā ierīkoti četri labības apcirkņi, tātad griesti izturēja 40 tonnu smagumu! Abos klēts galos lielāki logi.

Ēka labi saglabājusies
Pati ēka ir labi saglabājusies, bet “pelēkais lakats” - jumts ir vietām caurs. Ēkas “raibais mēteļa stūris” pret lielo mototrases tramplīnu sāk drupt, un atdalījušies mūra akmeņi jau ripo pa nogāzi lejā.
Stāvajā nogāzē pret ceļu saauguši ķiršu koki. Pavasaros tie ziedēšanas laikā apkārtni un arī klēti ietinot baltā plīvurā.
Šī bijušā pagasta magazīna varētu būt vismaz vietējas nozīmes tautsaimniecības arhitektūras piemineklis. Kur Latvijā zināms vēl kas tai līdzīgs?

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Magazīna

Kategorijas