Māsu nezūdošais spēks

2020. gada 6. marts 00:00

Kāds sapņo par zelta kalniem un neaizsniedzamām virsotnēm, bet kāds priecājas par to, kas ir, un dara darbu, kas sniedz gandarījumu arī tepat, Mālupes pagastā. Māsas Dominika un Adriana Preimanes ir aprūpētājas sociālajā aprūpes centrā “Pīlādži” un priecājas par iespēju vispār rast darba vietas savā pagastā.

Rumāņu asinis Latvijā
Meiteņu ceļš līdz “Pīlādžiem” bijis grūts un krietns. Caur kalniem un lejām iegūts stabils darbs, un, kā viņas pašas saka, siltā vietā un patīkamā kolektīvā. Abas māsas dzimušas Rumānijā, jo mamma Marija, kura arī nupat ieguvusi darba vietu “Pīlādžos”, ir rumāniete. Vecākā māsa Dominika stāsta: “Kā tagad brauc uz ārzemēm, tā agrāk brauca uz Latviju piepelnīties. Kolhoza laikā mamma šeit vāca cukurbietes. Iepazinās ar latvieti, sāka dzīvot Sofikalnā un paņēma mūs uz Latviju. Pēcāk mamma strādāja fermā, kad nomira tētis, tika piešķirts dzīvoklis Mālupē.” Tā visa ģimene augusi un skolojusies Mālupē, Liepnā, un dzīves ceļš joprojām vijas caur šiem pagastiem. Jāpiebilst, ka Preimaņi ir kupla ģimene – piecas māsas un divi brāļi. Marija joprojām dzīvo dzimtas mājās Mālupē, bet Liepnas pusē roku rokā turas abas māsas. Pārējie ģimenes locekļi citviet Latvijā vai ārzemēs. Jāuzteic, ka vēl kuplāks ir mazbērnu pulks – 14! Nu jau Marijai ir arī pirmais mazmazbērns.

No darba nebaidās
Runājot ar abām smaidīgajām un patiesi vienkāršajām māsām, uzreiz secināms - lauki ir viņu aicinājums, tādēļ arī “aizķērušās” šeit un citviet nemaz nevēlētos būt. Tomēr, kā jau visiem dzīvē, piedzīvotas arī dažādas nebūšanas. Kā atminas Dominika, pabeidzot 12. klasi, vecākiem neesot bijis tādas naudas, lai varētu mācīties citviet, tādēļ Dominika devusies uz Nodarbinātības valsts aģentūru, apmeklējusi pārdevējas kursus, praksi gājusi turpat Liepnā, kur iepazinusies ar vīru. “Tā kā veikalā vairs nebiju vajadzīga, kā jau laukos, visi savējie dabū darbu, tad izmantoju iespēju strādāt arī “simtlatniekos”, jo citas iespējas nebija,” viņa atceras. Šajā laikā Liepnā grābusi lapas, pēcāk radusies iespēja piestrādāt Liepnas bērnudārzā par auklīti, un to viņa arī izmantojusi.

Internātskolā darbs grūts
Deviņus gadus nostrādājusi Liepnas internātskolā, pēc skolas slēgšanas gadu bijusi bez darba. Atminoties šo laiku, viņas sajūtas ir divējādas - darbs paticis, bet bijis morāli grūts. “Kad sāku strādāt internātskolā, biju beigusi arī aprūpētājas kursus, tādēļ varēju strādāt arī ar garīgi slimiem bērniem. Tur garīgi slimie bērni bija visādi... - ēda pat fekālijas, visu iespējamo bāza mutē... Vai arī, kad redzi, ka mazs bērns līdz elkonim bāž roku mutē, tas šķiet šausmīgi. Arī aurošana, gaudošana. Grūts darbs, sākotnēji nevarēju to pieņemt. Darīju to ar asarām acīs. Pēc tam pieradu. Tagad zinu, ka nekas nav neiespējams,” uzsver Dominika.
Arī Adriana dzīvo Liepnā. “No māsas neatšķiros, kā sākām Liepnā, tā esam šeit,” viņa saka. Pēc vidusskolas beigšanas sākusi strādāt “simtlatniekos”. Pēcāk strādājusi arī sociālās aprūpes centrā “Alūksne”, Liepnas internātskolā un vēlāk - par nakts auklīti Liepnas vidusskolā. Pēc māsas mudinājuma, paaicināta uz Mālupes aprūpes centru. Protams, sieviete baidījusies, ka netiks galā ar darāmajiem darbiem, bet ātri pieradusi un nu jau darbi iet no rokas.

Smaga darba nebijās
16. martā apritēs gads, kopš Dominika strādā “Pīlādžos”. Viņa atminas, ka pēc mājās pavadīta gada bez darba vēsts par pansionāta atvēršanu Mālupē šķitusi kā glābēj-zvans. “Kādreiz Liepna bija pilna ar cilvēkiem. Paskatieties, cik lielas skolu ēkas tagad stāv tukšas. Bija kūdras cehs, gateris, veikals. Jau gaterī vien cik darba vietu bija! Kad visu likvidēja, iedomājieties, cik cilvēku palika bez darba. Gadu nosēdēju mājās. Protams, tajā laikā centos visur piestrādāt, piemēram, lasīju akmeņus, kaut smags darbs, pa tīrumiem, pie Krievijas - Latvijas robežas. Pie galvenās sētas nobrauca ar frēzi un bija jāsalasa akmeņi, lai robežsargi redzētu pēdas, vai cilvēki migrē pāri robežai. Tāpēc nebija tā, ka naudas nebija. Lasīju arī zilenes purvā. Kā tu nolaidīsi rokas, ja tev ir nepilngadīgs bērns? Kaut kas jādara un maizei jānopelna,” stāsta Dominika, kurai ir 33 gadi.

Dzīvots pieticīgi
Vaicāta, vai nebija doma iegūt kādu citu profesiju, D. Preimane saka: “Pienāk tāds laiks, kad zini, ka tev nav laba izglītība un tālāk nekur netiksi. Beigās domā – labi, ka ir darbs. Piemēram, ja man nebūtu tajā laikā darbs internātskolā, es ietu arī gaterī strādāt. Esmu arī mežā gājusi, zarus nēsājusi. Es nebaidos no darba. Arī nebija, par ko sapņot. Mūs mamma bija audzinājusi pieticīgi. Nebija tā, ka dzīvojām šiki. Nopirka tev ko – staigāji gadu. Saplēsīsi, pati būsi vainīga. Mums ir prieks par to, ka šeit ir darbs. Man sen patikuši mazi bērni. Redz, kaut kas jau piepildījās, mani paaicināja strādāt bērnudārzā. Cik bērnus neesmu uz podiņa iemācījusi iet! Kad vecāki pateica paldies, protams, gandarījums arī par to.”

Adriana Smaidīgā
Kad pieteikusi savu kandidatūru “Pīlādžos”, neesot bijušas lielas cerības iegūt darba vietu. Bet, kad darba pārrunās vaicāts: “Vai tu būtu gatava iet strādāt jau rītdien?”, Dominika priecīgi teikusi: “Ja es sēžu bez darba, protams, nākšu!” Tāpēc viņa sākusi uzreiz un bijusi līdzās, jau veicot visus iekārtošanas darbus “Pīlādžos”, tostarp izpakojot matračus un segas no iepakojumiem.
Adriana stāsta: “Es no māsas neatpalieku. Tagad jau trīs mēnešus strādāju “Pīlādžos”. Turklāt māsas atbalsts ir vislielākais. Te man ir nodēvējuši par Adrianu Smaidīgo. Patīkami, ja klienti redz, ka esi smaidīgs, tad arī gribas viņiem smaidīt pretī. Darbs nav tik grūts fiziski, cik emocionāli. Šķiet, ka tomēr cilvēki paņem enerģiju, jo savējo atdodam viņiem.”

“Iekaro” Mālupes centru
Grūtākais šajā darbā esot tas, ka nereti nevarot paredzēt klientu agresiju, bet abas māsas vienlaicīgi saka: “Visi esam cilvēki, un dusmas uznāk ikvienam. Taču mums ir jābūt mierīgiem, to mums arī kursos māca. Ja piešmucē grīdu, ko tad tu darīsi. Mierīgi - paņemsim, satīrīsim. Savs darbs ir jādara. Varbūt no sākuma nebija pierasts strādāt ar garīgi slimiem cilvēkiem. Tu nezini, kā viņš varētu reaģēt, bet ar viņiem jārunā, tāpat kā ar maziem bērniem,” piemetina Adriana. Viņas atzīst - lai arī abas dzīvo Liepnā, tomēr satiekas vien darba vietā, par ko abām liels prieks, jo kopā sanākšanas visiem septiņiem ģimenes locekļiem ir ļoti retas. Turklāt biežāk sanāk satikt arī mammu Mariju, kura arī Nodarbinātības valsts aģentūrā apguvusi aprūpētājas kurus. Kā viņas smejas - Preimaņu ģimene “iekaro” Mālupes aprūpes centru.

Kas ietilpst pienākumos?
Jautāju arī, kāda tad ir aprūpētāju ikdiena? “No rīta pieņemam maiņu no nakts meitenēm. Kur ir funkcionālās gultas un pozicionēšanas lapas, tie klienti pirms brokastīm jāceļ sēdus. Apmazgājam sejiņas, jo actiņās ir miedziņi. Atved brokastis, izdala, pabaro. Kad paēduši, pozicionē tos, kuriem tas nepieciešams - jāpagriež uz sāniem, lai nerastos izgulējumi. Seko telpu uzkopšana, klientu mazgāšana. Pēcāk pusdienas, insulīna injekcijas. Pamperu maiņa. Uzkopšana. Pulksten pusē piecos jānodod maiņa nakts maiņai. Rotācijas veidā naktīs strādājam divatā,” stāsta Dominika. Tā kā naktīs darbinieki gulēt nedrīkst, abas māsas pievēršas saviem hobijiem. Dominika labprāt ada un pašmācības ceļā apguvusi dažādus adījumu veidus. Cepurītes, zeķes dāvinātas gan radiem, gan centra iemītniekiem. Savukārt Adrianas hobijis ir izšūšana, kas ir atslodze no emocionālā darba.
Teksts un foto: Loreta Jargane

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Māsu nezūdošais spēks

Kategorijas