Smeļas spēku latviskā dzīvesziņā

2009. gada 14. septembris 11:41

1028

Ates muzejā uz rudens lauku darbiem pulcējušies apmēram 1000 seno darbu darītāju un skatītāju. Saule glāsta Vidzemes lauku sētā pulcējušos, radot miera un harmonijas ar dabu sajūtu. Vienlaikus notiek labības kulšana ar spriguļiem, graudu malšana, linu apstrāde, kalšana, virpošana, veļas mazgāšana un citi darbi, un cilvēki rimti dodas no vieniem darbiem pie otriem. Brīdi uzkavējas un izmēģina veļu velēt, dzirnakmeni griezt, podus virpot vai metālu kalt, tad apsēžas un ieklausās lauku kapelas mūzikā vai līksmi iekļaujas rotaļā un dejā, kurā aicina folkloras kopu dalībnieki. Kuriem svaigais gaiss un kārdinoši garaiņi izraisa apetīti, dodas nogaršot uz ugunskura vārītu zupu, brūnas kotletes vai pankūkas ar tēju.

Gan tiem, kuri šurp brauc gadu no gada, gan tiem, kuri Atē ir pirmo reizi, ir ne tikai interese, bet arī izpratne par mūsu senču dzīves ritmu, kas saistījās ar Saules gadu. Mēs dzīvojam laikā, kad mieru un harmoniju nomainījusi steiga un tieksme iejusties pasaules daudzveidīgajā sadzīvē. Tāpēc pastiprinās vēlme saglabāt latvisko dzīvesziņu, lai nezaudētu pašcieņu un darba tikumu. Ziemeru mazpulka vadītājs Jānis Bērtiņš vienmēr bijis Pļaujas svētkos Ates dzirnavās. Viņš smejas, ka varētu tikt ierakstīts muzeja eksponātos. Šoreiz viņa mazpulcēni izgatavojuši krīzes dekorus no lubiņām. Skaisti un lēti! “Te ir īpaši latviska aura. Visi lauku darbi ir latviski. Tāpēc cilvēki brauc šurp, lai pasmeltos spēku. Tas ir tāpat kā dziedāt latviešu dziesmas vai klausīties latviešu mūziku, skatīties latviešu mākslinieku gleznas. Protams, viennozīmīgi nevar pateikt, ko tieši meklē un atrod katrs, bet šī Vidzemes latviešu sēta ir kā sava veida svētnīca,” atzīst J.Bērtiņš.

Viņš šurp aicinājis arī Strautiņu mazpulka dalībniekus, kuri te ieradušies pirmo reizi un rosīgi piedāvā savus izstrādājumus. Arī Jaunlaicenes muzeja vadītāja Sandra Jankovska pirmo reizi atbraukusi ar pārvietojamo pastalu “darbnīcu”. Ja vien ir vēlme, var apgūt prasmi darināt pastaliņas. Var kādu lietu sev izvirpot no māla. “Kas pirmo riezi mēģina virpot, tam sanāk mākslas darbs, bet pieredzējušiem – tikai tādi amatnieku izstrādājumi,” joko keramiķis Uģis Puzulis.

Pērlīšu un ragu rotas, pinumi, koka karotes, austas grāmatzīmes, sienas un gultas segas, grāmatas un augļi – izvēle ir plaša. Tomēr vairums jauko lietu priecē acis un sirdis, bet netiek pirktas, jo daudziem šobrīd trūkst naudas.

Rīdzinieks Andrejs ar brāli kavējas bērnības atmiņās. Kuļmašīnu viņi vēroja darbā pie vectēva, bet paši vēl bija par mazu, lai pie tās strādātu. “Es labi atceros veco darbarīku nosaukumus un pat kuļmašīnu markas. Pirms septiņiem gadiem uzzināju, ka Atē rudenī ir Pļaujas svētki. Visu šo laiku neiznāca atbraukt, bet tagad visiem stāstīšu, ka ir vērts te būt klāt. Citu reizi ņemsim līdzi arī mazbērnus,” saka Andrejs. Zeltiņu pagasta zemniece Agrita Andrejeva ir strādājusi ar zirga pļaujmašīnu un zirga grābekli. Tomēr viņa mazāk kavējas atmiņās, bet, baudot atpūtu, domā par nākotni. “Kaut tikai Latvijā nepaliktu vēl sliktāk! Liekas, ka Alūksne pakļūst arvien tukšāka, jo daudzi aizbrauc uz ārzemēm. Tas ir skumji,” secina Agrita.

Ates muzeja direktore Natālija Pomerance atzīst, ka atsauksmes par pasākumu ir tikai labas. Lielu atbalstu šī pasākuma norisē sniedz folkloras kopa no Ziemeru un Pededzes pagasta, Balvu rajona Briežu ciema, Valmieras rajona “Rota”, kā arī tautas lietišķās mākslas studijas “Kalme” un “Sagša” dalībnieces un Alsviķu profesionālā skola. Viņi priecē ne tikai ar dziesmām un dejām, bet arī iesaistās seno darbu demonstrēšanā. “Vienīgais vēlējums ir, ka svētkos vajag darbināt kādu kuļmašīnu. Tad rudens darbu un svētku aura būtu pilnīgāka. Nākamgad darīsim visu, lai arī kuļmašīna strādātu,” sola N.Pomerance. Viņa atzīst, ka ir jāatrod cilvēki, kas prot kulšanas un citus senos darbus. Tieši šo cilvēku trūkums ir jūtams visvairāk. Tiek apzināti novada pagasti, lai viņus atrastu.

Vairāk foto

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Smeļas spēku latviskā dzīvesziņā

Kategorijas