Atceroties aizgājušo

2020. gada 13. marts 00:00

Sācies jaunais – 2020. gads, kad Alūksnes pilsēta svin simtgadi, kopš tai piešķirtas pilsētas tiesības. Šajos simts gados arī man nācies vairāk nekā 50 gadus aktīvi piedalīties pilsētas sabiedriskajā dzīvē dažādās jomās. Viena no ilgākajām ir dalība Alūksnes 1. vidusskolas un Alūksnes pilsētas kultūras nama pūtēju orķestros. Tajos, kā neiztrūkstošs dalībnieks, spēlēju uz “Es” basa (tubas) 25 gadus, jo tos vadījis Rihards Ādamsons, kurš bija arī Alūksnes Mūzikas skolas direktors, kurā es strādāju par pedagogu. Tāpēc man bija jābūt visur, kur piedalījās šie kolektīvi - vai tie bija mēģinājumi, koncerti, svinīgās sēdes vai citi pasākumi. Līdz ar to esmu viens no pēdējiem dzīvajiem lieciniekiem šo orķestru visām veiksmēm vai neveiksmēm.

Atspoguļojums par
orķestriem
Vēsturiski visnepieņemamākais man ir laika periods no 1951. līdz 1964. gadam un Alūksnes kultūras nama pūtēju orķestra darbības atspoguļojums dažādos izdevumos. Pirmais plašākais ieskats Latvijas pūtēju orķestru attīstības vēsturē ir E. Melngaiļa zinātniski metodiskā centra izdevums “Padomju Latvijas tautas pūtēju orķestri,” kurā sniegta informācija par tā laika Tautas pūtēju orķestriem. Tajā skaitā arī par Tautas pūtēju orķestra “Alūksne” darbību, kuru pēc R. Ādamsona pasūtījuma “kā vajag” uzrakstījis muzeja darbinieks Jānis Līcis. Ilgus gadus, kad nācās satikt viņu, rosināju uzrakstīt taisnību par tā laika periodu, par ko vienmēr saņēmu vienu un to pašu atbildi, ka vēlāk, neesot vēl pienācis īstais laiks. Tāpēc tagad, satiekot viņu, vienmēr atgādinu: “Sveiks, vēstures viltotāj!”.
Nepatiesa informācija parādījās arī citur, piemēram bukletā “Alūksnes mūzikas skolai 70”, kur teikts, ka par R. Ādamsona sirdsdarba lielāko lolojumu kļuva viņa jaunizveidotais kolektīvs – pūtēju orķestris “Alūksne” (dib. 1951. gadā), kas ir galīgi apzinātas vai neapzinātas muļķības.
Pēdējo reizi nācās lasīt laikraksta “Malienas Ziņas” darbinieces Daces Plaudes sagatavoto rakstu, kurā turpināja sniegt nepatiesu informāciju. Neizturēju un devos pie viņas ar pierādījumiem un man zināmajiem faktiem, lūdzu sniegt patiesu informāciju laikrakstā. Negribīgi viņa nokopēja pierādījumu materiālus, un ar to arī viss beidzās. Klusums.

Netaisnība
Tagad par to, kāds ir mans skatījums par pūtēju orķestru darbību Alūksnes novadā. Pirmsākumos pūtēju orķestri izveidojās pie Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībām, kā arī dažādos pagastos apvienojās spēlēt gribētāji. Spēcīgākais un profesionālākais orķestris tika izveidots 7. Siguldas kājnieku pulkā. Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas un kara pūtēju orķestru darbība atjaunojās 1945. gadā, kad no Gulbenes uz Alūksni pārcēlās Alberts Mucenieks. Gan Gulbenē, gan Lejasciemā dzīvojot, viņš pašaizliedzīgi strādāja, izveidojot un vadot tur pūtēju orķestrus, korus, utt. Pārceļoties uz Alūksni, viņš turpināja aktīvi iesaistīties kultūras dzīvē. 1945. gada 15. oktobrī viņš nodibināja Alūksnes bērnu mūzikas skolu, kas ir viena no pirmajām pēc kara dibinātajām mūzikas skolām Latvijā, un kļuva par tās direktoru. 1945. gada oktobrī Alūksnes kultūras nama vadība kopā ar Kultūras nodaļu, pieaicinot kā diriģentu Albertu Mucenieku, dibināja Alūksnes kultūras nama pūtēju orķestri. Vēlāk viņš nodibināja Alūksnē arī simfonisko orķestri. Alūksnē uzplauka kultūras dzīve, aktīvi darbojās visi viņa izveidotie un vadītie kolektīvi līdz 1951. gadam, kad nezināmas rokas vadīti, vietējie “trauksmes cēlāji” noorganizēja viņa atbrīvošanu no darba un arestēšanu. Noturot vairāk kā gadu Rīgas centrālcietumā, viņu tiesāja, un spriedums bija 25 gadi, aizsūtot uz Vorkutu...

Dzīves ceļš
Lielākais “noziegums” bijis, ka viņš, Gulbenē dzīvojot un strādājot, vadījis aizsargu nodaļas orķestri no 1936. – 1940. gadam, bet tas taču bija neatkarīgās Latvijas laiks! Pēc kara, esot Alūksnē un strādājot, viņš bija ļoti lojāls padomju iekārtai, par to ir rakstīts pedagoģes Sarmītes Kubuliņas bakalaura darbā “Alberta Mucenieka (1904-1972) dzīves darbība,” kur ļoti labi aprakstīts viss viņa veikums un dzīves ceļš. Vienīgais nezināmais ir tiesas process, kurā netika aicināti piedalīties pat tuvinieki. Neoficiāli zināms, ka visā šajā procesā aktīvi ir piedalījies tā laika Alūksnes vidusskolas direktors un daži skolas audzēkņi, ko varētu noskaidrot tikai vēsturnieki – muzeja darbinieki, iepazīstoties ar šo krimināllietu. Tautai būtu jāzina tā laika “varoņi”, tāpat kā tagad uzzinājām, kas bija “stukači” čekas maisos.
Par laimi, pēc J. Staļina nāves 1956. gadā A. Mucenieku atbrīvoja un viņa dzīve turpinājās Madonā, atkal aktīvi iesaistoties kultūras dzīvē, dibinot un vadot kultūras nama pūtēju orķestri, kori utt.

Faktiskais ieguvējs
Bet kas gan risinājās Alūksnē šajā pašā laika periodā? Kas bija faktiskais ieguvējs no visa tā? Tas bija Rihards Ādamsons, kurš kļuva par Alūksnes bērnu mūzikas skolas direktoru, bet ne par Alūksnes kultūras nama pūtēju orķestra vadītāju, kā tiek sludināts. Orķestri turpināja vadīt orķestra dalībnieks, trompetists Vilis Strupulis - ciemojoties pie viņa mājās, viņš tika rādījis pasākumu afišas, kur kā orķestra vadītājs bija norādīts Vilis Strupulis. Bez tam viņš rādīja pierakstu burtnīcas, kurās reģistrēja muzikantus, kurš kurā pasākumā tika spēlējis. Tur bija redzams, ka lielās bungas un šķīvjus ir sitis Rihards Ādamsons.
Pēc Viļa Strupuļa orķestri turpināja vadīt trompetists Gunārs Zariņš (līdz 1964. gadam).
1951. gadā Rihards Ādamsons, kļūstot par Alūksnes bērnu mūzikas skolas direktoru, ātri saskatīja pūtēju nodaļas perspektīvu un 1953. gadā Alūksnes 1. vidusskolā, kur varēja gūt atalgojumu, nodibināja Alūksnes 1. vidusskolas pūtēju orķestri, kurā spēlēja mūzikas skolas audzēkņi, pūšamo instrumentu pedagogi. Mums bija pienākums audzēkņiem iemācīt spēlēt attiecīgo instrumentu, kā arī orķestra skaņdarbus. Es apmācīju basa, trombona, tenora spēli, Elmārs Banka - alta, mežraga, bet trompetes, klarnetes spēli - attiecīgie pedagogi, kuri bieži mainījās.
1960. gadā, noskatījies no igauņiem, R. Ādamsons Alūksnē noorganizēja I Republikānisko pūtēju orķestru salidojumu, kurā virsdiriģenta pienākumus veica Jānis Ozoliņš, Augusts Kristbergs un Rihards Ādamsons. Šajā salidojumā Alberts Mucenieks piedalījās jau ar Madonas rajona apvienoto pūtēju orķestri - kā vadītājs un diriģents.
II Republikāniskais pūtēju orķestru salidojums norisinājās 1964. gadā Madonā, kur kā Alūksnes 1. vidusskolas pūtēju orķestra dalībnieks piedalījos arī es un kuru vadīja, diriģēja R. Ādamsons, bet kā otrs orķestris no Alūksnes piedalījās Alūksnes pilsētas kultūras nama pūtēju orķestris, ko vadīja un diriģēja Gunārs Zariņš - tas ir atspoguļots salidojuma izdotajā bukletā (skatīt attēlos). Šajā salidojumā piedalījās arī Jelgavas kultūras nama pūtēju orķestris, ko vadīja un diriģēja uz dzīvi tur pārcēlies Alberts Mucenieks. Orķestru radošajā sacensībā labākie izrādījās Liepājas (V. Vikmanis), Ventspils (J. Gercāns) un Jelgavas (A. Mucenieks) orķestri, bet Alūksnes startējošie orķestri neieguva neko. Alūksnes 1. vidusskolas orķestris izpildīja M. Gļinkas “Polonēzi”. R. Ādamsons diriģējot, skaņdarba ievadā sajauca taktsmērus un daļa muzikantu spēlēja, kā rakstīts notīs, bet daļa līdzi diriģenta rokām, un rezultātā viss aizgāja šķērsām.

Mežrūpnieku pūtēju
orķestris
Neskatoties uz to, atgriežoties Alūksnē, mēģinājumos R. Ādamsons sāka teikt - redz, kā Madonā dēli “ielikuši” tēviem. Sasniedzot dzirdīgas ausis, G. Zariņš tika atcelts no kultūras nama pūtēju orķestra vadīšanas, un par vadītāju tika iecelts R. Ādamsons, realizējot savu sen loloto. G. Zariņš ar saviem domubiedriem izveidoja citu – MRS (mežrūpnieku) pūtēju orķestri, kurā spēlēja arī labākie muzikanti no kultūras nama orķestra, kuri nebija atkarīgi no R. Ādamsona.
Savstarpējā spēcīgākā rīvēšanās starp abiem orķestriem norisinājās tad, kad bija jāspēlē pilsētas svētku gājienos, kas bija tolaik visai populāri. Labākie muzikanti spēlēja pie G. Zariņa, bet pārējie palikušie - pie R. Ādamsona, ieskaitot mūzikas skolas pedagogus un skolēnus.
Spēlēt MRS orķestrī bija izdevīgi, jo par to maksāja un bija arī iespēja par brīvu katru gadu saņemt desmit kubikmetrus malkas (pārsvarā bērza), kas tolaik bija ļoti liels deficīts, bet mēs, kuri spēlējām Alūksnes kultūras nama orķestrī, dažreiz no kāda partijas komitejas darbinieka saņēmām “спасибо” (no krievu val. - paldies), uz ko vienreiz neizturējis, bundzinieks Viktors Poļakovs atbildēja: “Paldies, tas ir ļoti daudz, bet trīs rubļi būtu kā reiz!” Protams, ka šajās reizēs G. Zariņš kārtīgi “ielika” R. Ādamsonam.

Valdis Vīksna, “Es” bass (tuba)

Nobeigums – 20. marta numurā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atceroties aizgājušo

Kategorijas