Viena diena autobusa šofera dzīvē

2020. gada 13. marts 00:00

“Šofera darba diena ir gara un grūta,” saka viens no 18 SIA “Sabiedriskais autobuss” Alūksnes filiāles autobusu parka šoferiem Viesturs Veļķeris. Katram no viņiem ik mēnesi ir savs darba grafiks, bet “Alūksnes un Malienas Ziņas” pagājušajā piektdienā bija kopā tieši ar Viesturu Veļķeri, kurš todien devās reisā pa līniju Alūksne – Mālupe – Jaunanna – Alūksne un Alūksne – Gulbene, lai uzzinātu un pastāstītu lasītājiem par šofera darba ikdienu.

Diena sākas agri no rīta
Viesturs Veļķeris par autobusa šoferi strādā sesto gadu. Jautāju, kādēļ tāda izvēle, un viņš atbild vienkārši: “Dzīve piespieda!” Viesturs savulaik jau strādājis par autovadītāju, vēlāk bijis arī uzņēmējs, kurš nodarbojās ar autotransporta pakalpojumu sniegšanu citiem, bet, kad radušās veselības problēmas, no iemīļotās nodarbes bija jāatsakās. Tad viņš izvēlējies vadīt autobusu, taču uzskata, ka arī šis darbs nav viegls.
“Visgrūtākais ir būt gatavam agrajiem rīta reisiem, kavēties nedrīkst. Mana diena parasti sākas tūlīt pēc pieciem no rīta. Dzīvoju laukos, Ziemera pagastā pie Vaidavas upes, tādēļ savlaicīgi jānokļūst Alūksnē uz pirmo reisu pēc mana grafika, kas parasti ir apmēram ap pulksten 6.30,” stāsta šoferis. Rīta līnijā Alūksne – Mālupe – Jaunanna – Alūksne pagājušajā piektdienā viņam jāved skolēni, kāds rets pasažieris sabiedrisko transportu izmanto arī, lai nokļūtu savā darba vietā, bet vietējie iedzīvotāji pagastos, kā autobusa vadītājs novērojis, visvairāk tomēr dodas uz Alūksni iepirkties.
Citudien pēc rīta reisa, kad izvadāti skolēni, šoferim ir pusdienas laiks, bet ap pulksten 14.00 vai 15.00 atkal jādodas reisā, lai vestu skolēnus nu jau uz mājām. Tad darba diena noslēdzas pulksten 17.00 vai 18.00 atkal Alūksnē, atkarībā no līnijas garuma, kādā bija jābrauc.

Pa ceļam trīs pagastos
Pirmdien un piektdien, tātad divas reizes nedēļā, alūksniešiem ir iespēja ar tiešo reisu, izmantojot sabiedrisko transportu, aizbraukt no Alūksnes uz Gulbeni. Pulksten 9.20 šī maršruta autobuss izbrauc no Alūksnes autoostas. Pagājušajā piektdienā, 6. martā, ieskaitot “Alūksnes un Malienas Ziņas”, šo iespēju izmantoja astoņi pasažieri.
Izbraucot no Alūksnes, autobusu šoferis vadīja uz Annas pagastu, kur, iebraucot un piestājot pieturā pagasta centrā, bija jāizlaiž viens pasažieris. Tad autobuss apgriezās un pa to pašu ceļu devās atpakaļ, lai vēlāk turpinātu braukt Gulbenes virzienā, bet pēc laika iegriežoties arī Jaunannas pagastā. Diemžēl Jaunannā braukt gribētāju todien nebija, un šoferis, pieturā tomēr apstājoties, pēc noteiktā laika grafika atkal devās atpakaļ, lai, nokļūstot uz autoceļa Alūksne – Litene, brauktu tālāk Gulbenes virzienā. Šķērsojot Alūksnes novada robežu, maršruts neveda tūlīt uz Gulbeni, jo bija paredzēts paņemt pasažierus vēl Litenes pagasta autobusa pieturā. Tur “Sabiedriskā autobusa” Alūksnes filiāles autobusu parka piedāvājumu šoreiz izmantoja divi puiši, kuru galamērķis bija Gulbene. No Litenes V. Veļķeris autobusu vadīja uz Gulbeni, kur pa ceļam iekāpa vēl tikai viens pasažieris.

Arī tantītei jānodrošina
Gulbenes autoostā autobuss ieripo pulksten 10.30, tātad pēc stundas un desmit minūšu brauciena. “Pasažieru parasti ir maz. Tikai ļoti retu reizi ir tā, ka visas sēdvietas ir aizņemtas. Esmu novērojis, ka sabiedrisko transportu mēdz izmantot vieni un tie paši cilvēki, tikai retumis pasažieri mainās. Reizēm jau pēc sejas zinu, cik tālu šis cilvēks dosies un kurā pieturā izkāps. Protams, sešos gados, kamēr šeit strādāju, esmu novērojis, ka pieaugušo pasažieru un arī skolēnu ikdienā kļūst arvien mazāk, jo novadā samazinājies iedzīvotāju skaits. Ar autobusiem visvairāk pārvietojas vecākā gadagājuma cilvēki un invalīdi, kuriem brauciens ir par brīvu. Tāpat, salīdzinot ar senākiem laikiem, pieejamāks katram kļuvis personīgais vieglais transporta līdzeklis, lai sabiedriskais vairs nebūtu jāizmanto. Tagad ir autobusu līnijas, kuras pasažieri izmanto ļoti reti, bet arī tai tantītei, kurai varbūt ir nepieciešamība vienreiz pusgadā nokļūt līdz savām mājām laukos, tas ir jānodrošina,” spriež vadītājs.
Pēc piecām Gulbenē pavadītām stundām pulksten 15.00 V. Veļķera vadītais autobuss pa šo pašu maršrutu Alūksnē atgriezās pulksten 16.10 – salonā divi no tiem pašiem pasažieriem, kuri no rīta ar šo reisu ieradās Gulbenē.

Transports pēc izsaukuma
V. Veļķeris stāsta, ka viņam jau divas reizes nācies braukt arī reisā pēc pieprasījuma, kad transportu pa tālruni pasažieri pasūta ne vēlāk kā 24 stundas pirms plānotā brauciena. “Tas ir Eiropas Savienības piedāvāts un finansēts projekts, kuru, lai gan ne daudz, bet cilvēki labprāt izmanto. Manos reisos bija divi, trīs cilvēki, kuri varēja sev vēlamajā laikā par brīvu nokļūt no Veclaicenes Alūksnē un atkal atpakaļ līdz pat savas mājas durvīm,” stāsta V. Veļķeris un piebilst, ka pasažieri ar šādu piedāvājumu, kas pagaidām gan ir tikai eksperimenta līmenī, patiesi ir apmierināti.

Brauciens pa asfaltu - svētki
Jautāts par to, kā autobusa šoferi vērtē Latvijas autoceļus, V. Veļķeris ir skeptisks. “Ja runājam par grants autoceļiem, tad varu pat teikt, ka tādu Latvijā nav. Īpaši šoziem, kad nav arī sala un vai ik dienu līst lietus. Ceļi ir izbraukti, izdangāti, ļoti sliktā stāvoklī. Šodien, kad man autobuss jāvada pa asfalta klājumu līdz Gulbenei, varu teikt, ka man ir svētki,” norāda šoferis.
Vasarā ceļi ir labāki, bet liela atbildība ir ziemā, kad reisā jādodas pa slidenajiem ceļiem. “Aukstajās ziemās ceļi mēdz būt apledojuši, slideni, nekaisīti, jo ceļu uzturētājiem trūkst naudas, par ko tos sakārtot, bet bērni uz skolām jāved. Kurš par to atbildēs, ja kas notiks - vienīgi šoferis, jo citiem tas neinteresē?!” stāsta V. Veļķeris un brīnās, kur paliek nodokļos maksātā nauda, kas mūsu valstī ir gana liela.

Pieaugušie pieklājīgi,
skolēni - trokšņaini
Neskatoties uz sliktajiem ceļiem, pasažieri gan mēdz būt pieklājīgi un parasti labā noskaņojumā. “Bieži gan ir tā, ka daudzi no viņiem lūdz pieturēt, lai izkāptu pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai, nevis norādītajā autobusa pieturvietā. To dara ne vien gados vecākie pasažieri, bet arī skolēni. Protams, vienmēr esmu pretimnākošs, cilvēks ir cilvēks, jāpalīdz, jo nedzīvojam vairs padomju laikos, kad bija stingri jāievēro reglaments,” saka autobusa vadītājs.
Pieaugušie pasažieri brauciena laikā parasti uzvedas pieklājīgi, bet vislielākie palaidņi ir skolēni. Viņi trokšņo, kliedz un pat kaujas savā starpā, ēd saulespuķu sēkliņas, čipsus un citu, piegružojot autobusa salonu. “Reizēm piebremzēju un aicinu izkāpt, ja nevēlas un nevar uzvesties kārtīgi. Tomēr esmu novērojis, ka katras skolas bērnu uzvedība atšķiras. Citi ir arī ļoti laipni, pieklājīgi, mierīgi, jo pieļauju, ka šajās skolās par uzvedību sabiedriskajā transportā ikdienā tiek runāts,” domā V. Veļķeris.
Visvairāk skolēnu ar sabiedrisko transportu pārvadāt nākas no/uz Pededzi, Kornetiem, Veclaiceni, Jaunlaiceni, Ziemeriem, Jaunannu, Ilzeni, Zeltiņiem un Strautiņiem, kad reizēm autobusā ir līdz pat 60 skolēniem. Skolēni braucienam izmanto e - talonu, kas ir ērti noskenējams pie kases aparāta autobusā. Tas, kā uzskata šoferis, mūsdienās ir liela privilēģija. Pārējie biļeti braucienam iegādājas tikai skaidrā naudā.

Kad darbdiena galā
Darba dienas noslēgumā pēc pēdējā reisa katrs šoferis pats sakopj sava autobusa salonu un transporta līdzekli, ja tas nepieciešams, nomazgā. Ar remontdarbiem gan šoferiem nav jānodarbojas, tos paveic trīs atslēdznieki, kuri tieši šim nolūkam iestādē pieņemti darbā.
Paldies par braucienu gan šoferim Viesturam Veļķerim, gan arī SIA “Sabiedriskais autobuss” valdes priekšsēdētājam un Alūksnes filiāles vadītājam Edvīnam Strickim, kurš laipni saskaņoja redakcijas darbinieka braucienu pa minēto maršrutu! Uz tikšanos atkal kādā citā reisā!

DAŽĀDA PIEREDZE. Pie ārstiem uz Gulbeni ar šo reisu pagājušajā piektdienā devās arī alūksniete Aija Kalniņa. “Pašai man transporta līdzekļa nav, tādēļ braucu ar sabiedrisko. Starppilsētu autobusus gan izmantoju reti, jo nav tādas nepieciešamības. Kādreiz dodos uz Ceļu satiksmes drošības direkciju Gulbenē, tad izmantoju satiksmes autobusu arī maršrutā Alūksne – Rēzekne, braucot līdz Litenei. Tad pārsēžos un tālāk no Litenes uz Gulbeni. Citreiz, kad kādas darīšanas jānokārto Gulbenē, dodu priekšroku bānītim. Braukšanas biļetes cena autobusā man šķiet samērīga.
Savukārt pilsētas maršrutu autobusus Aija Kalniņa izmanto bieži. Viņas ikdienas darbs saistīts ar dažādu reklāmas izdevumu izplatīšanu un sūtījumu piegādi adresātam, tādēļ, lai ātrāk nokļūtu galapunktā, viņa nereti izmanto autobusu pakalpojumus. “Šoferīši vienmēr ir laipni un izpalīdzīgi, ir patīkami doties ceļā, jo vienmēr ir atsaucīgi, pagaida, ja arī nākas kavēties, vai izlaiž pēc pieprasījuma,” saka A. Kalniņa.
Viņa sevi par alūksnieti sauc apmēram desmit gadus. Agrāk dzīve ritējusi Kurzemes pusē, kur bieži nācies būt par pasažieri autobusos. Tagad, jautāta par to, vai sabiedriskā transporta pakalpojumi ir pieejamāki Alūksnes vai Talsu un Ventspils pusē, kur viņa savulaik dzīvojusi, Aija atbild, ka pozitīvāk vērtē alūksniešu piedāvājumu, lai gan ceļi Kurzemē un Vidzemē visur ir vienādi slikti. “Šeit šoferīši ir smaidīgāki, atsaucīgāki, vairāk lutina savus pasažierus, pieturot autobusu arī pēc pieprasījuma ne tikai starppilsētu maršrutos, bet arī pilsētas maršrutos. Talsenieki - jā, bet ventspilnieki, ar dažiem izņēmumiem, gan nav tik pretimnākoši,” stāsta Aijas kundze.

• Lai Latvijā iegūtu D kategorijas, autobusa vadītāja, apliecību, jābūt vismaz 24 gadus vecam. Mācības gan var sākt jau no 22 gadu vecuma. Nokārtojot eksāmenu, personai ir tiesības vadīt mehāniskos transportlīdzekļus pasažieru pārvadāšanai, kuru sēdvietu skaits, neskaitot vadītāja vietu, pārsniedz 8, kā arī šādas kategorijas vilcēju savienojumā ar piekabi, kuras pilna masa nepārsniedz 750 kilogramu.• Lai autobusa vadītājs drīkstētu veikt komercpārvadājumus, personai jāiegūst arī profesionālā transportlīdzekļa vadītāja kategorija (95. kods). Šādas kategorijas mērķis ir paaugstināt profesionālo vadītāju kvalifikāciju un nodalīt profesionālos šoferus no neprofesionāliem.
• Vadītāja apliecības ar ierakstu par profesionālajām zināšanām derīguma termiņš ir pieci gadi. Reizi piecos gados ir jākārto eksāmens atkārtoti, lai šo ierakstu atjaunotu.• Lai iegūtu D kategorijas apliecību, vispirms jātiek pie C vai C1 kategorijas tiesībām, kas ir kravas auto vadītāja apliecības.
• Autobusus ar vietām līdz 16 pasažieriem var vadīt arī D1 kategorijas tiesības ieguvušie, bet D kategorijas iegūšanai viņiem vēl būs jāapmeklē papildu teorijas un braukšanas nodarbības. Tās D kategorijas iegūšanai būs jāapmeklē arī C un C1 kategorijas šoferiem.• Maksa par autovadītāja apliecību dažādās autoskolās atšķiras, bet kopumā jārēķinās ar vairākiem simtiem eiro, no kuriem turklāt būs jāšķiras vēl papildu tai naudai, kas iepriekš izdota, lai iegūtu C vai C1 kategorijas tiesības.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viena diena autobusa šofera dzīvē

Kategorijas