Atmosfēru teātrī rada aktieri kopā ar skatītājiem

2020. gada 13. marts 00:00

1454

Sestdien, 21. martā Alūksnes Kultūras centrā Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātris “Slieksnis” atzīmēs 50. gadskārtu, kopš tam piešķirts goda nosaukums "Tautas teātris".Teātrī satikušies dažādu profesiju cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi, kuri prot pārsteigt, jo uz skatuves viņus ieraugām pavisam citā veidolā. Vienam būt uz skatuves nozīmē uzdrošināšanos, otram – iespēju netēlot, bet būt viņam pašam. Par to – Alūksnes Tautas teātra aktieru un režisores Daigas Bēteres pārdomas jubilejas svinību priekšvakarā.

Vera Sedleniece, pirmā loma Alūksnes Tautas teātrī 1969. gadā *:

“Teātris manā uztverē ir kā narkotika - esi ar to “saslimis” un šķiet, ka bez tā vairs nevari dzīvot. Ir brīži, kad jūtos nogurusi vai nav laba pašsajūta, bet, tiklīdz nonāku uz skatuves, viss sliktais pazūd. Vismaz man tā ir, ka teātrī es atdzīvojos. Varbūt tāpēc, ka gandrīz viss mūžs jau kopš jaunības bijis ar to saistīts. Esmu vienmēr “maisījusies” pa skatuvi – vispirms Madonā, pēc tam Alūksnē. Ne tikai es un Uldis (Veras dzīvesbiedrs Alūksnes Tautas teātra režisors Uldis Sedlenieks – D. P.), visa mūsu ģimene ir saistīta ar teātri. Mūsu bērni Ints un Una ir izauguši uz skatuves un “saindēti” ar to, arī viņiem tā šķitusi vilinoša. Teātrī cilvēks var izpausties, īpaši, ja loma ir pie sirds. Es nekad neesmu šķirojusi lomas. Ja tas ir vajadzīgs, būšu apkopēja, bezpajumtniece, jebkas… Būt teātrī un uz skatuves – tas man sagādā prieku un baudījumu.”

Valdis Vimba, pirmā loma ATT 1983. gadā:

“Es uz skatuves izpildu aktiera vietu, bet teātris ir kaut kas vairāk. Aktieris - tas ir kas svētāks, līdz kam es neaizsniedzos, bet gribētu. Mani teātrī iedvesmo tas, ka reizēm izdodas notvert patiesības mirkli, kas gan ir gaistošs. Gan aktieris, gan skatītājs taču zina, kā tā situācija izrādē ir izdomāta, bet tai ir noticējis gan viens, gan otrs. Un to var sajust. Tas sniedz gandarījumu, un ir labi padarīta darba sajūta. Atmosfēru teātrī aktieri rada kopā ar skatītājiem. Trupas pastāvēšana ir atkarīga no talantīgiem cilvēkiem – tās vadītājiem. Tāds bija mūsu pirmais režisors Uldis Sedlenieks, un šis talants piemīt arī tagadējai režisorei Daigai Bēterei. Ir muzikālā dzirde, un ir arī “teatrālā dzirde”, dzīves gudrība tulkot cilvēku attiecības. Ja tās labi iztulko, tad izrāde izdodas. Kurš katrs nevar būt par režisoru, bet mums ir laimējies, ka esam varējuši izmantot mūsu režisoru talantus.”

Aivars Millers, pirmā loma ATT 1980. gadā:

“Alūksnes Tautas teātris ir manas otrās mājas un esmu tajā “ieracies līdz ausīm”. Teātris ir skunstīga lieta. Tā nav daudzsēriju filma par cilvēka dzīvi no piedzimšanas līdz aiziešanai smilšu kalniņā. Ja esi nospēlējis 36 lomas, tad esi izdzīvojis kādu fragmentu no 36 cilvēku dzīvēm. Ir interesanti iejusties svešā ādā un censties saprast, kādēļ tevis atveidotais tēls domā tā vai citādāk. Uldis (Sedlenieks – D.P.) mēģinājumos lika daudz "funktierēt", analizēja katru tēlu, meklējot motivāciju tā rīcībai kādā konkrētā situācijā. Arī Daiga kā režisore turpina iet šo ceļu. Lielākais prieks ir tad, kad izrāde ir atradusi savu ceļu pie skatītājiem, viņi nāk un grib to redzēt. Aizejot mājas pēc labi nospēlētas izrādes, ir nogurums un vienlaikus arī gandarījums. Bet gadās arī tādas izrādes, kad šķiet - kāpēc vispār bija jāspēlē, nav tā īstā diena... Vienmēr jāatceras par to, ka zālē sēž skatītājs. Ja ir pilna mūsu kamerzāle un izdevusies izrāde, tad baudījumu no mūsu aktierspēles gūst 55 cilvēki. Bet arī 10 skatītājiem ir jāspēlē tāpat kā tiem 55.”

Gunta Jaunzema, pirmā loma ATT 1977. gadā:

“Teātris man ir devis otru ģimeni un draugus. Teātrī ir tā unikālā iespēja iejusties un izdzīvot cita cilvēka dzīvi, gūt pieredzi. Dzīvē, tāpat kā teātrī, mēdz būt dažādi likteņi, situācijas, tikai atšķirība ir tā, ka uz skatuves ar mums strādā režisors, bet dzīvē režisori esam mēs paši.”

Armands Augstkalns, pirmā loma ATT 1980. gadā:

“Esmu spēlējis orķestrī, dziedājis korī, joprojām dejoju un vadu deju kolektīvu, un katrā no kolektīviem, ar ko esmu bijis saistīts, bijuši citādāki cilvēki un sarunas. Teātrī tās ir tik intelektuālas kā nekur citur. Lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, teātris ir tā vieta, kur es varu netēlot, jo, manuprāt, tas ir ļoti grūti – dzīvot un tēlot. Ikdienā esmu diezgan mazrunīgs. Izpļāpājos un izklaigājos teātrī. Dzīvē esmu iemācījies nenosodīt citus par to, ko viņi runā vai dara, jo teātrī spēlētajās lugās redzu - katram personāžam ir iegansts, kāpēc viņš rīkojas tieši tā un ne citādāk. Mans uzdevums ir šo rīcību pamatot. Teātrī nedrīkst pateikt skatītājam visu priekšā līdz pēdējam vārdam - lai paliek daudzpunkts, un viņam ir, par ko padomāt.”

Daiga Bētere, pirmā loma ATT 1979. gadā:

“Teātrim es pieķēros tādēļ, ka tajā varēju būt es pati, un neviens man neteica, ka tas ir slikti vai nepareizi. Es sāku dzīvot. Ikdienā ir nācies tēlot mīļā miera labad, varbūt tādēļ man ir mazliet žēl, ka tagad, būdama režisore, reti esmu uz skatuves kā aktrise, jo skatuve ir tā vieta, kur esmu es pati. Ja kādreiz dzīvē neesmu varējusi kādam uzkliegt, tad izrādē man ir jābūt šādām emocijām, un es atceros šo situāciju. Aktieris vienmēr izrādē “ieliek” novērojumus no savas dzīves, asociācijas. Katram ir savs skatu punkts, pieredze, vērtību skala. Domu gājiens, kāpēc rīkojamies tā un ne savādāk. Un kur garantija, ka pareizi domāju es, nevis tas otrs? Ar to arī teātris ir interesants, ka vari lomā iekausēt savu dzīves pieredzi. Liela bagāža mūsu dzīvē ir izlasītās grāmatas, kas raisa iztēli. Pieļauju, mūsdienās cilvēki vairs tik daudz nelasa, taču, ja teātrī ir iedota loma, tad esi spiests izlasīt lugu, trenēt atmiņu - tas palīdz attīstīties intelektuāli.”

Aleksandra Solovjova, pirmā loma ATT 2019. gadā:

“Esmu visu dzīvi iesaistījusies pašdarbībā – dejojusi, spēlējusi, dziedājusi. Tā esmu es pati – ar savām izjūtām. Teātrī mani pārsteidza tas, ka es vairs nevaru būt pati, jo no skatuves pasniedzu pavisam ko citu, kad mana attēlotā cilvēka daba pilnībā nesakrīt ar manējo, kad es tajā vai citā situācijā rīkotos pilnīgi savādāk. Man jāparāda, kā rīkojas mans tēls, kurā man jāiemiesojas. Tā kā tikko sāku dzīvot teātra dzīvi, tas pašlaik ir grūtākais, bet arī interesantākais.”

Jūlija Krūzīte, pirmā loma ATT 2017. gadā:

“Teātrī ar pārtraukumiem esmu jau četrus gadus. Tas man devis iespēju iepazīties ar cilvēkiem, kurus iepriekš nezināju. Uzskatu, ka man ir ļoti veicies, jo abās izrādes, kurās spēlēju –“Augstākais bauslis” un “Manu sievu sauc Moriss”, to daru kopā ar izcilām personībām. Pirmajā tā bija Veriņa (Vera Sedleniece), šajā – Valdis (Valdis Vimba). Man ir, ko no viņiem mācīties, smelties jaunas idejas. Ceru, ka teātrim piepulcēsies jauni dalībnieki, jo ļoti gribētos, lai tas ir dzīvs ne tikai šodien, bet arī nākotnē. Ir patīkami dzirdēt atsauksmes no cilvēkiem, ka viņi ar baudu skatās mūsu izrādes, kaut arī neesam profesionāli aktieri, bet ikdienā strādājam katrs savā profesijā.”

Sigita Jakobsone, pirmā loma ATT 2014. gadā:

“Man patīk, ka, atnākot uz teātri, mēs pēkšņi vairs neesam mediķis, prokurors, skolotājs vai kādas citas profesijas pārstāvis, bet, iespējams, šeit noliekam savu masku. Jo tad, kad esi savā darbā, tur ir varbūt pat lielāks teātris. Šeit tev ir dota loma, tu iejūties tajā un kļūsti pavisam cits cilvēks, pārceļoties citā realitātē. Es gribētu teikt, ka mēs nevis tēlojam, bet iemiesojamies, jo tēloju varbūt vairāk ārpus šīm telpām. Man patīk šī saspēle, kā mēs spēlējamies, kamēr sākam spēlēt. Ir patīkami būt uz skatuves kopā ar pieredzējušiem kolēģiem, ar kuriem kopā izjust saspēles garšu. Katra izrāde ir savādāka, un tās sajūtas brīdī, kad acīs spīd prožektori, pretī ir skatītāji, kad dzirdi un sajūti partneri uz skatuves - tas ir adrenalīns. Pēc tam - paklanīšanās, aplausi izrādes noslēgumā – tas viss kopumā ir process, kas iedvesmo. Ir protams, brīži, kad pēc izrādes jūties piekusis, bet emocijas ir labas. Otrā rītā piecelies uzlādēts, jo iepriekšējā vakarā ir saņemts pozitīvs emocionālais lādiņš.”

Dzintars Strodāns, teātrī kopš 2020. gada:

“Mans mērķis, ienākot teātrī, ir mēģināt sevi atvērt, jo esmu diezgan noslēgts cilvēks. Tas, kas iedvesmo - ka var nomest masku. Atnāc šeit un esi, kas esi. Nav visur tā, cilvēki diemžēl izliekas… Izrāde ir spēlēšanās ar maskām, tu vari būt brīvs, labsirdīgi pasmieties par šīm maskām un “paspēlēties”. Tas, ko vienreiz mēģināju izrādē “Manu sievu sauc Moriss” – esmu diezgan greizsirdīgs, un man vajadzēja palaist to vaļā. Izrādās, man ļoti labi padodas būt dusmīgam. Es ļoti labi jutos uz skatuves, varēju runāt visu…Bet, tiklīdz vajadzēja būt lēnākam, bēdīgam, aizmirsās teksts…”

Igors Kols, pirmā loma ATT 2009. gadā:

“Lai cilvēks nāktu un šādā kompānijā kāptu uz skatuves, jābūt narcisam, jo bez tā nevar. Ja nevēlies sevi parādīt, izcelt, tad nav, ko meklēt teātrī. Tas arī ir tas dzinulis mākslā. Visiem dižajiem gleznotājiem, komponistiem, aktieriem gribējās radīt ko tādu, kas citiem nav pa spēkam. Cauri visai manai dzīvei iet “aktiera būšana”. Kas piesaista – to var pajautāt arī alpīnistam, kāpēc viņš kāpj kalnos. Vai sievietēm, kādēļ viņām patīk ziedi. Tā ir maģija, kas piesaista konkrētai nodarbei. Alūksnes Tautas teātrī esmu spēlējis galvenokārt raksturlomas. No mammas esmu saņēmis mantojumā dažus dotumus, tēvs dziedāja vīru vokālajā kvartetā, spēlēja vijoli, klavieres, kaut kādi gēni ir, bet ar to nevajadzētu pietikt… Man patīk, ka Alūksnes Tautas teātrī latiņa ir pacelta augstu. Saka jau, ka nav mazu vai lielu lomu, tikai mazi vai lieli aktieri, bet šeit spēlēt ir ļoti viegli, ja gribi būt vienā līmenī. Un arī iesācēji šajā teātrī jau pēc pieciem, sešiem mēģinājumiem “tur līdzi” pieredzējušajiem aktieriem.”

Ainārs Volcītis, pirmā loma ATT 2011. gadā:

“Nav tā, ka ļoti gribētos spēlēt teātri, bet cilvēkam brīvajā laikā ir ar kaut ko jānodarbojas. Ja es varu kaut kā palīdzēt, tad to daru, un tā arī tiku teātrī. Piedalījos izrādēs skolā, tad Annas teātrī, pēc tam Alūksnes kultūras nama Mazajā teātrī. Kad tas beidza savu darbību un dalībniekus Daiga aicināja pievienoties Tautas teātrim, es atnācu. Pirmā loma man bija izrādē “Karalistes gals”, kur ar Armandu viens otru aizvietojām. Tā ir arī tagad – jaunākajā izrādē “Manu sievu sauc Moriss”. Patīk tikties ar citiem cilvēkiem, uzzināt viņu viedokli. Pēc dabas humors vairāk patīk, bet varu arī nopietnas lomas spēlēt. Viss atkarīgs no situācijas. Vienkārši jāiejūtas tā cilvēka lomā, ko spēlē.”

Mairita Cabule, pirmā loma ATT 2003. gadā:
“Kur lai iet, ja gribas kaut kur darboties? Korī nedziedu, tādēļ izvēlējos teātri. Man šeit patīk viss – mēģinājumi, izrādes, izbraukumi, kolektīvs, kuram tā darbības laikā ir izveidojušās savas tradīcijas. Tā ir iesākts un pierasts, tādēļ esmu priecīga, ka varu būt teātrī.”

Didzis Eglītis, pirmā loma ATT 2019. gadā:

“Tā kā manā dzīvē ļoti nozīmīga vieta ir dejai, uzskatu, ka labs dejotājs bez aktiermeistarības nevar iztikt, jo ar kustībām ne vienmēr var parādīt to, ko var parādīt ar mīmiku, attieksmi, skatienu. Tā kā man ir šāda veida pieredze, tas iedrošināja pieņemt piedāvājumu atnākt paspēlēt teātri. Pirmā pieredze gan bija jau vidusskolā, piedaloties literārajā tiesā, pēc tam – Kultūras darbinieku tehnikumā, spēlējot vecāko kursu studentu kursa darbu izrādēs.

Kad Daiga mani uzaicināja piedalīties jaunajā izrādē, sākumā bija sajūta, ka esmu “glābšanas riņķis”, taču tagad tā pārgājusi un esam jau “saspēlējušies”. Nezinu, vai turpmāk spēlēšu vēl kādā izrādē, bet reizēm ienāk prātā – kā būtu, ja sāktu ar mazāku lomu, lai saprastu – vai es to varēšu? Tā nu esmu iesaistījies avantūrā, kas man ir jauns izaicinājums, bet ir interesanti.”

Amanda Petkeviča, pirmā loma ATT 2019. gadā:

“Teātris ir mana vieta “restartam”. Katra satikšanās, mēģinājums, izrāde mani pozitīvi uzlādē ilgam laikam. Protams, gan skatuve, telpas, izrādes, lomas un teksti man teātrī ir svarīgi, taču vissvarīgākie man ir cilvēki - mani mīļie kolēģi, no kuriem ik reizi var smelties enerģiju, spēku un iedvesmu. Pateicoties cilvēkiem mūsu teātrī, esmu iemīlējusi pašu teātri ar visu sirdi. Teātris ir mana mazā paradīze zemes virsū, kur visas bēdas un likstas aizmirstas.”

Teksts un foto: Dace Plaude

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atmosfēru teātrī rada aktieri kopā ar skatītājiem

Kategorijas