Atceroties aizgājušo

2020. gada 20. marts 00:00

Nobeigums. Sākums – 13. marta numurā

1964. gadā, kļūstot par Alūksnes kultūras nama pūtēju orķestra vadītāju un diriģentu, Rihards Ādamsons esošo sastāvu papildināja ar mūzikas skolas pūšamo instrumentu pedagogiem un viņu audzēkņiem, un izveidojās spēcīgs orķestris, kas spēja apgūt jau daudz sarežģītākus, profesionālākus skaņdarbus.

Tautas pūtēju orķestris “Alūksne”
Kādā mēģinājumā R. Ādamsons ieradās ar 7. Siguldas kājnieku pulka pūtēju orķestra notīm. Kaut apbružātas, tās bija ar melno tušu, skaistā nošu rakstā, labā aranžējumā rakstītas. Visas nošu partijas bija apzīmogotas ar Kājnieku skolas zīmogiem. (Šodien būtu ar lielu muzejisko vērtību.) Startējot ar šiem skaņdarbiem pūtēju orķestru skatēs, konkursos, tika gūtas godalgotas vietas. Tika izpildīti lielās formas skaņdarbi, piemēram, Supes “Vieglā kavalērija”, Vāgnera “Uvertīra”, “Tanheizers”, kas gan tehniski, gan muzikāli bija sarežģīti un grūti izpildāmi. Šo panākumu rezultātā 1967. gadā Kultūras ministrija orķestrim piešķīra Tautas kolektīva nosaukumu, un orķestris ieguva jaunu vārdu – Tautas pūtēju orķestris “Alūksne”. Kas no tā mainījās? Mēs, muzikanti, turpinājām veikt, kā toreiz mēdza teikt, sabiedriski derīgo darbu, bet R. Ādamsonam Kultūras ministrija sāka maksāt stabilu, labi apmaksātu algu. Vēlākajos gados trompetists Vilis Strupulis, kurš orķestrī spēlēja no tā dibināšanas 1945. gadā līdz pat sava mūža beigām, dažkārt mēdza teikt - ja R. Ādamsonam noņemtu atalgojumu, tad viss viņa patriotisms pazustu kā pūces sūdi vējā. Bieži viņa izteicieni un vērtējumi bija īsi, bet precīzi.
Orķestra panākumi turpinājās līdz Dziesmu svētku simtgadei 1973. gadā, kad skatē tika iegūta 2. vieta. Pēc svētkiem kultūras namā tika noorganizēts svinīgs pasākums, kurā orķestris atradās uz skatuves un spēlēja tušas, kad tika pasniegtas “vajadzīgajiem” cilvēkiem mums pienākošās medaļas. Vēlāk gan mums, muzikantiem, tika iedotas šo medaļu fotogrāfijas - par piemiņu.

Sasniegumu noriets
Tad sākās orķestra snieguma noriets, jo orķestri pameta spēcīgākie mūziķi. Pāragri mūžības ceļos devās vadošais trompetists Georgs Dobelnieks. Profesionālākais trompetists, pedagogs Uldis Ieviņš, atpūšoties parka malā, “Vējiņā”, spēlēja latviešu tautai tuvas, mīļas melodijas, ieskaitot Rozenštrauha “Zilo lakatiņu”. To bija dzirdējis kāds no partijas komitejas funkcionāriem, kā rezultātā U. Ieviņš tika atlaists no darba mūzikas skolā, bet savas dzīves un darba gaitas beidza, strādājot meliorācijas darbos. Nākamais mūzikas skolā darbu zaudēja mans bijušais pūšamo instrumentu pedagogs Elmārs Vēveris, kā pamatojumu minot nepietiekamo izglītību, lai gan īstenībā vajadzēja vietu sievasbrālim Jurim Melderim. Tā orķestris zaudēja profesionālāko klarnetistu, kurš vienmēr, pirms orķestris sāka spēlēt, noskaņoja orķestri, jo R. Ādamsons to nespēja. Turpmākās viņa darba gaitas turpinājās, strādājot svaru darbnīcā.
Arī šeit Vilim Strupulim bija savs vērtējums, ka “diploms var būt liels kā pirts durvis, tikai jēga nav nekāda”, kas nav zaudējis savu aktualitāti arī šobrīd. Vecākās paaudzes spēlētājus turpinājām pavadīt kapu kalniņā, bet jaunatne, beidzot vidusskolu, turpināja mācības citur. Orķestris vairs nespēja konkurēt ar citiem orķestriem, parādīt konkurētspējīgu sniegumu. Turpinājās muzicēšana dažādos Alūksnes pilsētā rīkotajos pasākumos. Iestājās rutīna – mēs spēlējām, R. Ādamsons saņēma algu.

Koncerti un balles
Kad 1985. gadā par trompetes pedagogu atnāca strādāt Arnis Java, man radās doma izveidot nelielu pūtēju orķestri, tajā sapulcinot vēl atlikušos labākos muzikantus, kuri spēlētu sev sirdij tuvus izklaidējoša rakstura skaņdarbus, īstu ragu mūziku. Arnim šī ideja iepatikās, un viņš bija ar mieru kļūt par šī orķestra māksliniecisko vadītāju. Tā kā jau agrāk šāda ideja bija pavīdējusi arī sarunās ar Uldi Pūpolu, sovhoza “Alūksne” direktoru, kurš bija aktīvs pašdarbības kolektīvu darbības atbalstītājs, dalībnieks, tad, uzrunājot viņu, sev mājvietu atradām Kolberģa kultūras namā. Sākās repertuāra meklējumi. Bija sākusies Gorbačova pārbūves un atklātības politika. Līdz ar to radās iespēja spēlēt arī agrāk aizliegtus skaņdarbus, ieskaitot Rozenštrauha komponētās dziesmas, Aivara Krūmiņa aranžētos skaņdarbus retro stilā, kas tuvs XX gs. sākuma līdz 30.- to gadu muzicēšanas tradīcijām.
Ātri guvām atpazīstamību un sākām spēlēt atpūtas vakaros pa apkārtējiem ciemiem, pagastiem. Īpaši nozīmīgi, kupli apmeklēti pasākumi norisinājās sovhozu, kolhozu ikgadējos, gada nogalēs rīkotajos pasākumos. Svinīgajā daļā tika spēlēti marši, tušas, kad tika apbalvoti, godināti labākie darba darītāji. Tad sekoja koncerts, ko parasti sniedza pašu pašdarbības kolektīvi. Tam noslēdzoties, beidzot tika sagaidīta atpūtas vakara visilgāk gaidītā daļa – balle. Tika klāti galdi, izejvielas turpat kolhozu kūtīs pašu izaudzētas. Vīri varēja savā starpā sacensties, kam garšīgāks miezīšalus padevies. Kas stiprāks pieejams bija turpat darbojošā bufetē. Sākās dejas, kurās spēlējām valšus, tango, fokstrotus. Visi jautri lēca tolaik populāro “Putniņdeju”, “Letku - jenku”, pa laikam uzsaucām: “Uzlūdz dāmas!”, tādējādi radot savstarpējās simpātijas – pārus. Ja kaut ko nevarēja sadalīt, tad to ātri atrisināja turpat aiz kultūras nama stūra, atvēsinot sakarsušos prātus. Atgriezās jau nomierinājušies, vien varbūt ar kādu pārsistu degunu vai zilu aci. Balle turpinājās un nekādi negribēja beigties. Uz rīta pusi, spēlējot dažādos ritmos populāro “Projām jāiet”, arvien nevarējām beigt, jo no zāles atskanēja: “Nu, lūdzu, vēl vienu, vēl vienu..!”. Sevišķi atmiņā ir palikuši vakari pie U. Pūpola Kolberģī, K. Ģērmaņa Jaunannā un R. Apalupa Kalnienā, kurš mūs uzņēma ar lielu cieņu, jo pūtēji viņam bija ļoti tuvi sirdij.

Anonīma vēstule
Bez saviesīgajiem vakariem sākām piedalīties arī dažādos konkursos, skatēs. 1987. gada februārī notika rajona skate un tikām izvirzīti tālāk uz zonālo skati martā Priekuļos. Pirms zonālās skates saņēmu anonīmu vēstuli (ko esmu saglabājis) no “labvēļa” Lugovceva ielā (tagad Torņa iela), kur dzīvoja arī Arnis Java, ka viņš mūs visādi aprunājot, sevišķi mani, sekoja dažādi apvainojumi, rupjības, bet, pazīstot mani kā taisnīgu un labu cilvēku, lai es skauģim sadodot. Lai arī kā “labvēlis” bija centies rokrakstu izmainīt, bija skaidrs, kas to ir rakstījis, un atkal ķēries pie vecās, labās, pārbaudītās metodes, kā novākt no sava ceļa konkurentus. Aizbraucām, izcīnījām 2. vietu, bet finālā aprīlī Rīgā ieguvām 3. vietu. Tā kā anonīmajā vēstulē tiku raksturots kā taisnīgs cilvēks, tad vēlējos nepalikt atbildi parādā, bet jau atklāti un publiski. Tika noorganizēta Kaspara Skujas (tolaik J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas studenta) intervija ar mani un Arni Javu. Sagatavotais raksts ar virsrakstu “Panākums, paradoksi un dīvainā situācija” tika aiznests uz tā laika laikraksta “Oktobra Karogs” redakciju un nodots galvenajam redaktoram Jānim Skopiņam. Pirms uzdrošināšanās to publicēt viņš tikās ar mani, zvanīja arī U. Pūpolam un beidzot publicēja 1987. gada 23. jūnijā. Tolaik tā bija negaidīta uzdrīkstēšanās, paziņas to apbrīnoja, bet notika taču Gorbačova izsludinātā pārbūve, demokrātija, atklātums.

Pienākums pret kolēģiem
Tā kā jau agrāk gan Kultūras ministrijā, gan rajona partijas komitejā bija ienākusi un sakrājusies informācija par iepriekšējām dažādām nelikumībām un pārkāpumiem mūzikas skolu vadot, bija sasniegta tā saucamā kritiskā masa, tad, izskanot līgo dziesmām, R. Ādamsons klusu aizlīgoja pelnītā atpūtā – pensijā.
Tautas pūtēju orķestri “Alūksne” turpināja vadīt trompetists, pedagogs Helmuts Banka, kas gan neturpinājās ilgi, jo izsludinātās Gorbačova pārbūves rezultātā viss juka, mainījās, sākās Atmoda un katrs aizgāja savu ceļu. Arī pūtēju orķestris “Alūksne” pārtrauca savu darbību. Es ar savu nelielo mūziķu grupu sākām spēlēt Ulda Veldres organizētajos pasākumos, kad vajadzēja atjaunot, atklāt agrāk nopostītās piemiņas vietas. Nemanāmi iesaistījos Atmodas procesos un turpināju savu darbību jau uz politiskās skatuves, bet tas ir jau pavisam cits, nākamais atmiņu stāsts.
Ilgus gadus manī iekšēji urdīja nemiera gars, neizpildītas pienākuma sajūtas pret mūžībā aizgājušajiem maniem kolēģiem – muzikantiem, lai atsegtu, parādītu to, kas īstenībā notika orķestra aizkulisēs, jo kādam beidzot bija jāpasaka, kā tajā Andersena pasakā, ka “karalis taču ir kails”.

Valdis Vīksna, “Es” bass (tuba)

P. S. Tas, kas toreiz bija nepieņemams, šodien ir sastopams ik uz soļa – meli, nodevība, naudas un varas kāre, ir notikusi morālo vērtību degradācija.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atceroties aizgājušo

Kategorijas