Tālāk par Sibīriju jau neaizsūtīs...

2020. gada 24. marts 00:00

“Kāds spēks mums tomēr toreiz stāvēja klāt,” saka politiski represētais Ivars Hamanis, kura ģimenei 1949. gada 25. martā sākās tālais ceļš izsūtījumā uz Sibīriju. Ivaram toreiz bija deviņi gadi, un tagad viņš saka – daudzas atmiņas jau izbalējušas. Tomēr ir mirkļi, kas neiziet no prāta arī tagad, pēc 71 gada.

Klausoties vilciena taktī
“Tolaik dzīvojām pelēkā koka mājā Jāņkalna ielā netālu no ģimnāzijas. Pils ielā pie milicijas stāvēja mašīnu kolonna, un es, aizgājis mājās no skolas, prasīju mammai – kāpēc tur tik daudz mašīnu? Viņa sacīja – rīt uz skolu labāk neejiet. Laikam jau nojauta, kas notiks, jo 1941. gadā bija tāpat. Bet nevajadzēja pat rītu sagaidīt, jo jau naktī dauzījās pie mūsu durvīm. Vecākais brālis tās atvēra, un viņu uzreiz iestūma istabas kaktā un sargāja ar šauteni. Tad iebrucēji sāka vandīties pa māju. Vecāmāte gulēja uz gultas, viņu nevarēja tādā stāvoklī kustināt, un tā arī atstāja mājās,” stāsta Ivars.
Tad ģimene izdzīta ārā, slapjdraņķī, ragavās aizvesti līdz Mācītājmuižai, kur pie garāžām ielas krustojumā stāvējušas mašīnas. Tajās likts sakāpt cilvēkiem, kuri pēc tam aizvesti uz Gulbenes staciju. Tad visi “salādēti” vagonos, un sācies ceļš uz Tālajiem Austrumiem. Par pašu braucienu Ivaram nav daudz, ko stāstīt, taču ausīs vēl ilgi skanējis vilciena ritms. “Sēdējām un klausījāmies vilciena taktī. Tuk – tuk, tuk – tuk, tuk – tuk,” viņš saka.
No vilciena izsēdināti Tomskā, kur sadzīti barakās. “To bija daudz, barakas aizņēma gandrīz tādu platību kā Alūksne! Pašu pilsētu nemaz nevarēja redzēt. Mēs, puikas, kāpām uz jumta, bet neļāva, dzina nost. Kādas trīs dienas gaidījām kuģi, lai pēc tam, kad izies ledus, dotos tālāk, līdz Parabeļai. Braucām vairākas diennaktis. Izsēdināja krastā, gaidījām baržu. To ievilka citā upītē, kad beidzot izkāpām, atkal gaidījām, kad mums brauks pakaļ. Sajūta bija kā vergiem... Un tad parādījās buļļi ar ratiem, pirmo reizi kaut ko tādu redzēju. Nodomājām – tagad nu raus uz elli,” savas toreizējās sajūtas raksturo Ivars.

Labi, ka izturēja
Uz Sibīriju Hamaņu ģimene devās četratā – mamma, Ivars, viņa vecākais un jaunākais brālis. Vecākā māsa jau bija apprecējusies un dzīvoja atsevišķi. Viņas ģimeni uz Sibīriju neizsūtīja. Taču tēvs jau bija apcietināts pēc kara un izcieta sodu nometnē Magadanā. Toties izsūtīta bija mātes māsa ar abiem bērniem, kuras vīrs arī notiesāts uz 25 gadiem. Tā visi kopā aizvadījuši izsūtījuma laiku, dzīvojuši un strādājuši Belkā. “No sākuma bija bads, negribas pat atcerēties. Labi, ka vispār izdzīvojām un to visu izturējām. Ja smagāk saslimtu, nudien, nezinu, kā būtu, jo zāļu jau nebija. Vecākais brālis apprecējās Sibīrijā, abiem ar sievu piedzima bērniņš, bet nomira. Nomira arī sievas māsa, kura saslima ar dzelteno kaiti. Mūs dzina strādāt uz pļavām, kas bija tālāk, aiz taigas. Vācām sienu, zirgi bija asām mugurām, bez sedliem. To mugurā sēdot, nobrāzām jēlas kājas. Protestējām, bet vai tad kāds to ņēma vērā... Vienā brīdī nolēmām - bēgsim prom. Kādus 70 kilometrus tālu bijām tikuši, taču noķēra un bija jāatgriežas atpakaļ. Tad sāka skatīties, kā uzlabot darba apstākļus, atrada kaut kādus vecus sedlus,” atminas Ivars.
Laikam ritot, latvieši tālajā Sibīrijā parādījuši gan savu darba tikumu, gan organizatoriskās spējas. Ivara vecākais brālis kļuvis par kolhoza “Pobeda” brigadieri, māte un viņas māsa strādājušas kolhoza fermā un par savu darbu saņēmušas gan diplomus, gan goda rakstus. “Mamma par to gan īpaši laimīga nebija. Viņa vienmēr teica – mani par Sibīriju tālāk neaizsūtīs,” viņš piebilst.

Dzīves turpinājums dzimtajā Alūksnē
Latvijā I. Hamanis kopā ar jaunāko brāli atgriezās 1957. gadā, mamma gan vēl palikusi Sibīrijā, jo viņai nebija atļaujas atgriezties. Gadu viņš nodzīvojis mežsarga mājā pie māsas un strādājis mežā par atsveķotāju. Tikai pēc tam dabūjis pasi. Savukārt brālis mitinājies pie onkuļa Māriņkalnā. Pēc tam no Magadanas atgriezies tēvs, arī māte un vecākais brālis, un visa ģimene atkal satikusies Latvijā.
Interesanti, ka pēc atgriešanās dzimtenē Ivars kopā ar grupu citu jauniešu iesvētījies, jo iepriekš bijis arī nokristīts. Viņus iesvētījis mācītājs Jānis Kovals. Taču jau 50.-to gadu beigās iesvētības nomainījusi padomju laika tradīcija: pilngadības svētki. Ivars vien noskatījies, kā citi jaunieši iet svētku gājienā uz Pilssalu, jo tiem, kuri iesvētījušies baznīcā, pilngadības svētkos piedalīties vairs neļāva.
Darbu nav bijis viegli dabūt, mamma ierosinājusi mācīties par skroderi. Pieteicies, taču nav paticis, un sapratis, ka šis amats nav domāts viņam. Septiņus gadus I. Hamanis nostrādājis Alūksnes tipogrāfijā par iespiedēju. Vēlāk darba gaitas turpinājušās Starpkolhozu celtniecības organizācijā. Viņš izmācījies par mūrnieku, pēcāk, līdz pat uzņēmuma darbības beigām, strādājis galdniecībā.
Līdz ar Atmodas sākumu aktīvi iesaistījies sabiedriskajos procesos – piedalījies Tautas Frontes rīkotajā manifestācijā Daugavmalā, 1991. gada janvāra barikādēs, iestājies Zemessardzē un tagad ir Zemessardzes veterāns.

Pašiem jākļūst labākiem
2011. gadā viņš saņēmis Alūksnes novada pašvaldības augstāko apbalvojumu - “Sudraba zīli”. Pateicoties I. Hamaņa brīvprātīgajam darbam Alūksnes un Apes novadu politiski represēto klubā “Sarma”, videokadros iemūžināti represēto ļaužu dzīvesstāsti, lai saglabātu tos nākamajām paaudzēm. Viņš arī filmē un fotografē represēto kluba “Sarma” rīkotos pasākumus, gadu no gada – 14. jūnija un 25. marta piemiņas brīžus. Ivars lēš, ka ierakstītais materiāls glabājas vairāk nekā 50 diskos. “Neesmu runātājs, esmu darītājs. Tādēļ tie, kuriem labāk padodas runāšana, lai to arī dara. Esmu gandarīts, ka esmu nofilmējis daudzus represētos, kad viņi dalās savās atmiņās par piedzīvoto. Daudzi no viņiem tagad jau mūžībā, mūsu paliek arvien mazāk, tādēļ ir labi, ka viņu dzīvesstāsti uzfilmēti,” pauž I. Hamanis.
Vaicāts, kādas ir viņa domas par šodienas Latviju, politiski represētais atzīst – viss ir labi. “Es vienmēr saku – vispirms izdari pats un tikai tad kritizē. Bet tādi kritizētāji jau būs vienmēr. Tagad pat, kad koronavīrusa dēļ ir izsludināta ārkārtas situācija... Valdība cenšas palīdzēt cilvēkiem, bet vienalga būs kāds, kurš kritizēs. Tikai mums pašiem ir jākļūst labākiem, jo paši esam dzīves veidotāji. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs,” ar pārliecību saka I. Hamanis.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tālāk par Sibīriju jau neaizsūtīs...

Kategorijas