Par Lieldienu laiku

Ilva Liepiņa, adventistu Alūksnes un Gulbenes draudžu mācītāja

2020. gada 6. aprīlis 08:36

Tam, ka kristietībā ir gavēnis pirms Lieldienu laikā, ir kāds pamatojums. Ar atteikšanos no kaut kā sev vajadzīga, ierasta un it kā neatņemama, varam kaut nedaudz iejusties Radītāja izjūtās, kad Viņš, Jēzus Kristus, atņēma sev visvarenību, spēku, dievišķuma neaptveramumu, piedzima un dzīvoja kā cilvēks, bet tad ļāva arī savu dzīvi un dzīvību sev atņemt. Mums parasti gavēnis kaut kādā veidā kļūstsvētīga pieredze - tāds nestabilāks stāvoklis, ja tu apzināti nepaēd, tāds klusuma loks, ja tu apzināti atsakies no kaut kā izklaidējoša, taču pēc tam ar tik lielu prieku var sajust svētku garšu un aizkustinājumu, kad Lieldienas ir klāt un tiek svinēti svētki!

Tradicionālajam gavēnim ir robežas, mēs zinām, kad gaidīt beigas un tāpēc, gaidāmā prieka dēļ varam iemācīties būt mierā ar kaut ko mazāk, jo zinām, līdz kurai dienai tas būs. Ārkārtējā situācija tagad šo mieru pilnīgi sagrauj, jo mēs nezinām sava iesprostojuma robeždatumus un iespējamā miera saņemšanas vietā piedzīvojam satraukumu un rūpju pilnus paredzējumus.

Racionālie prāti gribētu izskaidrojumu, kāpēc ir koronavīruss.

Romantiskas būtnes, visvairāk jau sievietes, alktu saņemt dziedināšanas brīnumu un tūlītēju atvieglojumu. Varam ielūkoties mūsu laikam jau atsvešinātās, tomēr Bībeles laikam pazīstamās raudu tradīcijās, asarās, žēlabās, jautājumos: ”Kāpēc tā?”, kas nesaņem atbildes. Bībele māca cilvēkiem arī atļaušanos sērot, raudāt, žēloties, un to darot, mēs varam pārvarēt savas egoistiskās rūpes par sevi, varbūt pat par saviem grēkiem un neveiksmēm un tad plašāk paskatīties uz visas pasaules ciešanām. Jā, ir pietiekami slikti būt karantīnā Alūksnē, Rīgā, jā, arī Londonā vai pat Bergamo.

Bet kā būtu atrasties nevis savā dzīvesvietā, bet pārpildītā bēgļu nometnē Grieķijas salā?

Kā būtu atrasties Gazā vai būt Sudānā? Par to Dieva iedvesmoti domājot Psalmi, Bībeles himnu grāmata, var mūs atkal uzrunāt, kaut arī šķiet, ka mūsdienu pasaulē tas ir kas pagājis un mēs no tā pat atsakāmies.”Žēlo mani, Kungs, jo esmu novārdzis, dziedini mani, Kungs, kaulus man lauž, manu dvēseli salauž, ak Kungs, cik ilgi vēl?”, jautā 6. psalms. “Kāpēc, Kungs, tu turies tālu, kāpēc paslēpies posta laikos?”,10. psalms, un tā tas notiek: ”Cik ilgi vēl, Kungs, tu mani aizmirsīsi, cik ilgi tu slēpsi savu vaigu no manis?”, 13. psalms. Jā, 22. psalma vārdus teica arī Dieva Dēls, Jēzus savās mokās pie Krusta: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?” Šīs himnas dalās ar mums Dieva klātbūtnes un cerības nojautā, nevis, lai izskaidrotu nepatikšanas, bet sniegtu pārliecību, ka mūsu izjūtas un stāvoklis ir skaidri zināms Dievam. Bet ir arī citi teksti - 88. psalms, tieši kā mūsu izolācijas laikiem: ”Tu esi atrāvis paziņas no manis, darījis mani par riebekli viņiem - ieslēgts, nevaru izlauzties!” Un tad ir 89. psalms, kas sākas ar Dieva labestības atzīšanu un tad pēkšņi pārslēdzas un paziņo, ka viss dzīvē ir kļuvis šausmīgi nepareizs: ”Kur tava senā žēlastība, mans Kungs? Bet nu tu viņu pamet un atraidi?”

Bēdas, ko varam izlasīt ieaustas Bībeles audumā, nepaliek tikai kā mūsu, cilvēku, vilšanās, bēdu, vientulības un milzīgas nespējas izpausme, Bībeles noslēpums ir, ka arī Dievs cieš, raud un vaimanā. Mums patiktu domāt par Dievu, ka Viņš visu zina, atbild par visu, var sakārtot visu, iedot man visu, ka viņš ir mierīgs un viņu neietekmē nepatikšanas viņa pasaulē. Tad mēs varētu par tādu Dievu sūdzēties un uz Viņu dusmoties. Bet tas nav Dieva attēls. No pirmās grāmatas Bībelē - Genesis lappusēm runā skumjas, cik ļoti apbēdināta un izmisusi ir Dieva sirds par cilvēku, Dieva līdzībā radītu, vardarbīgo ļaunumu. Dievu burtiski saplosa traģēdija, kad no viņa atsakās un novēršas viņa līgava, Israēla tauta. Un, kad Dievs klātienē atgriežas pie cilvēkiem, tas var šķist pat bezjēdzīgi, jo viņu pašu ņem un noslepkavo. Ja vien mēs pašķiram garām, kā Jēzus raud pie sava drauga kapa. Apustulis Pāvils, daudzu Jaunās Derības daļu autors, runā par to, ka Svētais Gars mūsos cieš kopā ar mums, kad mēs kunkstam kā radību sāpēs. Tāds ir Dievs arī šī vīrusa laikā -Jēzus asarās un Svētā Gara ciešanās bezvārdu nopūtās.

Baznīca nav aicināta izskaidrot, kāpēc tā notiek un kas vispār te notiek.

Patiesībā tieši nespēja paskaidrot ir kristīgā aicinājuma sastāvdaļa un skaidrojuma vietā mēs varam just līdzi, raudāt kopā, palīdzēt. Tā kā Dieva Gars mūsos cieš, mēs varam pat sevis izolācijā kļūt par mazām svētnīcām, kurās iemājo Dieva klātbūtne un kurās atrodas dziedinoša mīlestība. Tad var ataust jaunas idejas par jauniem ceļiem ierobežojumos, par jaunām laipnības iespējām, jauna cerība, jauni zinātniski atklājumi un izpratnes. Jauna gudrība mums visiem, no vismazākās mājmācības sākot līdz pat mūsu vadītājiem.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Par Lieldienu laiku

Kategorijas