Eduarda Vāla galdniecība Krišjāņa Barona ielā 5

2020. gada 9. aprīlis 00:00

Skatos uz simts gadus vecu fotogrāfiju, precīzāk – datētu ar 1919. gada 9. jūniju. Jauni puiši un nopietni, ūsaini vīri, visiem, tā teikt, puķe pogas caurumā vai pie cepures. Lieta skaidra, un to apliecina arī uzraksts foto aizmugurē – šie vīri dosies cīnīties par Latviju, par savu dzimto Lāzberģa pagastu.

Rekrūši no Lāzberģa muižas
Uzraksts aizmugurē vēsta arī to, ka visi septiņpadsmit rekrūši ir no Lāzberģa muižas. Viņu vidū arī septiņpadsmit gadus vecais Eduards Vāls, naģeni lepni uzstutējis uz kuplā matu cekula. Viņa tēvs Hermanis, pēc tautības igaunis, strādājis par galdnieku Lāzberģa muižā. Kas gan nekaitētu amatu apgūt pie tēva, bet nelaime tā, ka tēvs nomiris, kad Eduardam bijuši tikai septiņi gadi. Un tā nu viņš pēc atgriešanās no kaujas lauka sācis strādāt par mācekli pie Indriķa Rudzīša Alūksnē. Bet 1923. gada 1. martā iesaukts obligātajā karadienestā. Pēc gada atgriezies no dienesta un salīdzis pie Aleksandra Pamiljena, kur vēl pilnīgāk apguvis galdnieka amatu. 1930. gadā pārcēlies pie E. Vilciņa, kurš viņu pieņēmis darbā par priekšstrādnieku, maksājot algu piecus latus dienā. Kādreiz Vāls par tādu, kurš pelna piecus latus, teicis – nu, tas jau var suņam ar pieclatnieku sviest. Tagad nu jāsviež pašam. Bet kā tad nu sviedīsi, ja iesākta būvēt sava māja Kr. Barona ielā 5.

Tik viegli nebija vis
Kā Neatkarības cīņu dalībniekam viņam tur, tolaik pašā pilsētas nomalē aiz sliedēm, piešķirts zemes gabals. Un tā, raujoties melnu muti, no tumsas līdz tumsai un vēl drusku vairāk, 1932. gadā māja jau bijusi uzcelta un arī sieva apprecēta. Māja gan īsti ne līdz galam, jo ar steigu taču jāsāk strādāt un pelnīt savā darbnīcā. Pirmajā stāvā ierīko galdniecību, otrajā, vienā kaktiņā čabinās paši ar sievu. Vērīgāks lasītājs teiks – ir gan bijuši laiki, no algas vien sabūvējuši mājas, iekārtojuši darbnīcas un vēl sievas apņēmuši. Ne velna, tik viegli nebija vis! Bet bankas jau arī tolaik kredītus dalīja. Tiesa gan, apdomīgāk kā tagad. Kā gan bez kredīta lai uzbūvē māju, sapērk darbmašīnas, materiālus. Darbmašīnas taču vajadzēja jaunas, modernas, kā citādi ar kaimiņu konkurēsi. Manā krājumā ir dokumenti, kas liecina par E. Vāla saistībām ar Hipotēku banku. Un tās saistības ir vairāki tūkstoši latu. Tā kā arī tiem, par kuriem kāds varbūt domāja, ka, sak, tas jau nu nezin, kur naudu likt, tomēr katrs santīms bija pirkstos bija ļoti uzmanīgi jāapgroza, bet iztikuši jau bija.

Labākā mēbeļu galdniecība
Savulaik vecais galdnieks Zelmārs Slapjums man teica tā – zini, ar to amatu bagāts jau nu netiksi, bet paēdis būsi un vēl otram maizes kancīti varēsi iedot. Es tad biju pavisam jauns galdnieks un vēlāk pārliecinājos par šo vārdu patiesīgumu, kaut gan tie jau bija citi laiki. Bet Vāls tikmēr, kā saka, uzņēma tikai apgriezienus. Lūk, kādu sludinājumu varam lasīt 1934. gada 11. janvāra “Malienas Ziņās” - “Paziņojam godātai Alūksnes un apkārtnes sabiedrībai, ka sākot ar 1934. gadu esam atvēruši Alūksnē, Kr Barona ielā Nr. 5 mehānisku koku apstrādāšanas darbnīcu. Pagatavosim visus būvdarbus, kā arī mēbeles sākot no vienkāršākām kā arī modernākā stilā. Par darba labumu un izturību mēs galvosim, jo strādāsim tikai darba lietpratēji. Zīmējoties uz teikto lūdzam Jūs pagodināt ar saviem pasūtījumiem. E. Vāls & J. Pamiljens.” Ekonomisku apsvērumu dēļ kādu laiku viņi strādāja kopā kā līdzvērtīgi kompanjoni. Labākajos gados Vāla galdniecībā vienlaikus strādājuši seši, septiņi galdnieki. Tā bijusi labākā mēbeļu galdniecība Alūksnē. Nu vēl varbūt Arnolda Vīksnas darbnīca, bet par viņu vēl rakstīšu.

Smalkumi Alūksnē
Neskatoties uz to, ka Vālam bija vairāki Eiropā izdoti mēbeļu katalogi, daudzas mēbeles viņš ir modelējis pats. Vai nu pilnībā no jauna, vai arī pēc pasūtītāja vēlmēm, pārstrādājot katalogā redzamo. Lai nu šā vai tā, bet cik tad ilgi strādāsi dzīvošanai paredzētās telpās. Bez citām problēmām, šaurība taču. Neskatoties uz to, viņa galdniecībā gatavotos logus droši vien vēl tagad virina ne vien Alūksnē, bet arī Pededzē un pat Viļakā. Un kāda kundze joprojām neļauj jaunajiem izsviest veco, nu jau retro stila, bufeti. Bet kārtīga darbnīcas ēka Vālam mieru nedod jau sen. Savā prātā tā jau ir uzprojektēta, tikai tie kredīti tak. Tomēr 1940. gada rudenī darbnīcas ēka ir pabeigta. Tā ir bijusi tiem laikiem lielākā un modernākā, tikai darbnīcai paredzētā ēka. Ar kravas liftu jau nevienu vairs pārsteigt nevarēja, bet tādi smalkumi kā priekš strādniekiem ierīkota duša, pārģērbšanās un atpūtas telpas Alūksnē vēl redzēti nebija. Šajā stāstā skumjākais ir tas, ka šos smalkumus tā arī praksē neviens izmantot nepaspēja, jo padomju varai tas nebija vajadzīgs. Darbnīcā iekārtoja dzīvokļus. Vāls savā domās izauklētajā, ar grūtībām uzbūvētajā darbnīcā pat vienu dēli noēvelējis netika. Labi, ka vēl pašam lopu vagonā vietu neierādīja. Bet kāpēc neierādīja, tas jau ir cits stāsts.

Nepiepildītais sapnis
Pēc kara, protams, darbs Alūksnes rūpkombinātā, godīgs un kārtīgs darbs, jo citādi jau viņš strādāt neprata. Tas nekas, ka aiz muguras sarkani karogi plivinājās, tam taču ar darbu nekāda sakara. Zināmā mērā ironiski, bet par darbu šajā periodā viņš izpelnījies vairākas, sarkanu karogu ieskautas, pateicības un goda rakstus. Lai nu būtu – kāds bija laiks, tādi goda raksti, tikai darbnīcu neviens viņam atdot nevarēja. Ar šo sāpi, dziļi gruzdošu, viņš mūža mājā arī apgūlās. Zinot viņa biogrāfiju un piesummējot laika biedru atmiņas un atsauksmes, es pilnā mērā uzņemos atbildību raksturot viņu ar K. Ulmaņa 1938. gadā amatnieku saietā Rīgā teiktajiem vārdiem: “Man patīk tas vīrs, kurš uzkāpis trepju augstākajā kāpienā, sauc lejā palikušam – dod man vēl vienas trepes augšā.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Eduarda Vāla galdniecība Krišjāņa Barona ielā 5

Kategorijas