Kalpošana – īpašs mīlestības darbs

2020. gada 9. aprīlis 00:00

645

“Esmu no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuram ticības ceļš nav jāuzsāk caur lielām nelaimēm un ciešanām vai slimībām. Par to esmu pateicīga Dievam, jo tā ir brīnišķīga dāvana,” saka apeniete Laura Pope.
Viss sācies ar viņas vectēvu, kurš dzīvoja Krievijā, Smoļenskā. Pirms lielā pārmaiņu laika 80.-to gadu beigās Lauras tēvs reizi gadā braucis ciemos pie sava tēva un reiz paņēmis līdzi arī Lauru. Viņa atceras, kā devušies ekskursijā pa pilsētu un, ejot gar Smoļenskas lielāko un skaistāko baznīcu, vectēvs jautājis, vai viņa ir kristīta. Tēvs, kā jau padomju laika cilvēks, teicis –nē, bet vectēvs visu vakaru nespējis par to rimties. Nākamajā dienā sūtījis savu sievu un Lauru uz baznīcu - vienas dienas laikā viņa nokristīta. “Ar šodienas prātu es saprotu, ka tā ir lielākā un labākā dāvana, ko vectēvs man uzdāvinājis kā svētību manai dzīvei,” tagad atzīst viņa.

Izaug līdzi dēlam
Par kristieti tā pa īstam kļuvusi, kad auguši bērni – dēls Kārlis, kuram tagad jau 22 gadi, un meita Lauma, kura mācās 8. klasē. Kad dēls gājis bērnudārzā, kolēģe Līvija Karro aicinājusi apmeklēt svētdienas skolu, pēc tam piedalīties arī kristīgajā bērnu vasaras nometnē un piedāvājusi Laurai līdzdarboties. “Tā es lēnītēm izaugu dēlam līdzi,” teic Laura. 2008. gadā, kad abiem ar vīru Andi bijusi 10 gadu kāzu jubileja, vēlējusies nokristīt savus bērnus Opekalna baznīcā. Mācītājs Ivo Šmits bijis gatavs to darīt, ja Laura un Andis pirms tam būtu gatavi Dieva priekšā sakārtot arī savas attiecības. Vīrs bijis ar mieru, un desmitajā kāzu jubilejā nokristīti viņu bērni un baznīcā iesvētīta abu laulība.
“Andis kļuva par tā saucamās Ziemassvētku draudzes locekli un sākotnēji bija ar mieru braukt uz Ziemassvēku dievkalpojumiem, bet viņa ticības ceļš sākās ar Alfa kursa noslēguma vakariņām Alūksnē 2015. gadā, kur mani aicināja līdzi kolēģe. Sacīju, ka gribētu uz tām braukt kopā ar vīru. Andis atbrauca man līdzi, pēc tam 2016. gadā pats izgāja Alfa kursu,” atceras Laura. Lielākās pārmaiņas notikušas pēc nometnes “Via de Cristo”, ko rīko kristiešiem, kuri vēlas stiprināt vai atjaunot savu ticību, un mainīt, uzlabot attiecības ģimenē, draudzē, darbā, vēlas mācīties, kā savā dzīvē vairāk paļauties uz Dievu.

Viss mainās
“Nometne ir psiholoģiski konstruēta tā, ka ar cilvēku gribot negribot notiek pārmaiņas, un skatījums uz dzīvi pēc tās ir pavisam citādāks nekā pirms tam. Tā notiek četras dienas, vispirms vīriem, pēc tam sievām. Andis no nometnes atgriezās tik laimīgs, kādu es viņu nekad iepriekš nebiju redzējusi. Viņa iekšējā būtība staroja mīlestībā uz visu pasauli. Vīrs paziņoja, ka pēc nākamās nedēļas viss mūsu dzīvē mainīsies. Un mainījās. Es kā sieva uz vīru sāku skatīties citādāk, kaut kādā ziņā lauzu pati sevi, bet ieguvu to, ka nevis es skaldu un valdu ģimenē, koriģēju procesus, bet mūsu ģimenē noteicējs ir vīrs kā ģimenes galva. Man ļoti gribētos ticēt, ka mēs šobrīd tā arī dzīvojam. Mana galva ir vīrs, kura galva pēc Bībeles principiem ir Kristus. Vīrs tomēr ir tas, kurš nes evaņģēlija vēsti ģimenē vispirms. Pēc nometnes mainījās daudz kas. Sākot ar to, ka katru svētdienu mums ir kopīga ģimenes lūgšana pirms brokastīm. Tas ir apbrīnojami, jo tā notiek joprojām katru svētdienu, arī svētku dienās,” atklāj Laura.
Pēc nometnes “Via de Cristo” abi ar vīru savulaik aktīvi kalpojuši Alfa kursā Alūksnē, bet tagad - Apes konventā, kur kalpo mācītājs, Gulbenes iecirkņa prāvests Vilnis Sliņķis. Alfa kursu organizē Apes Sv. Mateja draudze, bet tajā kalpo arī Opekalna draudzes locekļi. “Esmu Opekalna draudzē, bet kalpoju jebkur, kur vajag palīdzēt - Apes Sv. Mateja draudzē, Gaujienas vai kādā citā draudzē,” viņa saka. Vaicāta, kādēļ Popu ģimene par savu izvēlējusies Opekalna draudzi, Laura atzīst – tā bijusi vīra izvēle, jo Opekalna kapos atdusas viņa dzimta.
Uz viena viļņa
“Esmu priecīga, ka ir tieši tā. Opekalna baznīcai ir īpaša aura un šarms. To nesaku tikai es, bet visi, kuri brauc kaut vai tikai to apskatīties. Kad Ziemassvētkos baznīcā deg īstās sveces, tas nav vārdos izstāstāms. Dievkalpojumā ir īstā sajūta - jā, es esmu šajā vietā un pateicīga Dievam par šo iespēju, tāpat kā Lieldienu nakts vigīlijā. Šogad diemžēl tā nenotiks, ņemot vērā ārkārtējo situāciju un noteikumus, kas jāievēro. Tomēr baznīca arī šajā laikā brīvdienās ir atvērta. Aizbraucam turp, ja ir tāda vēlēšanās. Zinām, kur glabājas rezerves atslēga. Pateicība Dievam, ka mums ir īpaša mazā grupa, klātienē pašlaik nedrīkstam tikties, bet izmantojam jebkurus citus saziņas līdzekļus - “Skype”, “WhatsApp” un uzturam saikni, jo mazās grupas dalībnieku lielākā daļa ir mūsu draugi, ar kuriem ikdienā tiekamies,” stāsta Laura un atzīst - tā ir īpaša svētība, ja arī draugi ir ar tevi uz viena viļņa, saprot no pusvārda. „Kad uznāk bezcerīgas domas vai personības krīze, tad draugi no mazās grupas atbalsta gan psiholoģiski, gan praktiski, un ir tie, kuri visvairāk lūdz par mums un Kristus klātesamību mūsu dzīvēs. Kā zinām, Dievs ir mīlestība, un caur draugiem šo mīlestību visvairāk arī izjūtam. Sekojam dievkalpojumiem attālināti, bet tajā pašā laikā lūgšanas vienam par otru gan draudzē, gan mazajā grupā ir tās, kas uztur mūs pie dzīvās ticības,” viņa saka.

Mīlestība – katrā darbā
Laura atzīt, ka vislielākā mīlestība tiek ieguldīta jebkurā darbā, ko dara, kalpojot Opekalna baznīcā - vai tā ir apkārtnes sakopšanas talka, sveču sagādāšana pirms dievkalpojuma un to iedegšana, baznīcas sakopšana, maizīšu smērēšana sadraudzībai pēc dievkalpojuma - šī kalpošana ar katru gadu aug dziļāka. “Īpaša kalpošana ir vasarās kāzās. Īpašs mīlestības darbs, ko īstenībā neizjūti kā darbu, jo ir prieks to darīt,” Laura dalās savās izjūtās.
Pērnā gada rudenī Opekalnā nosvinēja 240 gadu jubileju, kopš tur uzbūvēta baznīca. “Ik pa laikam aktivitātēm ir uzplaukumi un kritumi, bet šobrīd ir kopējā sajūta, ka strādājam kā komanda. Katrs esam stiprs kādā jomā un, kopā strādājot, varam dot savu ieguldījumu draudzes dzīvē, baznīcas un kapsētas uzturēšanā. Mūsu lielais prieks un lepnums ir kapsētas digitalizācija, kas šobrīd ir realizācijas procesā. Ieguvums būs milzīgs, varēs sakārtot daudzas lietas. Patiess prieks, ka katrs cilvēks, kurš ar sirdi ir Opekalna baznīcā, ar savu mīlestību, savām spējām padara to tik īpašu,” teic viņa.
Mainīties caur ciešanām
Šogad Lieldienu laiks aizrit koronavīrusa ēnā. Laura atzīst – tas paspilgtina ciešanu laiku, lai mēs kritiski izvērtētu vērtības. “Acīmredzot līdz šim neesam pratuši novērtēt kādas lietas savā dzīvē pa īstam. Šajās ciešanās, pārvērtējot sevi, savu dzīvi, atkal spēsim mainīties no jauna, tāpat kā Jēzus Kristus būs augšāmcēlies. Pateicība Dievam par brīnišķīgo dāvanu, ko viņš mums ir dāvinājis - sava dēla upuri. Tas mums dod šo cerību, ka katru gadu ticība, cerība, mīlestība dzimst no jauna, un tas ir svētīgi. Man vienmēr bijušas grūtības ar praktisku gavēņa ievērošanu. Manu pārliecību pērn apstiprināja mācītājs Jānis Zvirgzdiņš, ka gavēņa laikā no kaut kā ēšanas vai neēšanas atsakoties, es nekļūšu ne labāks, ne sliktāks cilvēks. Ir svarīgi, kas notiek ar manu dvēseli un personību kā tādu. Apņēmos šogad atkal atteikties no saldumiem, bet bija gana grūti. Tajā pašā laikā esmu pateicīga par to, kas notiek pasaulē un Latvijā. Tas liek piespiedu kārtā novērtēt lietas, kas ir man apkārt,” pārdomās dalās Laura un pastāsta par savu mammu, kura dzīvo sešu kilometru attālumā un ar kuru tagad iznāk tikties retāk – tādēļ, ka gribas pasargāt.

Dzīvi savās attiecībās
“Ir svarīgi apzināties cilvēkus mums apkārt kā vērtību. Pagājušajā nedēļā, aizbraucot pie mammas, sapratu, cik ļoti esmu pēc viņas noilgojusies un cik svarīgi man ir viņu redzēt un satikt. Esmu priecīga un pateicīga, ka mamma man vēl joprojām ir un - zelta vērtē. Vienmēr esmu jutusi viņas rūpes un gādību. Mamma ne tuvu nav miljonāre, bet viņas viedums, dzīves gudrība un mīlestība pret dzīvi, lai arī tā bijusi smaga, ir apbrīnojama. Esmu pateicīga arī par saviem bērniem. Meita ir centīga un apzinīga, arī tagad, kad attālināti jāmācās, mēģinu palīdzēt. Dēls, kurš strādā Rīgā, regulāri piezvana, uzraksta, atceras. Tagad rit jau ceturtā nedēļa, kad sazināmies attālināti. Tas atgādina, cik vērtīgs ir dzīvais kontakts, komunikācija. To var attiecināt arī uz attiecībām ar Dievu. Acīmredzot arī Viņam ir svarīga dzīvā komunikācija ar Viņu, tāpat kā man ir svarīga komunikācija ar maniem mīļajiem cilvēkiem – vīru, bērniem, vecākiem, draugiem, kolēģiem. Dievs tikai priecājas, ka mēs esam dzīvi savās attiecībās. Tieši tādi, kādi mēs esam,” saka Laura.
Lieldienu dievkalpojuma Opekalna baznīcā šogad nebūs, bet Laura ir pārliecināta, ka šajos svētkos, tāpat kā citus gadus, ģimene satiksies pie viņas mammas.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kalpošana – īpašs mīlestības darbs

Kategorijas