Ciemos pie “mācītajiem” Lieldienu putniem

2020. gada 9. aprīlis 00:00

Turpinās no 1. lappuses

Viesošanās pie manas pirmās klases audzinātājas Anitas Kļaviņas viņas dzimtas mājās kādreizējā Lūdiķu ciemā un sastapšanās ar viņas lielo saimi, sākot ar trušiem un beidzot ar bitēm un karpām, man radīja īsto Lieldienu prieku. Noskaņu, kas apliecina, ka mūs glābs tikai turēšanās pie dabas, zemes, savas dzimtās vietas, gandarījums par to, ko savām rokām izdevies radīt, un prieks ar radīto dalīties. Mājās braucu ar pilnu klēpi pūpolzaru, olām un vītolzaru Lieldienu vainadziņu ar pērļu vistiņas spalvām. Un iedvesmojošu stāstu, kas mums tik ļoti vajadzīgs šajā trauksmainajā laikā.
Ziemera pagasta “Lūdiķas” ir Anitas Kļaviņas dzimtās mājas, te viņa pavadījusi bērnību, studiju gaitas viņu aizvedušas uz Liepāju, taču vēlāk atvedušas atpakaļ, un kopš septiņdesmitajiem gadiem Anita ir dzimtajā novadā.

Tik, cik pašai prieks
Brīvbrīžus skolotājas darbā viņa vienmēr pavadījusi pie vecākiem “Lūdiķās”, līdz ar to vēlāk, pirms desmit gadiem aktīvās darba gaidas beidzot, tas nebijis nekas neparasts, ka Anita no Alūksnes pārcēlusies uz savām lauku mājām un turpinājusi te saimniekot. Savulaik vecākiem te bijusi liela saimniecība, tagad esot kādi 14 apsaimniekojamie hektāri.
“Cik vien atceros, mums “Lūdiķās” vienmēr bijuši kustoņi. Suņi, kaķi, gotiņas, cūku mamma ar sivēniem, aitas, bites un visi iespējamie mājputni... Atminos, bija liela kumeļmāte Lita, aprīlī tai vienmēr nāca kumelēni. Man zirgi ļoti patīk. Dēls Uldis joko, ka man tagad vismaz poniju vajadzētu. Jā, es atjokoju pretim, tad es varēšu jāt ar poniju uz pilsētu,” stāsta A. Kļaviņa.
Kad mamma vairs nesaimniekojusi, rūpes par saimniecību uzņēmusies Anita un nācies pieņemt pat cūkai dzemdības. “Kad sataustīsi priekškājas, velc tik ārā – man teica veterinārāste, un man nekas cits neatlika – 13 sivēnu pieņemšana bija manas ugunskristības,” smejas Anita.
Pēdējos gados apjomīgā saime likvidēta, un “Lūdiķās” nekāda saimnieciskā darbība ar ienākumiem nenotiek. Pirms trim gadiem mūžībā aizgāja arī Anitas vīrs Gunārs, kas arī samazināja kopējo saimniekošanas jaudu, un tagad Anita atstājusi vien tik, cik pašai prieks un gandarījums darīt. “Lai nu spēks ir, bet kamdēļ sevi dzīt, ja nav vajadzības. Kur tad es to pienu likšu? Arī cūkas turēt vairs nav izdevīgi, paši nopērkam, sastrādājam, izžāvējam,” stāsta saimniece.

Putni ar literāro varoņu vārdiem
Tagad “Lūdiķu” saimniecības bilance ir šāda: truši – “četras mammītes un viens skaists tētuks,” vecās un gudrās zosis – Ansis, Grieta, Jūle, jaunās – Luīze un Lote. “Domāju, ka būs vēl viens zosu tēviņš, bet nē – izdēja olu. Tā nu Juris tika pārkrustīts par Jūli,” saimniecei ir jautrs stāsts par katru no savas saimes. Tītaru pārim arī slaveni vārdi – Makss un Morics, katram citāda krāšņā spalvu rota. Seko tītarmāte Marija, trīs pērļu vistiņas, divas baltas skrējējpīles, septiņas Pekinas pīles, divi gaiļi – Pēterīt’s ar Miķelīti, un tad vēl 20 raibu vistu saime – tām gan vēl vārdi nav doti. Vasarās saimniece turot arī broilerus. Un tagad tāda īsta Lieldienu ziņa – šonedēļ vajadzētu šķilties arī cālīšiem. “Viena vista cītīgi perē. Ja cāļi būs, tad uz 12. vai 13. aprīli,” zina stāstīt saimniece.
Jautāta, cik viegli vai grūti tikt ar visu spārnoto un nespārnoto saimi galā, A. Kļaviņa uzsver, ka viņas nelielajai saimniecībai daudz laika un rūpju nevajag. “No rīta ceļos, kad esmu izgulējusies jeb tad, kad mani pieceļ mana sunīte Lora. Tad viens pēc otra iet ārā mani divi kaķi – Minka un Raibule. Pēc tam kurinu plīti, vāru ūdeni kafijai un barību vistām. Tad eju uz kūti, pabaroju putnus ar virumu, savukārt trušiem brokastīs ir kaltēta baltmaize. Ap pusdienlaiku laižu savu saimi ārā, un pēc divu stundu pavasara pastaigas tā jau taisās iekšā,” stāsta saimniece. Kaut arī reizēm jāgatavo tikai sev, Anita nekad neizlaižot pusdienreizi un reizēm pēc tam pat nosnaužoties. “Vakarā ap sešiem dodos otrreiz uz kūti, visus pabaroju, nodzēšu gaismu, lai guļ līdz rītam,” stāsta saimniece. Vasarā trušiem vienīgi zāle jāpļauj, bet tas jau labi – jo varot izkustēties.

Pļauj, ravē, iet bitēs un makšķerē
Izkustēties gan var arī pašas puķu dobēs, sakņu dārzā un siltumnīcā, jo, kā jau lauku saimniecībā, šādu darbu netrūkst, bet tie tiekot darīti ar prieku. Anitai uz palodzēm un citās brīvās vietās pret sauli slienas visi iespējamie dēsti, pārsteidz arī retākas puķes, un es apbrīnoju veselīgo kokveida peoniju, kas gaida stādīšanas laiku.
Veselīgs dzīvesveids un ēšana saimniecei sanākot pati par sevi, jo pašiem ir savas olas, gaļa – gan pašu audzēta, gan dēla sarūpēta medījumu gaļa, savukārt “Lūdiķu” dīķos aug karpas un karūsas. “Pati makšķerēju karūsas saviem kaķiem. Sēž blakus un gaida. Reizēm man neķeras, un tad šie sāk ņaudēt kā traki,” smejas Anita. Taču ne tikai tas - “Lūdiķās” vienmēr bijušas arī bites, un Anita ir astoņu saimju mantiniece, bitēs iešanu apgūstot pašmācības ceļā.
“Arī par olu trūkumu Lieldienās tāpat kā ikdienā mūsu mājās nav jāuztraucas. Un vēl varu citiem padalīt,” stāsta Anita, nodemonstrējot savu pērļu vistiņu dējumu - tās ir mazākas, smailākas, cietāku čaumalu, taču ir arī virkne kvalitātes rādītāju. “Pērļu vistas olās nav holesterīna, esot vairāk A vitamīna... Nu, tā vismaz grāmatās raksta,” bilst saimniece, padaloties ar savām receptēm, kas ir vienkāršas, bet gadiem “Lūdiķās” iecienītas.

Saimniekošana pēc izjūtām
Ar apbrīnu jautāta, vai ir kaut kas, ko saimniece nepieprot, Anita atzīst, ka ar tehniku gan ir uz “jūs”, nevadot arī automašīnu. “Protu daudz ko, bet, jāatzīst, ne jau no gudrām grāmatām, vairāk paļaujos uz savām izjūtām, un tās lielākoties nav pievīlušas. Savulaik radi tēvam teica – nez, vai vajadzēja meitu par skolotāju izmācīt, uz laukiem nenāks, bet, redz, atnācu,” smejas A. Kļaviņa.
Viņa seko līdzi arī norisēm izglītības nozarē un reizēm šausminās par vecā noliegšanu. “Vai tad mana laika bērni nav izglītoti sanākuši? Un kā vēl!” viņa spriež. Tāpat aicina visus saglabāt godaprātu un pacietību šībrīža ārkārtas situācijā. “Galvenais, lai cilvēki ir godīgi un nemelo, tad tiksim galā,” teic A. Kļaviņa, vēlot visiem skaistus pavasara saulgriežus un labu veselību.

Teksts un foto: Sandra Apine

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ciemos pie “mācītajiem” Lieldienu putniem

Kategorijas