Atgriezties Latvijā – labākais lēmums, kas dzīvē pieņemts

2020. gada 9. aprīlis 00:00

1846

Šis laiks nesis negaidītas pārmaiņas, un ikvienam tas ir pārbaudījums, kas liek aizdomāties par savām vērtībām. Tomēr Montai Aulei – Ģēģerei un Arnim Ģēģerim pārmaiņas sākušās jau vairāk nekā pirms pusgada, kad abi nolēmuši pamest Lielbritāniju un atgriezties mājās – Latvijā. Par to, kā ceļi aizveduši uz ārzemēm un kāpēc atgriezušies dzimtenē, stāsta jaunieši.

Aizbēga uz Angliju
Monta nāk no Apes puses. Līdz 2012. gadam mācījās Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā, tomēr lielāko daļu bērnības pavadījusi Līzespastā. Viņa atzīst, ka šis laiks bija diezgan grūts, jo skolā saskārās ar apsmiešanu un daudzām citām nepatīkamām lietām. Tā kā tētis jau bija Lielbritānijā, 2012. gada jūlijā nolēma doties pie tēta. Viņa atzīst, tad bailes no nezināmā neesot bijušas ne mirkli, jo vēlējusies vien aizbēgt. “Es izdomāju, ka man ir jābēg. Savos 12 gados sāku jaunu dzīvi, no nulles Anglijā,” atminas Monta.

Nerunāja angliski
Septembrī sāka apmeklēt skolu Anglijā. Arī tas bija liels izaicinājums, jo meitene angliski nerunāja nemaz. “Atceros, ka pirmo mēnesi pavadīju bibliotēkā, lai saprastu vielu, ko māca. Ar mani kopā bija arī citi bērni, mēs visi mācījāmies runāt angliski. Bet tas bija ļoti grūti, man bija kauns runāt. Es ļoti ilgi nerunāju, visiem sakot: “I understand, but I don`t speak english” (Es saprotu, bet nerunāju angliski). Tur tiešām ir tā, kā rāda amerikāņu filmās, ka ir meiteņu grupas - “krutās, vidējās, nūģītes”. Un es ļoti ilgu laiku pavadīju viena pati, jo nesapratu valodu. Nemācēju izrunāt vārdus. Tā pagāja kāds gads. Biju spiesta runāt, sāku iepazīties ar cilvēkiem, un man bija prieks par to, ka manā ceļā trāpījās tādi draugi, kuri mani pagrūda uz to - nekautrējies, runā, mēs tevi tāpat sapratīsim,” saka Monta. Protams, laikam ejot, arī meitene atskārta, ka, tur dzīvojot, nav iespējams nerunāt angliski. Klausījās, kā citi runā, ko runā, kā izrunā frāzes, vārdus.

Sāka ar mazumiņu
Pēc pieciem gadiem britu vidusskolā viņa devās uz koledžu, kur mācījās frizieres amatu. Koledžā mācības nebija grūtas, tā bija jāapmeklē trīs reizes nedēļā. Jauniete papildus arī strādāja, līdz ar to sajūtot savas “naudas garšu” un saprotot, ka friziera profesija īsi nav tas, ko viņa vēlas dzīvē darīt. Pēc diviem gadiem izlēma mācības neturpināt un devās “lielajā darba dzīvē”.
“Man patīk strādāt. Protams, sāku strādāt visādās picērijās, veikalos. Viena lieta, kas man patīk Anglijā, – strādājot, tā patiešām no visas sirds strādājot, ir iespējas progresēt un augt. Lai gan arī tagad, strādājot Latvijā, var to izdarīt. Varbūt es trāpījos tādā vietā,” viņa domā.

Pagrieziena punkts profesijā
“Toreiz sāku strādāt “Tiger” veikalā. Tur sāku kā vienkārša darbiniece – krāmēju preces plauktos. Un par labu darbu ieguvu paaugstinājumu. Man jau iedeva veikala atslēgas, vēlāk mani paaugstināja par komandas vadītāju. Tas bija pagrieziena punkts, jo šajā darba vietā es sapratu, ko vēlos darīt savā dzīvē. Mani paaugstināja vēl – es gatavoju intervijas ar pretendentiem, maksāju algas, bija jāstrādā ar papīriem, jāstrādā sistēmās. Tad es sapratu – šī darba vieta man ir atvērusi acis, ka vēlos dzīvē darbu, saistītu ar grāmatvedību. Lai gan matemātikā es vienmēr biju stabils trijnieks,” smejas Monta.
Tētis strādājis fabrikā, kur tolaik meklēti grāmatveži. Meitene nodomājusi – “ai, pieteikšos!” Un ieguvusi grāmatveža darbu. “Esmu ļoti pateicīga iepriekšējai darba vietai, kas atvēra man acis. Man ir sanācis tā, ka vienmēr durvis atveras, un atnāk kas tāds, par ko nemaz nebiju aizdomājusies.”

Pirmais mēģinājums -
neveiksmīgs
Sasniedzot pilngadību, vienā dienā tētim teica - “braucu atpakaļ uz Latviju – man te (Anglijā) riebjas”. Lai gan vienreiz jau bija it kā atgriezusies, bet nekas neizdevās. “Tad biju ļoti vīlusies. Bet man šķiet, biju vīlusies vairāk sevī, jo valsts jau nav ne pie kā vainīga, vienkārši nebija pareizais laiks, lai atgrieztos. Ja man kāds prasītu, kāpēc tu atgriezies, es atbildētu – nezinu... Manuprāt, tas bija tāds jaunības maksimālisms. Tu atbrauc, lai kādam kaut ko pierādītu. Bet kad atbraucu, nevarēju iedzīvoties. Man ļoti nepatika Rīga, man nekas nepatika. Tā bija atkal jaunas dzīves uzsākšana, es biju pāris intervijās un tā arī darbu neieguvu,” atminas Monta. Pēc pusgada Latvijā saprata, ka tomēr dosies atpakaļ uz Angliju. Šoreiz vairs ne viena – atpakaļ uz Lielbritāniju devās kopā ar alūksnieti Arni, kuru pazina jau no skolas laikiem Latvijā. Kā pati meitene saka – “varbūt tā arī bija jānotiek”.

Atplestām rokām negaida
Pāris ir kopā astoņus gadus, no tiem sievas un vīra kārtā jau divus gadus. Viņi ir viens no tiem pāriem, kas sākumā bijuši labākie draugi. “Man šķiet, tādas attiecības ir ļoti retas un ir ļoti jāsaudzē. Kad es pirmo reizi atgriezos, viņš strādāja, dzīvoja Rīgā un paralēli mācījās. Mēs bieži runājām par to, ka kaut kas ir jāmaina dzīvē. Es teicu - varbūt braucam vienkārši prom. Tā mēs vienā dienā sakrāmējām koferus un aizbraucām uz Angliju. Vienīgais, ko zinājām, ka dzīvosim pie draugiem, istabiņā. Mums bija nedaudz iekrāta nauda, un visu laiku meklējām darbu, vienalga kādu – galvenais, lai ir darbs,” stāsta Monta.
Jaunieši atzīst - cilvēkiem bieži šķiet, ka ārzemēs visiem ir zelta dzīve, bet tā noteikti nav. “Kamēr tu meklē darbu, tev arī ir jāēd, jāmaksā īre. Mēs dzīvojām tikai no saviem iekrājumiem. Pat nezinājām, kad atradīsim darbu, ko ēdīsim. Klājās ļoti grūti. Paldies Dievam, tur bija tētis, kurš arī palīdzēja. Man ļoti nepatīk cilvēku nosodījums, izteikumi par latviešiem ārzemēs, jo viņi nemaz nezina tavu stāstu,” jaunieši atminas.

Ar ticību un labām domām
Vairāk nekā gads pagāja, lai iedzīvotos un sāktu normālu dzīvi. “Visiem tiem, kuri tik ļoti skaļi aprunā un saka - ārzemēs ir zelta dzīve – tā nav. Lai uzsāktu dzīvi, ir jāsāk no nulles. Katrs mēģina kāpt pa trepēm, kuram tas izdodas ātrāk, kuram - lēnāk. Tagad esmu pateicīga par šo laika posmu. Mēs atradām labus darbus, varējām īrēt dzīvokli, iegādāties paši savu auto. Līdz ar to tu redzi augļus un zini, ka esi to sasniedzis ar smagu darbu. Un vēl - lai cik grūti gājis, mēs viens otru ļoti atbalstām. Vienmēr viens otram teicām – mums izdosies, mums viss sanāks. Un tas ir stāsts par to, cik stipri īstenībā ir mūsu prāti un domas. Man šķiet, ka es nejutu bailes. Mēs gājām uz priekšu, ticējām, ka viss izdosies. Atpakaļceļa vai cita ceļa vairs nebija. Un viss sakrita. Nezinu, kā tas notiek, bet man šķiet, jo vairāk labu domāsi, jo vairāk durvis pavērsies. Mums tas tiešām strādā,” saka Monta.

Divi vien
Turpat ārzemēs nolēma arī apprecēties. Bildinājumu Monta atceras ar smaidu. 2016. gadā viņas draudzene palielījusies, ka saņēmusi bildinājumu Norvēģijā, kalnos. Monta vien noteikusi, cik forši un, protams, par to pastāstījusi Arnim. Tā paša gada Valentīna dienā Arnis lika meitenei sapucēties – būšot vakariņas un saldais. Neko nenojaušot, Monta tā arī izdarīja. Kad pienāca kārta saldajam, uz kūkas bijis rakstīts - “Will you marry me?” (Vai tu mani precēsi?”). Viņa smaida un saka: kalnos nav bildināta, bet ļoti intīmā un personiskā gaisotnē – mājās pie galda. Runājot par abu attiecībām, skaidrs, ka Arnis ir viens no cilvēkiem, kurš savu privāto dzīvi “nenesīs uz āru”. Ir lietas, kas ir tikai starp diviem un ļoti personiskas.

Kāzas - Latvijā
Rīkot kāzas bija spontāns lēmums. Vienmēr zināja, ka tās svinēs Latvijā, tomēr konkrēts laiks nebija plānots. Vienkārši vienā dienā abiem radās ideja – precamies! Pusotru mēnesi pirms kāzām apzvanīja vecākus, kuri palīdzēja ar organizatoriskajām lietām. “Mums bija ļoti mazas, personiskas kāzas, tikai ar ģimeni. Tā mēs 2018. gada janvārī apprecējāmies.” Vaicāti, kāpēc rīkotas kāzas Latvijā, viņi nosaka - mājas ir mājas. Tas arī bijis viens no pagrieziena punktiem, kas licis saprast, ka gribas atgriezties Latvijā. “Tad jau sapratām - te ir ģimene, te ir visi, ir vieglāk sanākt kopā. Anglijā ir citādas tradīcijas, kas nesaskan ar mūsu identitāti,” stāsta Monta.

Braucam mājās!
Savukārt “jā” vārdu Latvijai abi teica pirms septiņiem mēnešiem, kad nolēma pilnībā atgriezties dzimtenē. “Mēs par to bijām runājuši. Es biju tā, kura negribēja atgriezties pieredzes dēļ, kas man bija iepriekš. Bet tad Latvijā atgriezās tētis, un mēs palikām vieni. Visu laiku bija tādas neaprakstāmas sajūtas, svētkos, kādos īpašos notikumos – tu esi viens. Vairs nebija, pie kā aiziet, vairs nejutām, ka ir ģimene apkārt.” Jau tad abi saprata, ka vajag pārmaiņas. Viņi atzīst, ka, iedzīvojoties svešuma rutīnā, viss sācis “tracināt”. Šķitis, ka katra mazākā detaļa Anglijā krīt uz nerviem, arī darbos sākuši pamanīt negatīvas lietas. Tā bija kā zīme - ir jāatgriežas!
Pagājušajā gadā Monta bieži brauca uz Latviju pie mammas. “Man nekad tā nebija bijis, bet visu laiku gribējās mājās. Maijā, aizlidojot atpakaļ uz Angliju, teicu Arnim – viss, mēs braucam. Protams, viņš arī bija ļoti priecīgs. Viņam vienmēr ir gribējies būt Latvijā,” bilst Monta. Tā septembrī, saliekot visu savu iedzīvi auto, abi atgriezās Latvijā.

Atbrauksim, viss izdosies
Vaicāti par sajūtām atgriežoties un kāds ir šis laiks, abi vienbalsīgi atbild – tas ir labākais lēmums, kas dzīvē pieņemts.
“Ja cilvēki saka, ka Latvijā ir slikti, tas viss ir viņu galvās. Latvijā es tiešām jūtos labi! Es jūtos mierā. Es beidzot jūtos, ka esmu savā vietā. Te ir labi. Te ir tiešām labi! Tie cilvēki, kuri saka, ka Latvijā nekā nav un ir sliktas algas, manuprāt, ir lieli čīkstētāji un neko negrib darīt lietas labā. Arnim pirms atgriešanās teicu – skaties, mēs atbrauksim, mums viss izdosies, dabūsim darbu un dzīvokli. Nepagāja divas nedēļas, es dabūju darbu, Arnis dabūja darbu, un tas atkal ir stāsts par to, cik domām ir liels spēks,” pārliecināta Monta.

Ir mazāki izdevumi
Svarīgākās lietas, kas tiek pieminētas, esot Latvijā – ģimene, miers, daba. Abi dzīvo, strādā Rīgā, un Monta joprojām nesaprot, kāpēc tik ļoti no tās baidījusies. Tagad, esot vien 200 kilometru attālumā no saviem tuvajiem, atskārš, ka nekas labāks nevar būt.
“Es īstenībā apstrīdu to stāstu, ka ārzemēs ir labāka dzīve. Piemēram, dzīvojot Anglijā, tu saņem labu algu, bet attiecīgi arī maksā rēķinus, īri. Tas ir vienalga, kur tu dzīvo. Latvijā dzīvojot, mazāk nopelnām, bet arī mazāk maksājam par īri vai komunālajiem maksājumiem. Tāpēc man nepatīk, ka cilvēki tā salīdzina. Uzskatu, ka Latvijā algas ir normālas. Protams, viss atkarīgs no tā, ko dari. Es varu samaksāt rēķinus, iekrāt un dzīvot, nevis izdzīvot,” norāda Monta.

Novērtēt to, kas ir
Vaicājot par to, vai nepietrūks Anglijas lielpilsētas vilinājuma, uzreiz saņemu atbildi: “Te ir tik daudz, ko darīt. Latvija ir tik ļoti skaista. Es nezināju, ka ir tādas takas, kur var staigāt, baudīt. Mums ir ļoti lielas vērtības, kā nav citviet - daba. Turklāt, laikam ejot, tu saproti: laime ir, ka tavi tuvākie ir blakus”.
Šis ir satraukts laiks, bet viņi atzīst, ka, esot prom, būtu grūtāk. Būtu neziņa par to, kā iet tuvajiem Latvijā. Tāpat arī vecāki uztrauktos par viņiem. Tagad var būt kopā, un apziņa, ka mīļajiem viss ir labi, ļauj mierīgāk gulēt.
Vaicāta par tradīcijām, Monta norāda, ka nesauktu sevi par patrioti, kura varētu staigāt, ietinusies Latvijas karogā un slavināt Latviju, tomēr tradīcijas un svētki ir nezūdoša vērtība. Arī Anglijā svinēti visi svētki – Līgo, Ziemassvētki, Lieldienas. Šogad tas būs citādi, emocionālāk, jo Lieldienas tiks svinētas mājās. “Krāsosim olas. Brauksim pie vecākiem uz Līzespastu, Api un Alūksni. Šīs būs lieliskas Lieldienas, jo mūsu tuvie ir tepat blakus. Tāpēc ikvienam novēlam – būt laimīgiem, saticīgiem un novērtēt to, kas ir. Tāpat – domāt labas domas, jo tām ir liels spēks,” vēl Monta un Arnis.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atgriezties Latvijā – labākais lēmums, kas dzīvē pieņemts

Kategorijas