Kad neticamais kļūst par īstenību

2020. gada 21. aprīlis 00:00

Dzīvē notiek arī pavisam negaidīti un laimīgi notikumi. Viens tāds stāsts ar labām beigām ir par četrām māsām, kuras, bērnībā šķirtas, laika gaitā cita citu atradušas. Par māsu Lienīti bija zināms tikai tas, ka viņa bija un maziņa atdota adopcijā. Pēc ilgiem meklējumiem māsas Lienīti atrada, un ģimene nu var satikties un būt kopā.

Tagad visas četras
Nav zināms, kā un kāpēc pirms 42 gadiem no Rīgā dzīvojošas ģimenes tika paņemta divus gadus veca meita Lienīte un nodota adopcijā citā ģimenē. Notikušajā iesaistītie cilvēki ir miruši vai arī tik veci, ka nav jēgas tiem prasīt kādu paskaidrojumu. Bet var jau būt, ka tam arī nav vairs nozīmes - galvenais, šim stāstam beigas ir laimīgas. Kādās lauku mājās Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagastā pēc gadu desmitiem tikās četras māsas, vienas mātes meitas, kuras iepriekš bija tikai trīs.

Izkaisītas pa Latviju
Vecākā māsa Kristīne Jansone, kuras ceļi pirms sešiem gadiem atveda uz Alūksnes novadu, Ilzeni, stāsta, ka ģimene jau sen centusies sanākt kopā: “Bijām izkaisīti pa visu Latviju. Tad mēs centāmies meklēt cita citu, ko visvairāk darīja manas jaunākās māsas Baiba un Terēze, jo viņas vienīgās dzīvoja ar vecākiem kopā un zināja radurakstus labāk.” Arī vecāki bija lēmuši, ka vajadzētu ģimenei satikties. Vecāki diemžēl nepiedzīvoja to brīdi, kad visas trīs māsas beidzot sanāca kopā.

Lienītei ir jābūt!
Saprotot, ka māsas kopā ir spēks, sāka meklēt ceturto māsu Lienīti. Jaunākās māsas Baiba Škapare un Terēza Ežmale stāsta, ka gan māte, gan tēvs vēlāk nožēloja, ka Lienīte tika nodota adopcijā citai ģimenei. Tēvs vēl teicis: “Es esmu vainīgs, ka to pieļāvu.” Stāstījis arī, ka bērnam dots vārds Lienīte nevis Liene, par ko pārjautājuši, jaundzimušo reģistrējot. Aizejot no dzīves, gan māte, gan tēvs novēlējuši Lienīti atrast.
“Mēs nebijām nelabvēlīga ģimene, no kuras ar varu izņem bērnus. Mēs taču pie mātes izaugām,” teic Baiba. Viņa domā, ka mūsdienās Latvijas valstī kaut kas tāds arī nebūtu iespējams. Taču toreiz, padomju laikos, tāda “mistiska” lieta varējusi notikt. Vecākā māsa Kristīne Jansone, kuru atsevišķi no māsām Terēzas un Baibas audzināja tēva māte, teic: “Man vecāmāte nekad neslēpa, ka mums ir jābūt māsai Lienītei, kuras ar mums kopā nav,” teic Kristīne.

No Latvijas līdz Krievijai
Izrādījās, Latvijā viņām neviens nespēja palīdzēt. Informācija par Lienīti meklēta arhīvos, bet ziņas nekur nebija pieejamas. Un tad kāds no aptaujātajiem cilvēkiem ieteica sazināties ar jelgavnieku, meklētāju Mārtiņu Ziebergu, kurš spējot šādos gadījumos palīdzēt. Tā Baiba ar māsas meitu Silviju nonāca līdz Krievijas televīzijas kompānijas NTV raidījumam “Gaidi mani”, ar ko sadarbojas Mārtiņš.
Pirmajā brīdī Baiba uz ideju, izmantot raidījuma starpniecību, raudzījusies visai skeptiski. “Tas taču ir Maskavā! Kāda saistība tam ar dzīvi Latvijā?!” domājusi meklētāja. Taču māsas meita Silvija teikusi: “Nu, paskatāmies, ko tur raida!” Un tiešām, raidījumā parādīts sižets ar laimīgām beigām par cilvēkiem Latvijā. “Ko tad mēs vēl gaidām?!” Tā viņas raidījuma “Gaidi mani” interneta vietnē publicēja sludinājumu, ka māsas meklē Lienīti Jansoni. Un teju piecās dienās cilvēku atrada!

“Mūsu Lienīte”
Līdz pēdējam apšaubot, vai meklētā persona tiešām ir īstā, Mārtiņš Ziebergs savedis māsas kopā.
Baiba, Tēreze un Kristīne stāsta, cik priecīgi pārsteigtas viņas bija brīdī, kad uzzināja, ka māsa atradusies. Kristīne piebilst, ka satikšanās mirklis bijis visai amizants, jo, aizbraucot pie Lienītes, nu jau Sanitas Matvejevas, viņas nemaz neesot bijis mājās, sagaidījuši vien suņi. “Bet, kā viņa brauca iekšā sētā, skatījāmies un teicām – nu, ir tas cilvēks mūsu! Tā ir mūsu Lienīte! Pilnīgi nekādu šaubu nebija,” saka Kristīne.

Nekad nebija stāstīts
Savukārt Sanitas mātei (audžu mātei - red.), kura viņu izaudzinājusi, tagad jau apritējuši 86 gadi. Par adopcijas tematu viņa nekad agrāk ar audžumeitu nav runājusi. Uzzinot par māsu sarunāto tikšanos, māte teikusi: “Tu taču man paliec meita!?” Sanita atbildējusi, ka par to taču nav nekādu šaubu. Viņa ir pateicīga par rūpēm un gādību, ko saņēmusi audžuģimenē.

No Lienītes par Sanitu
Adopcijas noslēpumu, ko visos laikos ir aizsargājis likums, Sanitai izpauda vecāmāte. Viņa stāsta: “Tas bija īsi pirms manas 18 gadu jubilejas. Mamma todien bija izbraukusi uz pilsētu, bet vecāmāte ar lauztu gūžu gulēja gultā. Tad viņa mani pasauca: “Sani, nāc šurp!” Tas bija mans mīļvārdiņš,” paskaidro Sanita Matvejeva. Toreiz vecāmāte viņai likusi no sekcijas atvilktnes izņemt ar gumiju apvilktu lādīti. Tajā glabājies padzeltējis dokuments, kurā bija rakstīts, ka Rīgā no Juglas bērnu nama tiek adoptēta 1977. gadā dzimusi meitene Lienīte Jansone Haralda meita, kura tiek pārsaukta par Sanitu Matvejevu Jāņa meitu.
“Izlasi un ielāgo, ko tu lasi! Atceries savu iepriekšējo vārdu, uzvārdu un tēva vārdu. Varbūt vēl noderēs! Bet mammai nesaki nekā,” piekodinājusi vecāmāte, kura divus gadus vēlāk aizgāja mūžībā. Vēlāk Sanita Matvejeva centusies uzzināt savas bioloģiskās mātes vārdu. “Man jau bija pāri 28 gadiem, kad es ar draudzeni aizbraucu uz arhīvu Rīgā. Tur man tika paziņots, ka tāda Lienīte Jansone nekad nav dzīvojusi,” atminas Sanita. Bet visu iepriekšējo dzīvi viņa bija jutusi, ka audžuvecāku ģimenē kas svarīgs netiek pateikts līdz galam.

Tagad zina saknes
Savukārt Kristīne Ilzenes pusē nokļuvusi, pateicoties savam draugam, kurš viņu “nolaupījis” no Rīgas. “Man nepatīk Rīga, skolu beidzot, arī devos uz laukiem, bet bija jāatgriežas, jo vecmamma bija jāpieskata. Bet tad vecmamma aizgāja mūžībā. Ilzenes pusē dzīvoju teju sešus gadus un esmu iejutusies,” saka Kristīne Jansone.
Lienītes atrašana būs laba ziņa arī brālim Aldim Ežmalim, kurš auga atsevišķi no ģimenes Baltinavas internātskolā un arī tagad dzīvo Ziemeļlatgalē. Pirms vairākiem gadiem māsas atrada arī viņu, un vismaz reizi gadā, Ziemassvētkos, brālis ar viņām ir kopā.

Viņus meklē un gaida

Ar starptautiskā raidījuma “Gaidi mani” starpniecību savus radiniekus, draugus, kuri dzīvo Alūksnes pusē, meklē viņu radi un draugi:

■ savu tēvu Daini Deksni, kurš dzīvojot Alūksnes pusē, meklē meita Kristīne;

■ Ludmilu Hohlovu, Genadija meitu, meklē brālis Aleksandrs;

■ māsīcu Ļubovu Baumani, Nikolaja meitu, un viņas ģimeni meklē brālēns Aleksandrs;

■ Jāni Puli, Arta dēlu, dzimis 1972. gadā, meklē māte Dzintra Pule. Pēdējais zvans no dēla bija 1999. gada augustā, kad viņš stāstīja, ka strādājot Alūksnes mežos. Pēc tam sakari ar dēlu pazuda;

Ja jums ir zināms, kur varētu atrasties cilvēki, kurus meklē, vai esat kāds no viņiem, lūgums rakstīt vai zvanīt Mārtiņam Ziebergam,
e-pasts: martins.ziebergs@inbox.lv mobilais tālrunis: 29923833.

Teksts: Gaitis Grūtups
(“Zemgales Ziņas”),
Loreta Jargane

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kad neticamais kļūst par īstenību

Kategorijas