Kultūra palīdz izdzīvot

2009. gada 4. septembris 09:53

636

„Vai tiešām man viss mūžs būs jāpavada aiz letes?” savulaik jaunībā prātojusi bijusī Alūksnes mūzikas skolas klavieru skolotāja Vera Sedleniece. Uzaugusi muzikālā ģimenē, arī viņa pati savulaik bija beigusi mūzikas skolu. Tas noticis laikā, kad tās tikai sākušas veidoties, tāpēc tobrīd iestāties mudinājusi interese. Ar prieku viņa arī dejojusi, spēlējusi teātri, sportojusi..

Radošo mūzu man bija bez sava gala,” viņa smejoties saka, atceroties skolas un jaunības gadus. Pēc pārcelšanās no Madonas uz Alūksnes pusi viņa, lai nopelnītu iztiku, sākusi strādāt tirdzniecības jomā. Kaut gan tobrīd nav bijusi skaidrība, kas būtu tas, ko viņa vēlētos darīt, asaras lijušas aiz tā, ka jādara ar radošajām lietām nesaistīts darbs. Tā tas turpinājies līdz brīdim, kad toreizējais Alūksnes mūzikas skolas direktors Rihards Ādamsons, padzirdējis par viņas spēlēt prasmi, ienācis veikalā un piedāvājis sākt pasniegt klavierspēli.

- Tajā brīdī nodomāju: vai dieniņ’! Es taču esmu beigusi tikai mūzikas skolu, turklāt kopš tā brīža pagājuši 10 gadi! Tā kā man klavieru mājās nebija, šajā laikā arī netiku neko darījusi, bet pianistam tas ir ilgs pārtraukums. Es mēģināju iebilst, bet viņš bija neatlaidīgs. „Nekas, nekas,” viņš teica. „Tagad tu pastrādāsi, bet, kad puika paaugsies (manam dēlam tolaik bija divi gadi), tad dosies uz skolu mācīties.” Tā arī bija. Neatceros, cik gadus tur nostrādāju, līdz iestājos Jelgavas mūzikas vidusskolas neklātienes nodaļā, bet, kad to likvidēja, pārgāju uz Daugavpili un tur arī mācības pabeidzu. Ar to viss sākās un turpinājās līdz pat šai dienai – apstākļu sakritības dēļ.

- Kopš tā brīža ir pagājuši 45 gadi, ko jūs esat nostrādājusi Alūksnes mūzikas skolā. Ja salīdzina, kā bija un kā ir, vai vērojamas būtiskas atšķirības?
- Pavisam noteikti. Agrāk jau mūzikas skolas nemaz nebija kā patstāvīgas iestādes, bet gan kaut kas līdzīgs pulciņiem. Stundas notika vispārizglītojošajās skolās pēcpusdienas un vakara maiņās. Arī attieksme no bērnu un vecāku puses bija citādāka. Tā kā iespējas bija ierobežotas, tika rīkoti konkursi uzņemšanai. Daudzi palika aiz strīpas, tāpēc, ja reiz bērniņš bija ticis iekšā, tad gan viņš pats, gan vecāki jutās par to ļoti lepni. Uz mūzikas skolu viņi nāca ar lielu pietāti. Neteikšu, ka arī tagad tā nav, bet tomēr pamazām kultūrizglītība ir zaudējusi savu prestižu un vairāk tiek uztverta kā tāda izklaide. Vismaz liela daļa to cilvēku, kas ar to nekad nav saskārušies, tā uzskata.

Vairāk lasiet laikraksta "Alūksnes Ziņas" 4.septembra numurā

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kultūra palīdz izdzīvot

Kategorijas