Nesamierināties ar vardarbību

2020. gada 22. aprīlis 09:15

118

Apstākļos, kad esam spiesti uzturēties mājās, diemžēl pieaug vardarbības riski. Par to brīdina speciālisti un to apliecina policijas dati. Esot šādā situācijā, ir jāmēģina meklēt iespējas, lai izvairītos no varmākas un pasargātu sevi un bērnus.

Upuris nav vainīgs
Atsevišķi emociju uzplaiksnījumi, droši vien, ir katrā ģimenē. Bet situācija ir ļoti nopietna, ja ģimene ir iesprostota vienā dzīvesvietā kopā ar varmāku. Bīstami tas ir jebkurā gadījumā, bet ciešā tuvībā vienā dzīvoklī vēl jo īpaši.
Eiropas Savienības (ES) veiktajā pētījumā secināts, ka Latvijā ir augsts pret sievietēm vērstas fiziskas un/vai seksuālas vardarbības līmenis. Vardarbību no esošā vai bijušā partnera savas dzīves laikā Latvijā piedzīvojušas 32% sieviešu, ES vidēji – 22%.
Turklāt lielākā daļa vardarbībā cietušo sieviešu par pārdzīvoto neziņo ne policijai, ne cietušo atbalsta organizācijām. Gan speciālisti, gan atbalsta organizācijas nenogurstoši aicina cietušos meklēt palīdzību un nedzīvot varmācīgās attiecībās.

Viens no bieži dzirdētiem mītiem, ka varmāka labosies, ka nožēlo, ka iesita nejauši. Nē, ja iesita vienreiz, sitīs atkal. Varmākas ļoti labi māk manupulēt – gan atrast virkni attaisnojumu savai rīcībai, gan nolūgties. Psihologi novērojuši, ka varmāku darbībās labie brīži neizbēgami mijas atkal ar nākamo varmācības epizodi. Turklāt varmākas nekad nejūtas vainīgi. Viņi ir varmācīgi, jo stress darbā, “beigti nervi”, turklāt bieži par vainīgu tiek nosaukts upuris pats. Un arī te var būt ļoti plašs iemeslu loks – sākot no negaršīgām vakariņām līdz nepaklausīgiem bērniem. Ar laiku upuris arī sāk justies vainīgs. To varmākam arī vajag, jo vieglāk manipulēt un mocīt cilvēku ar zemu pašapziņu, tādu, kurš nemeklēs palīdzību un nevienam neko nestāstīs, jo pats taču vainīgs. Nav taisnība – upuris nevar būt vainīgs. Vainīgs ir tikai un vienīgi varmāka.

Meklēt palīdzību
No vardarbībā cietušajām sievietēm apmēram puse ir cietusi ģimenē no partnera vai tuvinieka. Turklāt no sievietēm, kuras nonākušas slimnīcā, apmēram 30% traumas beigušās ar nāvi.
Centrs “Marta” ir viena no organizācijām, kas sniedz dažāda veida palīdzību no vardarbības cietušām sievietēm. Centra pārstāve Gundega Tentere atzīst: “Tiem, kuri arī iepriekš ir piedzīvojuši vardarbību ģimenē, šī situācija, paliekot mājās, rada riskus. Vardarbība ir cikliska, tā noteikti atkārtosies un ar laiku sekas kļūst smagākas.”
Arī centra darbību ir ietekmējuši ārkārtējie apstākļi un darbība notiek attālināti, taču “Marta” un “Marta Liepāja” turpina nodrošināt attālinātas sociālā darbinieka, jurista un psihologa konsultācijas.
Centrs “Marta”: 67378539, e-pasts: centrs@marta.lv

Pagaidu aizsardzība
Dzīvojot kopā ar varmāku ieslēgtiem vienās telpās, drošība un konfidencialitāte zūd. Tomēr ir jādara viss, lai no vardarbības izvairītos, saka centra “Marta” pakalpojumu daļas vadītāja Irina Mazurika.
Viņa stāsta, ka noteikti jāmēģina izmantot pagaidu aizsardzības līdzekļi pret varmāku. Jāzvana policijai un jālūdz varmāku nošķirt no mājām un aizliegt tuvoties. “To var piemērot policija, ja ierodas mājās pēc izsaukuma un redz, ka tur ir augsti vardarbības riski. Ja policija šādu iespēju nepiedāvā, ir jāuzstāj. Policijas darbinieks šādu lēmumu var pieņemt uz vietas, varmāka viņa klātbūtnē savāks mantas un izies no mājas. Lēmums attiecas uz astoņām dienām. Pēc tam policija var sniegt prasību tiesā un lūgt pagarināt šo stāvokli. Tiesas lēmumam ir garāks termiņš un lielāks juridiskais spēks.“
Speciālisti gan atzīst, ka bieži varmākas māk maldināt policiju. Tikko trakojošais vīrietis pēkšņi var kļūt laipns, sirsnīgs un noliegt jebkādu agresivitāti. Tad sievietei tomēr ir jāuzstāj uz nošķiršanu, jāmēģina ar policistu parunāt divatā.

Vērsties tiesā
Ne vienmēr ir jāsauc policija. Ja sievietei ir bail, ka vīrs vai partneris var kļūt varmācīgs, tiesā var vērsties viņa pati attālināti.
I. Mazurika stāsta, ka centra “Marta” interneta vietnē ir pieteikuma veidlapa tiesai ar paskaidrojumiem, kā to pareizi aizpildīt. “Tas nav sarežģīti. Mūsu pieredze liecina, ka to var aizpildīt arī cilvēks bez juridiskas izglītības. Mums ir arī sociālais darbinieks, kurš var palīdzēt to izdarīt”.
Šādos gadījumos tiesa pieņem lēmumu dienas laikā bez abu pušu ierašanās tiesā. Turklāt nav nepieciešami nekādi pierādījumi – zem iesnieguma ir paraksts, kas ir apliecinājums tam, ka iesniegumā minētais ir pareizs.
“Tas ir labs veids. Kādreiz sieviete ņēma bērnu un skrēja pie radiem, paziņām, bet tagad atbildība ir pārlikta uz varmākas pleciem. Viņam jāmeklē, kur palikt. Turklāt viņu var izraidīt arī tad, ja mājoklis pieder viņam. Tas, protams, nav uz mūžu. Tiesa nosaka laiku, cik ilgi varmāka nedrīkst savā īpašumā uzturēties, un šo lēmumu realizē policija. Policija atbrauc ar tiesas lēmumu, un tās klātbūtnē varmāka vāc savas mantas”.
Šie risinājumi gan var sniegt tikai pagaidu atelpu, un jebkurā gadījumā situācija būs jārisina tālāk un jāturpina meklēt palīdzība.

Svarīgi bērni
Nozīmīgs iemesls meklēt palīdzību ir bērni ģimenē. Arī viņi bieži pakļauti vardarbībai. Dati liecina, ka no visiem bērniem, kuri cietuši, pusē gadījumu varmāka ir bijis tuvinieks. Turklāt bērnam var būt ne tikai fiziskas traumas, bet arī psiholoģiskas. Augšana varmācības apstākļos var izraisīt dažādas uzvedības izmaiņas, smagākos gadījumos pat novest līdz pašnāvībai. Speciālisti atzīst, ka bieži sievietes tieši bērnus min par iemeslu, kāpēc nepamet varmāku. Bet šādi bērnam tiek nodarīts vēl lielāks ļaunums.
Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) atgādina, ka centrā darbojas uzticības tālruņi 116111, 116006, kur ģimenēm vērsties krīzes situācijās. Inspekcijas pārstāve Inga Gulbe stāsta, ka uzticības tālrunis strādā katru dienu 24 stundas. Tur strādā pieredzējuši psihologi, kuri gatavi sniegt atbalstu. “Uzticības tālrunis pamatā tika izveidots kā uzticības tālrunis bērniem un pusaudžiem, bet, ņemot vērā šos krīzes apstākļus, mūsu psihologi uzklausīs ikvienu un sniegs atbalstu”.
Labklājības ministrijas pārstāve Kristīne Veispale atzīst, ka šobrīd vienas no visneaizsargātākajām ir ģimenes ar bērniem, kas jau iepriekš ir pakļautas vardarbībai. Viņai aicina “būt drosmīgiem un meklēt atbalstu”. Pēc viņas teiktā, arī sociālais darbinieks var būt tas, kurš var informēt par palīdzības iespējām.
Turklāt, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērniem, ikvienam ir pienākums par to ziņot.

Uzticības tālruņi ģimenēm: 116111, 116006
Centrs “Dardedze”: 29556680 (darba laikā), epasts: info@centrsdardedze.lv
Centrs “Skalbes”: diennakts krīzes tālrunis 67222922 vai 27722292

Emocionālā vardarbība – tas ir nopietni
Fiziskā vardarbība parasti iet roku rokā ar emocionālo vardarbību. I. Mazurika stāsta, ka varmākam vienmēr ir vēlme pēc emocionālas kontroles – pakļaut, pazemot, radīt baiļu, trauksmes sajūtu, norobežot no iespējām saņemt palīdzību, rīkoties patstāvīgi. Ļoti bieži varmākas ir manipulatīvi. Viņi manipulē ar patiesību un faktiem, liekot upurim šaubīties par savām jūtām, domām, rīcību, atsevišķos gadījumos pat par psiholoģisko veselību.
Pēc viņas teiktā, daudzi neuztver emocionālo vardarbību nopietni - “ja jau nesit, tad viss kārtībā”, bet vardarbības tieksme ar laiku kļūst lielāka, un varmāka var sākt izmantot arī fizisku spēku.
Speciāliste atzīst, ka ģimenē mēdz būt konflikti. Bet jāatceras, ka ģimenes locekļiem ir vienādas tiesības pieņemt lēmumus. Konflikta brīžos tiek meklēts risinājums, kas ir pieņemams abām pusēm, nevis viena puse vienmēr uzspiež otrai savu risinājumu.

Ieteikumi vardarbības upuriem

• Iemāciet bērnus izsaukt palīdzību. Izstrādājiet scenāriju, kur zvanīt konflikta situācijā (112, radinieks). Sarunājiet slepenu signālu, frāzi, ko konflikta laikā nododiet. Bērns varēs saprast, ka tagad jāsauc pēc palīdzības.

• Konflikta laikā domājiet par iespēju aizbēgt vai paslēpties. Mēģiniet atrasties tuvāk ārdurvīm un izvairieties no virtuves, kur pieejami asi priekšmeti.

• Ja par vardarbību nevienam neesat stāstījuši, meklējiet un izstāstiet uzticības personai, lai izrunātu palīdzības iespējas krīzes situācijā.

• Glabājiet visus dokumentus vienā vietā, lai tos ir viegli paķert līdzi. Ja iespējams, mēģiniet atlikt naudu un glabāt to slepenā vietā.

• Nomainiet savas e-pasta un sociālo portālu paroles.

• Regulāri pārbaudiet iestatījumos, kādas aplikācijas ir uzstādītas jūsu telefonā. Programmām, ar kurām var izsekot jūsu atrašanās vietu, nosaukumā var būt “GPS" vai “tracker". Ejot prom, telefonā jāatslēdz internets, wi-fi, GPS vai jāuzliek avio režīms.

• Lai meklētu informāciju par palīdzību, šķiršanos utt., pārlūkprogrammā izmantojiet “inkognito” režīmu vai atcerieties izdzēst meklējumu vēsturi.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Nesamierināties ar vardarbību

Kategorijas