15 gadus atvērti sabiedrībai

2020. gada 24. aprīlis 00:00

AANF valde: Dzintra Zvejniece, valdes priekšsēdētāja;
valdes locekļi: Sanita Eglīte, Indra Levane;
AANF uzraudzības padome: Astrīda Harju, Uzraudzības padomes priekšsēdētāja;
Uzraudzības padomes locekļi: Jolanta Arāja, Guntārs Bērziņš, Arturs Dukulis, Marita Oldere, Antra Reismane, Ilva Sāre, Valda Zeltiņa, Ilze Zvejniece;
AANF eksperts: Māris Vīgups.
(Turpinās no 1. lappuses)

Iedzīvotāju forumu un kopienu fondu pirmsākumi Latvijā meklējami 2001. gadā, kad Baltijas – Amerikas partnerattiecību programma par mērķi noteica veicināt jaunu un stabilu finanšu avotu veidošanos pilsoniskās sabiedrības aktivitāšu nodrošināšanai.
2003. gadā dibināja kopienu fondus Talsos un Lielvārdē, un jau 2005. gada 25. aprīlī salīdzinoši nelielā teritorijā dzima Alūksnes un Apes novada fonds (AANF). Lai veicinātu mērķtiecīgu labdarību un rosinātu ieguldīt labākā sabiedrībā, šajos 15 gados piesaistīti teju 800 000 eiro. Sniegta palīdzība grūtos brīžos vietējiem cilvēkiem un paveiktas šķietami nelielas, bet iedzīvotājiem svarīgas lietas, kas apliecina, ka kopienas vienotībā ir spēks.

Jubileju atzīmēs citādāk
Pandēmija ieviesusi korekcijas gadskārtas atzīmēšanā, taču fonda ļaudis par to neuztraucas, jo svētkus var svinēt dažādi. Top īpaša fotoizstāde, kas AANF sabiedrisko attiecību pārstāves Ilzes Zvejnieces un jaunās fotogrāfes Kristiānas Zelčas izpildījumā stāstīs par fonda darbiem caur organizācijas draugu un sadarbības partneru redzējumu. Neiztiks arī bez labdarības mērķa, proti, turpinās līdzekļu vākšana Alūksnes un Apes novadu ģimenēm, kas aizsākta Lūgšanu brokastīs Apē, un arī tagad jūsu dāvana fondam dzimšanas dienā var būt šis ziedojums.
Fonda virzītājspēks - AANF valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece, bez kuras šo sabiedrisko organizāciju un tās pastāvēšanu daudzi pat nevar iedomāties.

Savs uzkrājums
Dz. Zvejniece atminas, ka fonds, jau pieminētās partnerattiecību programmas rosināts, dzimis Nevalstisko organizāciju (NVO) atbalsta centra paspārnē. Abas organizācijas cieši saistītas arī šodien – dzīvo zem viena jumta, abās rosās vieni un tie paši cilvēki, kopīgi ģenerē idejas un sadarbojas.
“Ideja bija par to, ka vajadzētu uzkrāt finanšu līdzekļus pašiem uz vietas, nevis gaidīt no citiem, un īstenot mērķtiecīgu labdarību. Līdz tam mēs darījām tā – savācām naudiņu un nokrāsojām Bībeles muzeju, savācām naudiņu – atjaunojām strūklaku... Kā zaķi lēcām no viena projekta uz otru. Taču fondā mēs varējām lemt par naudas uzkrāšanu konkrētiem labdarības virzieniem, esam noteikuši tādus desmit, un cilvēks var ziedot jomai, ko vēlas atbalstīt. Savukārt ziedojuma saņēmējam ir iespēja saņemt naudu no konkrēta palīdzības “groza”,” skaidro Dzintra.

21 dibinātājs
“Sākām ar projektu, kur par fonda nepieciešamību aptaujājām 82 cilvēkus toreizējā Alūksnes rajonā. Uz dibināšanu ieradās 21 cilvēks, tostarp NVO atbalsta centra brīvprātīgā no Spānijas,” pirmsākumus ieskicē Dz. Zvejniece. Bijušo rajonu tas aptver arī tagad, ejot pāri novadu robežām, un to plāno darīt arī pēc reģionālās reformas, lai ko tā šajās robežās mainītu.
Gadu gaitā AANF izveidojies par organizāciju, kas neuzkrītoši, bet mērķtiecīgi rosinājis iedzīvotājus būt līdzdalīgiem savai kopienai nozīmīgās lietās, novērtēt brīvprātīgā ieguldījuma vērtību, domāt par labdarību kā pašsaprotamu atbildīgas sabiedrības izpausmi.
Arī šogad izsludinās fonda projektu konkursu, kā rezultātā īstenos dažādas vietējai kopienai svarīgas lietas. Fonds ar piesaistīto līdzekļu palīdzību organizē atbalstu slimiem bērniem, atbalsta talantīgos, neaizmirst vientuļos sirmgalvjus, pamestos dzīvniekus, sniedz atbalstu grūtībās nonākušām ģimenēm un dara daudz ko citu. “Fonds ir atbalstījis arī astoņu grāmatu izdošanu. Tās ir vietējai kopienai nozīmīgas grāmatas, priecājos, ka varējām būt līdzdalīgi šajā procesā,” stāsta Dzintra.
Organizācija pratusi sadarbībai rosināt ne tikai nevalstiskās organizācijas, bet arī valsts un pašvaldību iestādes, cieša sadarbība notiek arī ar abām pašvaldībām, kas fonda darbībai vienmēr devušas zaļo gaismu.
Izceļas ar līdzekļu piesaistes metodēm
AANF ir pazīstams ar savām neparastajām un interesantajām līdzekļu piesaistes metodēm, kas aizgūtas gan no labdarības kustībām visā pasaulē, gan ir pašu ģenerētas un izkoptas. Tagad fonds jau pats var dalīties pieredzē un sniegt padomus citiem nodibinājumiem, ko arī aktīvi dara, vairojot mērķtiecīgas labdarības un līdzdalības ideju tuvākos un tālākos kaimiņos. Ziedotāju aplis ar vairāksolīšanu, Labdarības bumbu dzīšana, Aklais randiņš ar grāmatu, Lūgšanu brokastis, “Prāta laboratorija”, ar ko Dzintra lepojas īpaši, jo līdzīga finanšu piesaistes pasākuma nekur nav. Arī labdarības balles un koncertus ar labdarības izsolēm organizē tikai šis fonds, tikai un vienīgi šeit tās tik meistarīgi prot vadīt Sanita Eglīte. Dara arī daudz citas labas lietas, kuru atgādināšanai ar vienu laikraksta atvērumu nepietiks.
“Ir garām tie laiki, kad raksta vēstuli ar lūgumu ziedot, nekad tā neesam praktizējuši. Taču mēs gribētu, lai kāds uzņēmums vai organizācija noziedo naudiņu projektu konkursam un tiek pie savā vārdā nosaukta projektu konkursa, veidojot to kā tradīciju. Uz šo, ar laikraksta starpniecību rosināto aicinājumu, pagaidām vēl neviens nav atsaucies, bet mēs ceram, ka tas notiks,” Dzintra ir cerīga. Pašlaik notiek līdzekļu piesaiste nu jau 16. AANF projektu konkursam iedzīvotāju iniciatīvām.

Nevis lūgšana, bet
sadarbība
“Galvenais, ko šo gadu laikā esmu sapratusi – mums ir tik fantastiski, idejām bagāti un entuziasma pilni cilvēki, kuri jau daudz paveikuši savas kopienas labā. Fonds ir tikai līdzeklis, ar kā palīdzību iesākto var paturpināt, papildināt vai uzlikt skaistu punktiņu uz “i”. Cilvēki vienkārši dara, ne vienmēr vēršas fondā, un mēs par paveikto nemaz neuzzinām, ja vien par to neuzraksta laikraksts,” saka Dz. Zvejniece un rosina kopienas cilvēkus vairāk komunicēt ar fondu, nekautrēties dalīties ar savu ieceri vai izstāstīt sāpi un lūgt tai līdzekļu piesaisti. “Tam jau fonds ir radīts. Tā nav lūgšana, tā ir sadarbība.
Tas bija fantastiski, cik atsaucīgi cilvēki atbalstīja avārijā cietušo ģimeni, īpašs prieks par jauniešu iniciatīvu, rīkojot labdarības koncertu pilsētas svētkos. Mēs esam labi, mums tikai tas sev ik pa laikam jāatgādina,” vērtē Dzintra, aicinot šo vēlmi - darīt labu – virzīt kādā ilgtspējīgā gultnē. “Piemēram, mēs varētu nolemt, ka fondam ziedojam vienu eiro mēnesī, lai tad, kad kādam akūti ievajadzēsies palīdzību, šī palīdzība jau lādītē gaidītu. Lai nav ugunsgrēka dzēšana,” rosina ilggadējā fonda vadītāja.
Šajā ziņā neparasts piemērs ir Apes novada domes deputātu un iestāžu darbinieku iniciatīva. Trīspusējā līgumā – pašvaldība (grāmatvedība), fonds un konkrētā persona - vienojušies, ka katru mēnesi norunāto ziedojuma summu atvelk no algas un ieskaita fonda kapitālā. Katrs pēc saviem ieskatiem ziedo no viena līdz desmit eiro. “Tas ir ūnikums! Neesmu dzirdējusi, ka kaut kur Latvijā tā praktizētu labdarību. Summa nav svarīga, svarīga ir labā griba,” uzsver Dzintra.

Pēctecību lūkojot
Ar ko sākt, ja vēlaties iesaistīties AANF labdarības akcijās, bet līdz šim nav bijusi tāda vēlme un iespēja? Dzintra iesaka – izdomāt, kas patīk tev un tavai ģimenei. Ar to arī jāsāk. “Kādam ir svarīga vide, tādēļ piedalās talkā, kādam patīk erudīcijas spēles un sāk ar dalību “Prāta laboratorijā”, kāds iet uz veikalu savā ciemā un ierauga, ka pie tā nav soliņa, kur piesēst un parunāties, un to sarūpē. Tieši tik vienkārši un jauki tas ir,” saka Dzintra.
Viņa priecājas, ka cilvēki mēdz ienākt Sabiedrības centrā un nodot savu ziedojumu. “Redzot mani pa logu, mēnesī kādi divi, trīs cilvēki ienāk un ziedo kādam savam nolūkotajam mērķim,” priecājas Dzintra. Viņa nenoliedz manu secinājumu, ka katrā organizācijā, arī fonda darbībā, vadītāja personībai ir liela nozīme, un bažījas, ka būs grūti atrast pēcteci, jo šajā darbā “ir jāizaug.”

Vēlas stabilitāti
un ilgtspējību
Tādēļ Dzintra īpašu paldies jubilejas reizē saka savai profesionālajai komandai, īpaši grāmatvedei Agnesei Melecei, kura te rosās kopš pirmās dienas un palīdz atrisināt pat neatrisināmo. “Katru dienu ir jaunas situācijas, nianses, ar ko iepriekš neesi saskāries. Piemēram, pirms Lieldienām vakarā man zvana kāds vīrietis un saka, ka grib noziedot fondam bērna drēbes un lietas. Es viņam atvainojos, ka ir garās brīvdienas un ka man pašlaik nav iespējams dabūt nedz kādu brīvprātīgo, nedz transportu. Jautāju, vai var mazliet pagaidīt. Viņš saka: nē, man naktī nomira bērniņš... Un man šajā brīdī faktiski jākļūst par psihologu un jāmēģina situāciju atrisināt. Pieredzes apmaiņās ar citiem fondiem mums parasti skaidroja, ka mums tas nav jādara, ka viņi to nedara, ka šim nolūkam vajag speciālistu. Mēs to darām – savulaik iesaistījāmies zupas virtuves organizēšanā, rīkojām akcijas slimiem bērniņiem vai dalījām pārtikas pakas mazturīgajiem. Esmu priecīga, ka mēs to darījām, nevis attraucām, lai zvana sociālajam dienestam. Mēs neesam kultūras vai kādas specifiskas nozares fonds. Organizācija ir veidota kopienas vajadzībām, un mums ir svarīgs tas, kas tobrīd ir svarīgs kopienas cilvēkam,” uzsver Dzintra. Tāpēc arī tagad, pandēmijas laikā, fonds iespēju robežās piedāvā palīdzību vietējiem iedzīvotājiem, kuriem šajos sarežģītajos apstākļos tā ir vajadzīga. Un jau sāk domāt par to, kā palīdzēs tad, kad ārkārtas apstākļi un šim nolūkam paredzētie pabalsti beigsies.
Jautāta, kā nākotnē saredz fonda attīstību, Dz. Zvejniece uzsver – vēlētos, lai fondam būtu stabilitāte, ko līdz šim nodrošina Borisa un Ināras Teterevu fonds, lai tāpat kā tagad būtu profesionāli darbinieki un lai kopienas cilvēki domātu par ilgstspējību labdarībai. “Pasaulē ir simtgadīgi fondi, mums vēl jāaug un jāaug,” saka Dzintra Zvejniece.

Nauris Ābeltiņš, pērn smagā avārijā cietušās ģimenes pārstāvis:
“Šādas traģiskas nelaimes arvien apliecina, cik cilvēki tomēr ir atsaucīgi, un arī es un mana ģimene guvām tam apliecinājumu. Grūti pateikt, kā tas notiktu bez AANF iesaistes, taču esmu pateicīgs, ka mūs uzmeklēja un piedāvāja palīdzību, jo pirms tam nebiju tiešā veidā saskāries ar fonda darbību. Acīmredzot ir svarīgi, ka kāda organizācija šādu palīdzību koordinē. Dzintra bija klāt pirmajā dienā, kad bijām mājās no slimnīcas, un skaidroja vajadzīgo. Fonda piesaistītie līdzekļi mūsu ģimenei bija liels atbalsts, īpaši, kad dzīvojām mājās un nevarēju strādāt, daudz līdzekļu vajadzēja arī ārstēšanai. Mums ir ļoti laba sadarbība, regulāri atnāku, lai sakārtotu grāmatvedību, kas kļuvusi par pašsaprotamu komunikāciju. Dzintra vienmēr apjautājas, kā mums klājas. Tagad viss ir normalizējies, pats jau kopš gada sākuma staigāju bez kruķiem, savukārt mazā Emīlija ir tik sprigana, ka reizēm pat netiekam līdzi.
Pateicamies visiem ziedotājiem, paldies Dzintrai!”

Ansis Bērziņš, Kopienu fondu kustības koordinators:
“Jāpateicas alūksniešiem un apeniešiem par drosmi pirms 15 gadiem uzdrīkstēties fondu nodibināt, jo tas bija laiks, kad kopienu fondu darbība vēl bija pavisam neskaidra. Tolaik bija ļoti drosmīgi apzināties, ka mums ir vajadzīga sava krājkase, kur varam vākt naudu tām lietām, kas pašiem svarīgas. Dzintra Zvejniece vienmēr ir bijusi karognesējs, līderis, un es vienmēr esmu apbrīnojis viņas prasmi it kā neuzstājīgi un kautrīgi, bet tajā pašā laikā stingri pavilkt sev līdzi cilvēkus. Man ir liels prieks, ka AANF Dzintra ir, un es ceru, ka viņa nepazudīs, bet vienlaikus arī jāatzīst, ka 15 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai apsvērtu, kurš šo darbu varētu turpināt, ja Dzintra gribētu savā dzīvē kaut ko mainīt. Tādi līderi vienā dienā neparādās, tādēļ uzraudzības padomes uzdevums nākotnē būtu tādu meklēt.
Jāuzteic arī fonda radošās metodes līdzekļu piesaistei. Piemēram, vienmēr esmu apbrīnojis šeit organizēto “Prāta laboratoriju”, kur fonds pieslēdzas kā palīgs līdzekļu piesaistē, tāpat slavenas ir Alūksnē organizētās labdarības balles, vienā esmu bijis un par izcilību pārliecinājies pats. Tas ir unikāli, citviet novados tas nav praktizēts.
Ņemot vērā, ka šie ir mazi novadi, ne ekonomikas centri, drīzāk nomale, fonda piesaistīto līdzekļu apjoms ir fantastisks! Acīmredzot vietējo cilvēku piederības un kopības sajūta ir tā, kas ļauj šādus labus rezultātus sasniegt. Cepuri nost alūksniešiem un apeniešiem, kas atbalsta fonda darbu. Lai šī vēlme kopienas ļaudīm nezūd arī nākotnē!”

Arturs Dukulis, AANF uzraudzības padomes loceklis (Alūksnes novads):
“Fondu dibinājām, lai ar sabiedrības iesaistīšanu un finanšu līdzekļu piesaisti varētu darīt darbus, ko pašvaldība un valsts parasti nedara. Tobrīd pat neapjautām, ka šajos 15 gados tiks paveikts tik daudz, un par to ir liels prieks.
Tādēļ pateicos visiem ziedotājiem un fonda komandai, īpaši Dzintrai Zvejniecei, par to, ka organizācija sasniegusi tik cienījamu pastāvēšanas gadskārtu – ne visām tas ir izdevies. Otrkārt, uzteicami tas, ka fonda darbība ir nepārtraukts process, organizācija nav viendienīte, kas top tikai uz kādas atbalsta programmas darbības laiku un tad pazūd. AANF ir tik liela atpazīstamība un uzticamība, ka vairs jau nav jāsaka – Alūksnes un Apes novada fonds, sakām “mūsu fonds”, un visi jau saprot, ko domājam. Fondam ir tā svarīgā kvalitāte, ka tas ārkārtas situācijās, salīdzinājumā ar valsts vai pašvaldību iestādēm, var noreaģēt un palīdzēt visoperatīvāk, bez garas spriedelēšanas un birokrātijas. Man vislielākais prieks ir par ilglaicīgākajiem fonda darbības rezultātiem, piemēram, parka strūklakas atjaunošanu, savukārt kā atraktīvāko atceros gotiņas iegādi kādas mazturīgas ģimenes atbalstam. Svētīgas lietas ir darītas, un darīsim tās arī turpmāk.”

Ilva Sāre, AANF uzraudzības padomes locekle (Apes novads):
“Darbība sabiedrības labā man vienmēr bijusi tuva, tādēļ pašsaprotama šķiet arī iesaistīšanās fonda darbībā. Ja es ar savu brīvprātīgo darbu varu darīt labāku sabiedrību un dzimto vietu, tad tas mani aizrauj. Uzraudzības padomē esmu trešo gadu, taču fonda aktivitātēs iesaistos pati un rosinu to darīt arī apeniešus.
Mani visvairāk priecē arvien aktīvāka cilvēku iesaistīšanās. Ja sākumā bija jālūdz, tad tagad jau paši piedāvā. Piemēram, ar kādu prieku vietējie, radošie cilvēki vai mājražotāji ziedo savus darbus labdarības izsolēm – tas ir fantastiski!
Vienmēr esmu teikusi – Ape ir pārāk maza, lai varētu startēt lielos projektos, bet mēs varam paveikt daudz mazu, labu darbiņu, un fonds mums šādu iespēju dod ar saviem projektu konkursiem. Ar vairākiem no tiem esam uzlabojuši un labiekārtojuši vidi. Galvenais, ka to darām mēs paši, vietējie cilvēki sev un saviem bērniem. Nodibinājuma nosaukums “Alūksnes un Apes novada fonds” ir ļoti trāpīgs, jo fondā plecu pie pleca darbojas cilvēki no abām teritoriālajām vienībām tā, ka te robežas izzūd. Es gribētu, lai cilvēki saprastu šo kopienas spēku un to, ka tikai vienotībā mēs to varam likt lietā.”

Agnese Melece, AANF grāmatvede:
“Domāju, liela nozīme fonda izveidē un 15 gadu pastāvēšanā ir tā vadītājai Dzintrai Zvejniecei, kuras uzņēmību un empātiju pret cilvēkiem novērtējuši domubiedri un arī iesaistījušies fonda darbībā, tostarp arī es. Fonda veiksmīgas darbības pamatā ir uzticība, un Dzintra ir cilvēks, kuram uzticas.
Līdzdarbošanās un blakus būšana fondam tik ilgus gadus neapšaubāmi ir ietekmējusi arī manu dzīves uztveri un redzējumu. Tie nav tikai grāmatvedības skaitļi vai iegādes čeki, es dzīvoju līdzi katram notikumam, katram labajam darbam, ko skatu fonda dokumentos. Tajos taču ir reālas cilvēku dzīves, viņu sāpes, viņu prieki! Katrs dara savu darbu, un es priecājos, ka ar savu darbu varu būt fondam, vietējai kopienai noderīga.”

Ilze Zvejniece, AANF sabiedrisko attiecību speciāliste:
“Neskatoties, ka mūsdienu laikmetā cilvēki kļūst par pasaules pilsoņiem, kosmopolītiem, es teiktu, ka piederības meklējumi kļūst vēl aktuālāki. Man šķiet, ka pašlaik pasaulē, Latvijā cilvēki izmisīgi meklē piederību. Kas tad ir mana kopiena, kas ir mani cilvēki, mana vieta? Cilvēki grib būt piederīgi, bet vairs īsti nezina, kā. Viņi grib būt maksimāli autentiski paši, tajā pašā laikā veidojot ciešas un jēgpilnus kontaktus ar citiem. Un nevis tāpēc, ka mēs esam no vienas ģimenes vai pilsētas, bet tāpēc, ka tie ir cilvēki, ar kuriem kopā es varu justies labi un kopā darīt foršas lietas. Manuprāt, cilvēki, kuri kādā brīdī bijuši saistīti ar fondu, tobrīd ir spējuši piederības sajūtu atklāt.
Man gribētos cerēt, ka cilvēki prot atrast to, kas viņiem ir maksimāli svarīgi, un, uz tā balstoties, ir iespējams veidot daudz kvalitatīvāku komunikāciju un patiesāku saskarsmi. Noņemt fokusu no tā, kam vajadzētu būt par katru cenu, un likt uz tā, kas sagādā prieku.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

15 gadus atvērti sabiedrībai

Kategorijas