Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Bērnu uzvedība – sabiedrības spogulis

Agita Bērziņa

2020. gada 24. aprīlis 00:00

16

Arvien biežāk jau pirmsskolas vecuma bērniem, piecus un sešus gadus veciem, novēro uzvedības problēmas. Uzsākot skolas gaitas, šiem bērniem ir grūtības iekļauties skolas vidē un pakļauties noteikumiem, tā traucējot mācību procesu. Lai risinātu problēmu, ir jau par vēlu - par uzvedību daudz vairāk būtu jādomā pirmsskolas izglītības iestādēs jeb bērnudārzos, nevis to risināšana jāatstāj uz skolas laiku, atrunājoties, ka bērns vēl mazs.
Problēma aktualizēta pirmsskolas un sākumskolas pedagogu vidū, par to runāts kopīgās tikšanās reizēs un semināros Latvijas mērogā. Kāda ir situācija Alūksnes un Apes novadu izglītības iestādēs, vaicājām izglītības iestāžu vadītājiem.

Vieni noteikumi visur
Alsviķu pirmsskolas izglītības iestādes “Saulīte” vadītāja Viola Lāce par aktualizēto problēmu ir zinoša, taču norāda, ka personīgus pārmetumus par kāda bērna uzvedību skolā nav saņēmusi. Viņa gan piekrīt, ka par to ir jārunā un jādomā. “Protams, reizēm bērni sakaujas, taču tas nav katru dienu. Mūsu bērnudārzā tā nav aktuāla problēma. Liela nozīme ir atmosfērai, kādu pedagogs veido grupiņā. Ja redz, ka kādā bērnā ir agresija, pedagogam šī sliktā enerģija jānovirza pareizi. Ir ļoti dažādi veidi, kā bērns var izpausties, neaizkarot un nesitot citam,” norāda V. Lāce.
Viņa atzīst, ka ir bērni ar uzvedības problēmām, taču visu nevar vērtēt viennozīmīgi. “Katra situācija ir individuāla, kāpēc uzvedība ir tieši tāda. Audzināšana ģimenēs ir dažāda, katrā ģimenē bērnam noteiktās robežas ir atšķirīgas – vienā ģimenē viņš nosaka visu un var izvēlēties, ko grib darīt, savukārt citā bērnam ir jāieklausās un jāmācās rēķināties ar otru,” saka V. Lāce.

Bērns nav slikts
Būtiski vecākiem un pedagogiem ir sadarboties. “Ļoti labi, ja vecāki un skolotāji savstarpēji sadarbojas, izrunājas, tad bērnam ir vieglāk. Lai lietām, ko mēs viņiem mācām pirmsskolā, arī vecāki pievērš uzmanību. Svarīgi, lai mācīšana saskan. Bērnam robežām ir jābūt zināmām un skaidrām. Piemēram, pieklājība ir jāmāca no mazām dienām. Ja pirmsskolā to mācām un rādām, bet ģimenē tam nepievērš uzmanību, tad rezultāta nebūs. Ģimene ir tā, kur ieliek pamatu, un pirmsskolā to visu nostiprina. Taču tam jānotiek sadarbībā. Tur, kur ir sadarbība, problēmu nav,” atzīst V. Lāce.
Visbiežāk uzvedības problēmas bērnos rodas saskarsmes un uzmanības trūkuma dēļ  – bērns ilgojas pēc vecākiem. “Bērns nav slikts. Slikta var būt viņa uzvedība vai konkrētā darbība. Tāpat kā pieaugušie reizēm ir apjukuši un nezina, kā konkrētā situācijā rīkoties, arī bērns var būt apjucis un nezināt, kā pareizi rīkoties. Vai pieaugušais ieklausās bērnā, iedziļinās un izprot, kādēļ viņš tā rīkojās, vai vienkārši soda? Ir ļoti svarīgi zināt cēloni, kādēļ bērna uzvedība ir tāda. Bieži vien viņš meklē uzmanību, jo trūkst mīlestības. Bērni pārdzīvo visu, arī to, kas notiek ģimenē – šķiršanos, strīdus. Ģimenē piedzīvotais, iespējams, kaut kādā veidā izpaudīsies. Ne vienmēr sliktā uzvedība uzreiz nosodāma,” aicina V. Lāce.

Nevainot, bet risināt
Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” vadītāja Ingūna Dovgāne norāda, ka problēma ir, taču ne vienmēr slikta uzvedība ir tikai piecus un sešus gadus veciem bērniem. “Svarīgākais ir nevis vainu velt vienam uz otru, piemēram, vecākiem uz pedagogiem un pedagogiem savukārt uz vecākiem, bet problēmu risināt vienoti un mērķtiecīgi. Ja visi iesaistītie dara vienā virzienā, tad ir vieglāk un panākams labāks rezultāts”.
Labas manieres bērnā tiek attīstītas tieši ģimenē, viņš kopē apkārtējo vidi. “Ja bērnam uzvedības normas ir skaidri definētas gan bērnudārzā, gan mājās, ir vieglāk panākt vēlamo rezultātu, tādēļ runājam ar vecākiem un skaidrojam. Ļoti bieži šīs sarunas ir brīnišķīgas un produktīvas, vecāki ieklausās un piekrīt arī apmeklēt psihologu, ja tas ir nepieciešams. Manā pieredzē nav novērota pilnīga pretestība no vecāku puses,” norāda I. Dovgāne.

Agresija vienam pret otru
Šobrīd tiek novērota agresīva uzvedība vienam bērnam pret otru. “Vai tā ir aizsargreakcija, grūti pateikt. Ne vienmēr vainīgs ir tas, kurš gala rezultātā ir izdarījis pāridarījumu. Situācija jāskatās kompleksi. Varbūt grupiņā ir kāds, kurš bērnu ir izaicinājis. Sarunā ar vecākiem ir atklājies, ka vecāks bērnam māca pret jebkuru pāridarījumu aizstāvēties, jo viņš pats bērnībā ir cietis no apcelšanas. Vecāks māca bērnu no savas pieredzes skatupunkta. Neko sliktu viņš nav gribējis, vien pasargāt savu bērnu. Vienu gan vajadzētu iegaumēt, ka fiziska izrēķināšanās nav risinājums,” saka I. Dovgāne.
Savukārt ir bērni, kuri izliekas pedagogu nedzirdam un mēģina pievērst uzmanību sev raksturīgā veidā. “Pedagogs runā, bet bērns neklausās. Knibinās, lien zem krēsla, visādos veidos pievērš sev uzmanību. Ja nesanāk, sāk darīt vēl ko citu, piemēram, plikšķina sev pa vaigu, skaļi uzvedas un tamlīdzīgi. Grūti pateikt, kādēļ tā, varbūt uzmanības trūkums ģimenē, bet to var pateikt psihologs, kurš pēta šī bērna uzvedību,” teic I. Dovgāne.

Māca atpazīt emocijas
Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Sprīdītis” vadītājas vietniece izglītības jomā Anta Apine skaidro - pirmsskolas izglītības programma šobrīd paredz, ka, beidzot pirmsskolu, bērns atšķir labu rīcību no sliktas, prognozē dažādas rīcības sekas, ievēro noteikumus, sāk saprast, kā paša uzvedība un emocijas ietekmē citus, mācās risināt konfliktsituācijas, saskaņot darbības ar citiem, izturas pieklājīgi un rīkojas atbildīgi, mācās ievērot un cienīt citu vajadzības un tiesības.
“Uzvedības problēmas ikdienā dārziņā izpaužas tā, ka bērni mēdz būt ļoti skaļi, aktīvi, kustīgi, vēlas izrādīties, neieklausās cits citā, vēlas pārkliegt cits citu. Stāsta, ka mājās arī vecāki viens uz otru kliedz. Arī garderobē, ģērbjot bērnus, vecāki steidzina, kliedz, un bērni to pieņem par normu. Grupās ir uzvedības noteikumi, ko pieņem visa grupa kopā, apspriežoties. Ja noteikumi tiek pārkāpti, ar bērniem katra situācija tiek pārrunāta, rosinot saprast, kāpēc jāuzvedas tā, kā teikts noteikumos,” stāsta A. Apine.

Panāk savu ar agresiju
Reizēm bērni nevēlas pildīt kādu darbu, darīt to noteiktā laikā. Skolotāja tad runā ar viņu, piedāvā dažādus variantus, ieinteresē darba veikšanai. “Ir situācijas, kad bērns nevēlas ievērot nekādus noteikumus, vēlas, lai tiek izpildītas viņa uzstādītās prasības. Atkal skolotāja pedagoģiski mēģina atrisināt katru konkrēto situāciju. Ir grupas, kur atsevišķiem bērniem novēro pastiprinātu aktivitāti, skaļu, agresīvu uzvedību un saskarsmes problēmas. Cēloņi - vāja paškontrole, attīstības īpatnības, vāja motivācija mācībām, bērna personiskā pieredze ģimenē, kur iemācījies, ka savu panākt var, agresīvi uzvedoties,” skaidro A. Apine.
Viņa norāda, ka bērnu uzvedības problēmas parāda sabiedrības problēmas. “Pirmajā vietā ir sava individuālā labsajūta un intereses, nevēlēšanās rēķināties ar citu cilvēku vajadzībām, jūtām. Ir ģimenes, kur vecāki dažādu iemeslu dēļ pievērš ļoti maz uzmanības bērnu audzināšanai, šo darbu atstājot izglītības iestādes ziņā. Nu, kad bērns neapmeklē pirmsskolu, atklājas, ka ar viņu ir jādarbojas, daudz jārunā. Bērnam ir daudz jautājumu, viņš ir aktīvs, kustīgs, darboties gribošs, un vecāki netiek galā,” teic A. Apine.

Dusmu kaste
Apes pirmsskolas izglītības iestādes “Vāverīte”  skolotājas, kuras strādā ar piecus un sešus gadus veciem bērniem, norāda, ka bērnu uzvedībā dažkārt ir vērojama spītība, nepamatota aizvainotība par aizrādījumu. “Pat vairākkārt uzaicinot, bērns nenāk un nepiedalās skolotājas aktivitātēs. Ir situācijas, kad atļaujas skolotājam rādīt rupjus žestus un izsaka necenzētus vārdus. Savā starpā ir vērojama nesavaldība un neiecietība. Bērni grib būt līderi, strīdas par šo pozīciju un, ja netiek par noteicēju, tad sit vai kož otram. Ir bērni, kuriem ir izveidojusies pozīcija, ka viņš ir maziņš, neprot atrast sev nodarbošanos un atļaujas izpostīt, izspārdīt citu bērnu paveiktos darbus. Ir vērojamas situācijas, kad bērni sit saviem vecākiem, un vecāks par to neaizrāda,” situāciju skolotāju vārdā raksturo iestādes vadītāja Iluta Apine.
Ja uzvedības problēmas atkārtojas, par tām tiek runāts ar vecākiem. “Vecākiem tiek dota iespēja sazināties ar psihologu, lai rastu risinājumus problēmām. Bērnudārzā bērniem mācām atpazīt un nosaukt emocijas. Izrunāt, kā tās izpaužas, un nosaukt vārdā. Mūsu piecus un sešus gadus veco bērnu grupā ir izveidota “Dusmu kaste”, kur bērns brīdī, kad saprot, ka ir dusmīgs, var iekāpt un vienatnē, savā teritorijā, savas dusmas izzīmēt. Lai veicinātu pozitīvo uzvedību grupā, bērni kopā ar skolotājām izstrādāja un uzzīmēja rīcības plānu ar pieciem dusmu pārvarēšanas veidiem: ieliec rokas kabatās un izskaiti līdz desmit, izstāsti dusmas draugam, pavingro, izdzer glāzi ūdens. Tāpat kā atgādnes ir izveidoti iekšējās kārtības noteikumi grupas telpā,” stāsta I. Apine.

Vecāki – bērnu “draugi”
I. Apine norāda, ka cēloņi uzvedības problēmām ir dažādi un niansēti. “Vislabāk to varētu atbildēt paši vecāki un psihologi, kuri pētītu katru gadījumu atsevišķi. Mēs par problēmu rašanos varam spriest tikai pēc savas pieredzes, novērotā vai runātā ar vecākiem. Ir ģimenes, kur bērni bez ierobežota laika limita lieto viedierīces un no rīta uz dārziņu atnāk neizgulējušies un dusmīgi. Diemžēl vecāki ir aizņemti darbos, lai nodrošinātu materiāli savas ģimenes, un aizvien mazāk laika sanāk kopīgām nodarbēm ar bērniem. Tāpat paši vecāki daudz laika pavada dažādos sociālos portālos, bet bērni līdz aizmigšanai skatās televizoru. Ja bērniem pajautā, kuriem vecāki pirms aizmigšanas lasa vakaros priekšā grāmatas, tādu ir ļoti maz. Nav šī vakara ritma, lai bērns nomierinātos un mierīgs aizietu gulēt. Vēl varētu teikt, ka vecākiem gribas būt bērnu “draugiem”, bet ne pieaugušajiem ar noteiktu pozīciju, kam būs rezultāts nākotnē,” viņa saka.

Skola – jauna vide
Alūksnes pilsētas sākumskolas direktore Uva Grencione - Lapseniete aicina aizdomāties, ka tie mazie bērni, kuriem ir uzvedības problēmas vai mācīšanās grūtības, izaug par lieliem cilvēkiem. “Tie ir mūsu vecāki, vīrs vai sieva, kolēģi, draugi un kaimiņi. Arī pārdevēja veikalā, policists un friziere. Tātad tie esam mēs un šādā pasaulē dzīvojam. Kamēr bērns apmeklē bērnudārzu, daudzas lietas tiek noveltas uz to, ka viņš ir vēl mazs, gan mainīsies. Bieži tā ir, ka mazs negantnieks kļūst par brīnišķīgu skolēnu, taču šajos gadījumos noteikti līdzās ir bijuši gudri pieaugušie – vecāki, pedagogi, psihologi, iespējams, ārsti, kuri prasmīgi skolēna uzvedību vadījuši pozitīvā virzienā,” teic U. Grencione - Lapseniete.
Viņa nedomā, ka pirmsskolas izglītības iestādēs uzvedības problēmas neievēro un situācijas nerisina. “Pieļauju, ka skolā agresija paspilgtinās un mainās tās izpausmes veidi. Bērni nonāk jaunā vidē, kur ir cits darba ritms, citi pieaugušie un vienaudži. Tās ir milzīgas pārmaiņas. Šīs izmaiņas tomēr ir liels stress, tāpēc ir ļoti svarīgs miers ģimenē un skolotājos, kā arī skaidri noteikumi. Kāds kļūst rāmāks, kāds – agresīvāks,” teic direktore.

Vai bērns ir skolas atbildība?
Viņa norāda, ka pirmo klašu skolotāji iegulda ārkārtīgi lielu darbu, lai skolēniem adaptācijas laiks būtu pēc iespējas vieglāks. “Brīnišķīgi, ja šajā procesā iesaistās arī vecāki. Nekas nav mainījies, jo pedagoģiskais trijstūris – skolēns, skolotājs un vecāks - vēl šodien strādā visefektīvāk. Jautājums ir par atbildību. Pirmkārt, ikviens bērns nāk no ģimenes, un katrā ģimenē ir sava kārtība, noteikumi vai sistēma. Vienalga, kā mēs to saucam. Iespējams, kādā ģimenē ir absolūti pieņemami, ka sākumskolēns var būt ārpus mājām, kad vecāki nezina, kur, ar ko viņš ir kopā un kad atgriezīsies, kas nebūtu pieļaujams. Pēc maniem novērojumiem lielākoties šādās ģimenēs, kur katrs cīnās pats par sevi un nejūt kopības sajūtu, izgaismojas vardarbība pret sevi vai citiem,” teic direktore.
U. Grencione - Lapseniete arī norāda, ka neviens pirmklasnieks par uzvedības problēmām līdz direktores kabinetam nav nonācis, un direktore arī nav bieds, jo bērnam viņa ir tikai viens no pieaugušajiem, kurš strādā skolā. “Vecākajās klasēs organizējam tikšanās pie direktores, kur piedalās arī vairāki pedagogi, skolēns un viņa vecāki. Slēdzam vienošanos par to, ko darīsim, mainīsim, lai bērnam nevajadzētu šādi rīkoties, un kāda veida palīdzību varam sniegt. Pēc kāda laika tiekamies atkārtoti, izvērtējam padarīto un vienojamies par nākamajiem soļiem, ja tādi ir nepieciešami. Ļoti vērtīgas ir psihologa konsultācijas, ja tām uzticas.
Parasti atrisinās situācijas, kur vecāki ir gatavi iesaistīties, nevis pauž viedokli, ka mājās viss ir kārtībā vai arī -  mājās es arī netieku ar viņu galā, taču skolai pašai jārisina problēmas, kas saistītas ar skolas dzīvi. Un tā atkal ir atbildība,” atzīst U. Grencione - Lapseniete.


SPECIĀLISTA KOMENTĀRS
Inese Rieksta, klīniskā un izglītības psiholoģe

Jāmeklē sliktas uzvedības cēloņi
 “Nav iespējams apgalvot, ka bērnu uzvedības problēmas šobrīd novēro aizvien mazākiem bērniem. Drīzāk varētu teikt, ka aizvien vairāk mēs ieraugām tos bērnus, kuru vecākiem ir nepieciešama palīdzība, lai saprastu sava bērna temperamentu, pielāgotu tam dienas režīmu un audzināšanas metodes. Ar temperamentu mēs piedzimstam, bet uzvedības modeļus iemācāmies. Bērna uzvedības regulēšanā vislielākā ietekme ir pieaugušo prasmēm saprast bērnu, sevi un vadīt vispirms savas reakcijas.

Kas ir uzvedība?
Uzvedība ir cilvēka rīcība un reakcija. Un to nosaka iekšējie un ārējie apstākļi. Bērns ar savu uzvedību rāda citiem savu iekšējo sajūtu un emocijas. Par uzvedības problēmām lielākoties pieaugušie manā praksē ziņo, kad bērna uzvedība ir pārāk aktīva, viņus ir grūti apstādināt, nomierināt. Cēlonis sliktai bērna uzvedībai ir jāmeklē. Tas var būt saistīts gan ar bērna un vecāka temperamenta dažādību, ar vecāku audzināšanas veidiem, gan ģimenes psihoemocionālo vidi. Piecu un sešu gadu vecumā uzvedības problēmu cēloņi bieži saistās ar grūtībām noturēt uzmanību mācību procesā, grūtībām sekot pieaugušā norādījumiem, ievērot noteikumus, gaidīt savu kārtu. Bērnam būtu daudz vieglāk adaptēties bērnudārza vidē, ja vispirms šādus noteikumus viņš būtu apguvis ģimenes vidē.

Ko darīt?
Situācijā, kad kāda no pusēm ir pamanījusi bērna uzvedības problēmas, būtu svarīgi kādu laiku pavērot gadījumus, kad tās parādās. Visbiežāk varēs secināt, ka viņš sāk slikti uzvesties līdzīgās situācijās. Svarīgi paskatīties, kas notiek pirms sliktās uzvedības. Ja viņam ir grūtības sekot skolotāja/vecāka norādījumiem, jāpavēro, kā šie norādījumi tiek izteikti. Daudziem bērniem ar uzvedības problēmām ir vāja uzmanības noturība un viņiem ir vajadzīgi skaidri, īsi teikumi, acu kontakts, lai viņš saprastu, kas ir jādara. Tāpat ir nepieciešams bērna pozitīvo uzvedību apstiprināt -  ar smaidu, ar frāzēm  “malacis”,  “super!”,  “lieliski”. Tās ir bērna uzvedības vadīšanas prasmes, ko ir iespējams uztrenēt pieaugušajiem, kuri ir kontaktā ar bērnu.
Par bērna agresiju pret vienaudžiem un pedagogiem - arī šajās situācijās vienmēr ir kāds izaicinājums, pirms viņš reaģē ar sitienu, ar vārdu. Ar šāda vecuma bērniem noteikti vajag runāt par šīm situācijām un mācīt modeļus, ko viņam darīt savādāk. Piemēram, var teikt šādi: “Ja tu vēlies drauga mašīnu, tev tā ir jāpalūdz, nevis jāizrauj no rokām. Tagad izmēģināsim. Ej pie drauga un saki: “Lūdzu, iedod man mašīnu”. Draugs var teikt arī: “Tagad nē, iedošu vēlāk”. Un tas tev jāpieņem.” Bērniem vislabāk palīdz praktiski mācīt uzvedības modeļus, nevis tikai runāšana un vēl mazāk kritizēšana, sodīšana.
Ja bērns ir impulsīvs un ātri sadusmojas, mēdz sist, mest mantas, līdz ko kaut kas nepatīk - gan pedagogiem, gan vecākiem vēlams būtu apsēsties un aprunāties par šo bērnu, par uzvedības noteikumiem mājas vidē un vienoties, kā vecāki un  pedagogi mācīs robežas, vadīs bērna dusmu izpausmes. Vislabākais bērnam, ka gan vecāki, gan pedagogi ir sadarbības partneri un spēj ieklausīties viens otrā, kopīgi risina problemātiskās situācijas.

Kad vērsties pie speciālista?
Bērnam uzvedības modeļi ir jāmāca jau no mazām dienām. Tas nav jāatliek uz laiku  “kad viņš/viņa būs lielāks”. Bieži vecāki atliek konsultācijas, jo nevēlas, ka kāds iejauktos audzināšanā. Tomēr jāatceras - jo ātrāk pievērsīsimies uzvedības grūtību korekcijai, jo labākus rezultātus panāksim. Pie speciālista būtu jāvēršas tad, kad vecākam ir pastiprināts satraukums par bērna uzvedības izpausmēm, kas atkārtojas regulāri. Piemēram, agresija pret citiem, noslēgtība, nesarunāšanās, ēšanas traucējumi, raudulīgums, logopēdiskās grūtības.
Aicinātu vecākus uztvert nopietni pedagogu signālus par bērna uzvedības grūtībām iestādē un pēc iespējas ātrāk censties tās izprast un risināt. Pedagogi ar bērnu ir kopā dažkārt pat 9 - 11 stundas diennaktī, un ļoti labi iepazīst, pamana stiprās un arī problemātiskās puses. Piecu un sešu gadu vecumā bērna uzvedības problēmas var būt saistītas gan ar kognitīviem procesiem (uzmanību, atmiņu, domāšanu), gan emocionālā brieduma veidošanos. Pie speciālista (izglītības psihologa) būtu jāvēršas, lai pārliecinātos, vai bērns ir gatavs skolai gan intelektuāli, gan emocionāli – īpaši, ja par to šaubās  pats vecāks un pedagogi.”

Kategorijas