Ne “zudusī”, bet citāda Veclaicene

2020. gada 24. aprīlis 00:00

605

Sākšu ar atsaukšanos uz interneta kopu “Zudusī Latvija”. Tajā atrodami arī vairāki attēli, kur skatāms kādreizējais “Bārdaskrogs” ar tur iekārtotajiem veikaliem, piemēram, “Tirgotava A. Jurģīts”. Ir arī foto no Korneta muižas, šķiet, fotografēta pēc 1905. gada revolucionārajiem notikumiem, varbūt arī pirms I Pasaules kara 20. gadsimta sākumā. Es tur saskatīju muižas kungu mājas vai pils atliekas.

Kur pazuduši kapakmeņi
Protams, Veclaicene vairs nav tāda, kā bija kādreiz, kaut vai tad, kad sāku skaitīt sava mūža gadus Ulmaņlaikā 1935. gadā, kā saka, Brīvības pieminekļa atklāšanas laika bērns. Tomēr pirmie mūža gadi tā iespiedušies atmiņas failos, ka pārdomu brīžos nāk prātā arvien jauni notikumi, atceros ļaudis, kuri tajos piedalījušies. Piemēram, vai par “zudušu” būtu jāuzskata kāds padomju okupācijas varas organizēts gājiens 1940. gada boļševiku revolūcijas gadadienā uz 1905. gada upuru kapiem pie Veclaicenes muižas. Tēvam pie rokas arī es gāju uz piemiņas vietu, kur notika mītiņš, kas runāja, neatceros, bet vieta, kur notika šis pasākums, atradās, cik atminos, muižas pakalnā ar skatu uz Bārdaskroga pusi vai netālu esošo pareizticīgo baznīcu. Kolhozu laikos neviens par šādu gājienu nerunāja, bet kur pazuduši kapakmeņi, ja neviens par tiem neko nezina pat šodien. Esmu vaicājis vairākiem mūsu pagasta vecļaudīm, bet arī viņi neko vairāk nevar pastāstīt. Kāds gan minēja, ka kaut kādi kapi esot Veclaicenes ezera otrā krastā uz “Mauriņu” vai “Dukanu” pusi. Interesanti, šis notikums un manu atmiņu klišeja šobrīd paliek neatšifrēti. Bet vai “zuduši”?

Saiešanas nama celšana
Toties esmu ticis skaidrībā par kādu citu faktu. Un tas mani iepriecina. Runa ir par Veclaicenes baptistu saiešanas namu, ko savulaik, vēl tikai īsi pirms II Pasaules kara, uzcēla Sauleskalnā. Faktiski tā bija jaunbūvēta baznīca, tikai bez torņa. Vienkārša, paliela koka baļķu ēka ar lielu saiešanas telpu. Tajā baznīcēni pēc senās hernhūtiešu tradīcijas izvietojās – vīrieši atsevišķi vienā pusē, sievietes otrā sēdēja uz gariem koka soliem. Mācītājs bija Umblejs – vietējo igauņu izcelsmes sludinātājs. Ērģelītes, paštaisītas, spēlēja, vēlāk visā Alūksnes novadā pazīstamais Rūdolfs Pakalns (viņu vietējie sauca par Piekalna Rūdi). Mēs ar māsu Viju, kura bija divus gadus par mani jaunāka, gājām līdzi vecmammai Emīlijai (Mīlei) un piedalījāmies svētdienas skolas mācībās, ko vadīja Audrīša kundze. Piebildīšu, ka līdz saiešanas nama uzcelšanai dievkalpojumi notika Ābelkoka tantes mājā, kas atradās turpat netālu, tagad tur pagrieziens no Pleskavas šosejas uz Māriņkalnu. Minētās Ābelkoka tantes, kuru mēs, bērni, saucām par Ābē tanti, mūžs beidzās ļoti traģiski.

Krilova banda
Daudzi veclaicenieši, domāju, ir dzirdējuši par pēckara briesmoņa Krilova bandu, kas slepkavoja ne tikai veclaiceniešus, bet arī nabagos krievu pauniniekus, kuri bada un nabadzības dzīti Staļina laikā nāca ne tikai uz Latviju, cerībā iemainīt pret kaut ko (sērkociņu kārbiņu, zīmulīti, burtnīciņu…) kādu maizes klaipu vai gaļas kilogramu, kas mūsu ļaudīm vēl turējās, jo nebijām sadzīti kolhozos un nebija atņemta zeme un lopiņi. Šis noziedznieku vadītājs Krilovs pēc kara bija Veclaicenē tā saucamo istrebiteļu priekšnieks, tāpat viņa līdzdalībnieki bija padomju varas kaut kādi darbinieki. Visi viņi ar slepkavnieka zīmi pierēs! Krilovs brīvi runāja latviski, krieviski un tāpat arī igauniski. Pēc šo noziegumu atklāšanas mana vecāmāte sacīja, ka Krilovs varētu būt no tiem, kuri brīvvalsts laikos klīda pa Igaunijas Veru apkārtnes mežu ceļiem un aplaupīja braucējus un vienkāršus ceļa gājējus. Padomju tiesa neliešiem piesprieda cietumsodus, jo nāves sods kādus gadus pēc kara bija atcelts. Nepagāja necik ilgs laiks un pagasta ļaudis runāja, ka krilovieši jau atkal esot brīvībā. Tādi, lūk, notikumi risinājās padomju varas pārvaldītajā Veclaicenē.

Skaista pārbūve
Tad, lūk, pēc 1949. gada izsūtīšanām, kad visi veclaicenieši bija sadzīti vairākos mazos kolhozos, baptistu saiešanas namu uzlika uz kaut kādām lielām sliecēm un ar “naķiem” (tā toreiz sauca MTS krievu traktorus) aizvilka uz Veclaicenes muižas pakalni, kas bija kādu 4 kilometru attālumā no Sauleskalna. Nesen celtā baznīciņa pārtapa par kolhoza bērnudārzu, to sadalīja vairākās mazās istabiņās, ierīkoja virtuvīti un apkuri. Tomēr, tomēr, lai gan gājis visādi, manas bērnības Dieva nams ir saglabājies līdz šai dienai, lai gan ieguvis citādus vaibstus.
Nesen gribējās tuvāk apskatīt šo ēku, tāpēc, būdams “Pļavniekos”, savā dzimtajā tēva mājā, kas tagad pieder manam jaunākajam dēlam Arnim, ar auto aizstūrēju līdz Veclaicenes muižai. Un interesanti, tur senais baptistu saiešanas nams ir piedzīvojis, es teikšu, labu un skaistu pārbūvi, var sacīt, pat “eiroremontu”. Tagad tas ir privatizēts un tajā dzīvo ģimene, kas nākusi no citas puses un kļuvuši par veclaiceniešiem. Patīkami bija iepazīties ar tagadējiem mājas un neliela zemes gabala saimniekiem. Bet vēl lielāks prieks bija par to, ka ēka pamatos saglabājusies un varētu kļūt par vienu no pieturas punktiem uz Veclaicenē ierīkotajām tūristu takām, nākot no Bārdaskroga vai Raipuļa ezera puses.

Jauni vaibsti
Turpat ir gandrīz vai leģendārais Veclaicenes ezers, kura krastā kādreiz strādāja un atradās tā sauktā “Dāvida fabriciņa” vai darbnīca, kas bija jau krietni augstāka pakāpe par kalēja smēdi, ko atceros Bārdaskrogā pāri šosejai “Ilgupēs”, kur smagos āmurus cilāja un plēšas pūta kalējs Renca Vilis. Tagad tur labi uzturētā un apkoptā mājā dzīvo mūsu jaukā kaimiņiene Silvija Graudiņa, kurai vērienīgu un zīmīgu jubileju atzīmējām pagājušajā rudenī. Var teikt, sveicām Silviju par “mūža ieguldījumu” veclaiceniešu mūzikas un teātra gara uzturēšanā un veicināšanā. Viņa joprojām turpina skaisti dziedāt un piedalās folkloras vērtību saglabāšanā Malienas novadā: gan Veclaicenē, gan Ziemerī un arī Māriņkalnā. Var teikt, cilvēks savā vietā un laikā.
Par to, ka Veclaicene kļūst citāda, nevis “zūd”, liecina vēl vairāki fakti un notikumi. Pavisam citu un jaunu veidolu ieguvis arī vecais pagasta nams, kas atrodas “Bangās”, tāpat bijušās kolhoza mehāniskās darbnīcas (senā Paiķa skola), var teikt, elpo citādi un iezīmē jaunus vaibstus Veclaicenes pagasta pakalnos un lejās.

Daudzie krogi
Nesen kādā grāmatā vai rakstā lasīju, ka Veclaicenē uz vecās Pleskavas šosejas ievērību pelna divi betona tilti, abi atrodas turpat pie Bārdaskroga, tagad mūsu zemes īpašuma abos galos, un iezīmē un ir labi redzamas robežzīmes pie “Bandinieku” un “Temperu” zemes. Mani sen jau nodarbina domas par Pleskavas šoseju, esmu lasījis daudz par vēstures un senatnes jautājumiem, bet detalizētāku stāstījumu par Pleskavas šoseju, šī ceļa iekārtošanu no Rīgas līdz Krievijai, tā nozīmi un izmantošanu gadsimtu gaitā neesmu atradis. Un vēl kas – mani urda jautājums par krogiem. Veclaicenē un ne tikai. Ne jau tāpēc, ka esmu dzimis, audzis un skolā gājis no Bārdaskroga. Jautājums cits – līdz šim neviens vēsturnieks vai novadpētnieks nav pieskāries un mēģinājis noskaidrot, kāpēc Veclaicenē, gar Pleskavas šoseju, savulaik bijis tik daudz krogu. Sākšu ar Apekalna krogu, netālu no baznīcas, tas labi saskatāms fotogrāfijās, kas uzņemtas no Jaunlaicenes muižas puses un ir skatāmas arī grāmatā “Kultūrvēstures avoti un Alūksnes novads”, kas izdota “Letonikas bibliotēkas” ietvaros. Pretī Romeškalnam atradies Puna krogs, kura fragments redzams šosejas malā vēl tagad un derētu to saglabāt vai iekonservēt. Tālāk uz Pleskavas pusi nāk “Bārdaskrogs”, to zina visi veclaicenieši, jo savulaik kroga ēkā bija divi veikali, turpat netālu kalējs, pienotava un pagasta māja, kurā jaudīgi saimniekoja pagasta vecākais (vecis) Stroda Kārlis, kurš ticies arī ar lielo Kārli, Kārli Ulmani. Starp citu, nav nekāds noslēpums, ka savulaik Ulmanis personīgi ticies un pazinis visus 517 Latvijas pagastu vecākos.

Malēniešu gaismas avoti
Tālāk nāca Paiķa krogs un visbeidzot Cīrulīšu krogs. Domāju, ka arī Veclaicenes muižas apkaimē vai pie šosejas, Pleskavas ceļa, no kura ved ceļš uz Lūtseniekiem un Veriem, varētu būt bijis vēl kāds krodziņš.
Ko no visa teiktā secināt? Vai tad veclaicenieši (Staro Laicene) bijuši tādi pļēguri, ka pāris krogu vēl nepietika? Nepavisam. Krogi gan vācu, gan zviedru, gan krievu laikā, tāpat kā senie hernhūtiešu saiešanas nami, bija tie malēniešu gaismas avoti, kur gūto lika savos maisos, un malēnieši ar gudrām, bet stūrgalvīgām galvām devās izglītības iegūšanas ceļos, kara gaitās, zemes kopšanas darbos, mācījās dziedāt un spēlēt, ar vārdu sakot, dzīvoja un kalpoja savai Tēvzemei!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ne “zudusī”, bet citāda Veclaicene

Kategorijas