Blakus varmākam – dzīvei zaudēti gadi

2020. gada 25. aprīlis 08:41

552

Viņa vēl joprojām dzīvo bailēs. Tās, kopš viņa satikās ar savas meitas tēvu pirms 20 gadiem, ieēdušās tik dziļi, ka nav pat atbildes uz jautājumu – no kā tu baidies? Gadiem ilgi nespējot tikt vaļā no varmākas, kurš pastāvīgi viņu terorizēja, sieviete vairs nemeklē konkrētu baiļu iemeslu, viņa ar tām dzīvo, viņa gaida, viņa ir vērīga.
Bailes. Šis vārds mūsu sarunā skanēja visbiežāk. Ilze (vārds mainīts, jo viņai vēl joprojām ir bail, ka varmāka var pazīt un sodīt par atklātību) uzticēja man savu stāstu. Viņa teica – varbūt tas kādai var palīdzēt. Un arī viņai pašai – “es gadiem ilgi nevienam neko nestāstīju, man bija bail un kauns. Ja es ātrāk būtu tās šausmas pārvērtusi stāstā, varbūt man būtu vieglāk”.

Gribēja viņam palīdzēt
Sākās viss kā daudziem. Ilze audzināja mazu meitiņu, kad iepazinās ar Rolandu. Viņš bija simpātisks, gudrs, strādāja labu darbu. Stāstīja, cik ļoti viņam patīk bērni, un Ilzei, mazas meitiņas mātei, tas šķita ļoti svarīgi. Un viņš esot nelaimīgs. Pirms pusgada viņu esot pametusi sieva, kura kopā ar bērniem “aizbraukusi līdzi kaut kādam ārzemniekam”. Viņam esot depresija, stress, milzīga vilšanās sajūta. Ilzei puiša bija žēl. Viņa ļoti gribēja palīdzēt, sniedzot viņam sapratni, uzticību, mīlestību. Ilze pati bija klusa, maiga un kautrīga, jauna sieviete, kura vienmēr mēģināja izdarīt tā, lai citiem labi. Arī no meitiņas tēva viņa aizgāja, jo viņš negribēja bērnus un nebija sajūsmā kļūt par tēvu, kaut Ilzi mīlēja. Savukārt Ilze bērniņu gribēja ļoti.
Sākums bija labs. Kaut gan mūsu sarunas laikā Ilze vairākkārt nosaka: “Man vajadzēja pamanīt tos signālus”. Pirmo reizi ierodoties pie Rolanda ciemos, viņa nobrīnījās, ka pusgadu pēc aizbraukšanas dzīvoklī joprojām stāv sarindotas bijušās sievas kurpes, drēbes. Tikai pēc tam viņa uzzināja, ka sieviete aizbēgusi, neko pat nepaņemot līdzi. Bet tolaik Ilze par to galvu daudz nelauzīja. Rolands bija uzmanīgs, laipns. Pacietīgs klausītājs - “tu man stāsti visu to, ko neesi varējusi izstāstīt citiem, es nebūšu kā viņi, es tevi uzklausīšu uz sapratīšu”. Atkal – jau vēlāk viņa saprata, ka viss, ko viņa ir stāstījusi, tiek izmantots pret viņu pašu, lai viņu pazemotu, salauztu, lai nekad neļautu aizmirst neko, ko varbūt negribētos atcerēties.

Vainīgs tikai alkohols
“No sākuma man šķita, ka viņš ir agresīvs tikai tad, kad lieto alkoholu. Tad es ar viņu centos netikties. Bet tad kādā brīdī es sapratu, ka sākas kaut kāda iebiedēšana. Es nebaidos no cilvēkiem, nekad nebiju tapusi biedēta. Vienmēr esmu centusies būt priekšzīmīga, kārtīga, centusies, lai visiem būtu labi. Tāpēc es no sākuma nesapratu, kas notiek.”
Viņš stāstīja, cik ir stiprs, kā armijā iemācījās “cīņas bez noteikumiem”, kā māk sist, lai nepaliek zilumi. Stāstīja Ilzei par cīņas paņēmieniem, kā var nodarīt otram fiziski pāri. Kustības, kas demonstrēja viņa māku kauties, mijās ar garām sarunām, patiesībā, nu jau Rolanda monologiem. Un tā, pa pilienam vien, kamēr Ilze sāka justies, ka ar viņu pašu nav kaut kas kārtībā. Viņa īsti nesaprata, kas, bet nolēma censties vēl vairāk, mīlēt vēl vairāk, jo Rolands taču ir tik daudz cietis, viņam ir depresija. “Man šķita - ja es vairāk pacentīšos, viņš mainīsies.” Kad viņš dzēra, kļuva agresīvs, un tad Ilze labāk izvēlējās pamukt un nerādīties acīs. Un nebija viņš tas alkoholiķis, kurš dzer pastāvīgi un nodzeras. Vēl tagad viņš strādā visnotaļ prestižā darbā.

Nesaprata, kas noticis
Lūzums notika, kad Ilze jau gaidīja abu bērniņu. Svinībās pirtī kopīgi ar Rolanda kolēģiem viņš piedzērās. Viņš piekāva Ilzi, kura jau zem sirds nesa abu bērniņu. “Es biju šokā. Es īsti nesapratu, kas ir noticis. Man pat nesāpēja, domāju, tāpēc, ka biju šokā.“
Ilze sākumā mēģināja viņu attaisnot. Viņai likās, ka Rolands viņai nodara pāri tāpēc, ka ir tik ļoti vīlies sievietēs, ir ļoti sāpināts.
Šis būtu bijis brīdis, kad Ilzei vajadzēja aiziet pavisam. Droši vien, tā arī izdarītu, ja ne satrauktu kolēģu zvans vēlāk. Rolands it kā kritis pa trepēm un smagi savainojies, bet no slimnīcas aizbēdzis, un tagad neviens viņu nevar sazvanīt. Ilzei bija bail, bet viņa brauca pie Rolanda. Viņš gulēja savā dzīvoklī smagā stāvoklī. Ilze izsauca mediķus un palika pie Rolanda ārstēšanas laiku. Bet pēc tam sāka no Rolanda izvairīties.
Piedzima bērniņš. Reizi viņš atbrauca uz slimnīcu ar ūdens pudeli, pēc tam pāris reizes uz mājām, kur Ilze dzīvoja pie savas mammas. Mamma gan pēc pāris reizēm Rolandam vairs neļāva braukt pie viņām. Sieviete saka - mammai viņš nepatika.
Ilze tolaik strādāja labu darbu, labi pelnīja un nopirka dzīvokli, kur sāka dzīvot ar abām savām meitiņām.

Bērns kā iegansts
Tad viņš atkal uzradās. “Ar tiesībām, ka drīkst tikties ar bērnu, viņš sāka regulāri braukt pie manis vēlos vakaros. Meitenes tad jau gulēja. Vēl tagad viņš man pārmet, ka meitenes jau gulēja, kad viņš brauca. Bet tā bija viņa paša izvēle,” Ilze joprojām kā taisnojas. Teikums skrien pēc teikuma, it kā, aizlaižot tos pasaulē, vārdiem līdzi aiziet šausmas, ar ko sieviete gadiem dzīvojusi.
“Man bija fiziski no viņa ļoti bail. Es zināju, ja viņu sadusmošu un viņš paliks dusmīgs, es nespēšu aizstāvēties. Es redzēju, kad viņš paliek dusmīgs. Viņš tā dīvaini izstiepa pirkstus un sāka taisīt visādus karatistu žestus. Nesita, bet bija tā sajūta, ka rokas niez iesist. Viņš varēja runāt stundām, kā es neko nesaprotu, nevaru, kā viņš var atņemt man bērnus. Visu laiku man bija bail. Bija sajūta, ka tev nav, kur sprukt, tu nevari viņu apklusināt, jo ir bail. Tu esi vainīga, nepareiza, visu dari nepareizi. Es pēc šiem vakariem biju tādā stadijā, ka nevarēju ne gulēt, neko. Visu nākamo dienu staigāju kā apdullusi. Sāku lietot nomierinošas tabletes. Sapratu, ka pasliktinās domāšana, atmiņa. Viņš visu laiku draudēja, ka atņems man bērnus. Es biju histērijā. Tagad es saprotu, ka viņam nebija nekāda iemesla man atņemt bērnus, bet toreiz biju stresā. Sapratu, ka man jāpelna nauda, lai varu uzturēt bērnus, lai man viņus neatņem, ka es nedrīkstu viņu sadusmot. Tādos vakaros beidzās viss gultā. Es to darīju, lai viņu apklusinātu, lai tiktu no viņa vaļā. Tagad es viņam saku – tu brauci, lai mani izvarotu”.
Toreiz Ilzei bija kauns un bail ar kādu runāt. Tagad viņa saka – ja es ar kādu būtu parunājusi, es ātrāk būtu visu sapratusi, ātrāk tikusi no tās elles ārā.

Tiklīdz atgūsties, viņš ir klāt
Šādi Ilze nodzīvoja gadiem. Slikta pašsajūta, depresija, sliktāks darbs, mazāki ienākumi. Laiku pa laikam Rolands lika viņu mierā. Kad viņa jau sāka justies labāk un priecīgāk, devās ar meitenēm uz teātriem, šuva kostīmiņus skolas ludziņām, viņš atkal ieradās. Un sākās viss no sākuma. Paralizējošās bailes, nespēja domāt, panika. Ir pagājuši gadi, bet vēl tagad viņa nespēj mierīgi to atcerēties. “Viņš taisni tad, kad neesi gaidījusi, pēkšņi uzrodas. Un visu laiku pa pilienam iznīcina”.
Sieviete bija uz krīžu un konsultāciju centru “Skalbes” prasīt padomu – tur teica, ja būtu asiņaina seja, tad varētu kaut ko darīt. Bet “viņš jau bija kaut ko iemācījies laikam no pirmās sievas. Viņš mani īpaši nesita, bet terorizēja. Un tagad es arī saprotu, kāpēc viņš pašā sākumā lielījās ar māku sist, neatstājot zilumus.”
Toreiz vēl maz runāja par emocionālo vardarbību, un arī likumi nebija sakārtoti, lai iespējami palīdzētu upuriem.
Par laimi, kādā brīdī Rolands no viņas dzīves atkal pazuda, šoreiz uz gadiem. Vai nu tāpēc, ka viņa saņēmās, ilgi domāja un uzrakstīja viņam garu vēstuli, ko nosūtīja uz viņa elektronisko adresi darbā. Par to viņš bija nikns, jo bija sabijies, ka kāds darbā to varētu izlasīt. Varbūt tāpēc, ka Ilze atrada vīrieti, ar kuru kopā ir vēl šodien un kurš ļoti palīdzējis viņai tikt galā ar šausmām, kādās viņa nodzīvoja pusi dzīves. Vai arī viņš atrada kādu citu upuri. Ilzes psiholoģe vairāk sliecas uz to, ka viņam uzradās jauns upuris, jo varmākam vienmēr vajag upuri, kuru mocīt.

Viņa cīnās
Pēdējā laikā Rolands atkal uzradās Ilzes dzīvē. Un ir atgriezušās senās, neizskaidrojamās bailes. Ar meitu notika nelaime, un tēvs bija klāt ar pārmetumiem Ilzei, ar vēlmi ņemt meitu pie sevis, ar draudiem. Kādā brīdī Ilzei licies, ka atkal padosies, bet tomēr - nē.
Viņa ir sameklējusi psihologa, jurista palīdzību, viņa cīnās. Arī viņš cīnās par meitu, jau pieaugušu. Bet Ilze ļoti labi saprot, ka ne jau pēkšņi ir uzradusies tēva mīlestība. Viņai bail, ka varmāka meklē nākamo upuri. Un Ilze zina, ka arī pieaugušam cilvēkam var iedvest stindzinošas, paralizējošas bailes. Viņa saka – “es neatdošu savu meitu viņam rīklē”. Un es ticu. Šādi varmākas ir vareni, tikai cīnoties ar vājākiem viņi ir tie kroplie, kuri barojas no bailēm. Un kaut Ilze vēl aizvien nav tikusi vaļā no neizskaidrojamām bailēm, viņa vairs negrib būt upuris, viņa cīnās.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Blakus varmākam – dzīvei zaudēti gadi

Kategorijas