Jūtas dzīves un cilvēku lutināta

2020. gada 30. aprīlis 00:00

822

Alūksnes Kultūras centra skolotāju kora “Atzele” koncertmeistarei, Alūksnes Mūzikas skolas skolotājai Ritai Bogdanovai Alūksnes novada pašvaldības apbalvojums “Pagodinājums kultūrā” 4. maijā piešķirts par profesionalitāti un radošumu, aktīvu dalību kultūras norisēs, ieguldījumu novada amatierkolektīvu un jauno mūziķu izaugsmē.
“Esmu apmulsusi,” vaļsirdīgi saka Rita, tomēr atzīst, ka jūtas novērtēta - neatkarīgi no tā, kas pieteicis viņu apbalvojumam. Un mūsu sarunas sākumā atceras kādu Ģimeņu vakaru Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. “Pasākumos bieži izmanto fonogrammas, bet ir reizes, kad lūdz paspēlēt fonā. Atceros, ka toreiz improvizēju tautasdziesmas melodiju pēc savām sajūtām. Pēc koncerta pie manis pienāca sieviete, acīmredzot kāda skolēna vecmāmiņa, pieskārās manam plecam un teica – paldies, cik tas bija skaisti! Domāju – es taču spēlēju tikai fonā, bet kāds to ir pamanījis un klausījies,” teic Rita.

Meitene no Līvāniem
Par sevi viņa saka: “Esmu Latgales meitene no Līvāniem. Paps ir no Izvaltas – netālu no Krāslavas, bet mamma – no Viļakas. Mājās vienmēr esam runājuši latviski, varbūt tāpēc, ka papa jaunība pagāja Cēsu pusē, bet mamma līdz izsūtīšanai dzīvoja Rīgā. Mamma ļoti labi runāja arī latgaliski. Muzikalitāte man ir no mammas. Arī dvīņubrāļi Jānis un Juris ir profesionāli mūziķi. Noteikti talantīgāki par mani. Īpaši Juris, kurš gan jau pirms 13 gadiem aizgāja mūžībā. No papa man ir viņa miers. Viss labais, kas manī ir, ir no vecākiem.”
Ritas koncertmeistares karjera sākās līdz ar skolas gaitām. Līvānos skolā viņa visus gadus spēlēja pavadījumus korim, dejotājiem, bet bija liela sirdssāpe, jo pašai ļoti gribējās dejot. “4. klasē deju kolektīvs izcīnīja vietu uz Dziesmu un deju svētkiem, mani kā koncertmeistari arī ņēma līdzi, bet prieka nebija nekāda - lai arī kopā ar dejotājiem braucu uz “Daugavas” stadionu, es jau nedejoju,” atceras Rita.
Pēc 8. klases absolvēšanas, nešauboties par tālāko izvēli, viņa iestājās Rēzeknes mūzikas vidusskolā, kur jaunās koncertmeistares dotības jau 1. kursā pamanīja skolas direktors Belasovs un Ritu pieņēma darbā. Pēc Rēzeknes mūzikas skolas absolvēšanas viņa sāka strādāt Gulbenes mūzikas skolā. Gulbenē piepildīja bērnības sapni un dejoja Tautas deju ansamblī “Madara”. Ne gluži caur “Madaru”, bet caur deju iepazinās ar dzīvesbiedru Aivaru. 10 gadus ģimene dzīvoja Ogres rajona Lēdmanē.

Darbs atrod darītāju
Ar Alūksni Rita saistīta kopš 1992. gada. Pēc Atmodas viņas dzīvesbiedrs vēlējās atgriezties Annā, kur dzīvojis viņam ļoti tuvs cilvēks – vecmāmiņa. “Divus gadus turējos pretī un teicu, ka nedzīvošu šeit, jo te nevienu nepazinu, līdz sapratu, ka man ir jānāk, jo zināju, ka Aivars nepiekāpsies. Izcīnīt sev vietu zem saules, kur visi sveši, ir ļoti grūti. Pirmo reizi dzīvē biju bez darba, gāju uz Alūksnes mūzikas skolu, bet tur skolotājus tobrīd nevajadzēja, interesējos arī Alūksnes Kultūras namā, vai nav brīva koncertmeistara vieta, braucu uz Gulbeni, kur bija sākušās darba gaitas, bet arī tur vakanču nebija. Lielākie bērni jau gāja Annas pamatskolā, un 1. septembrī vecāku sapulcē piedāvāju, ka varu pasniegt privātstundas. Nauda, ko maksāja vecāki par stundām, toreiz vēl “repšiki”, nebija liela, bet tas bija atbalsts ģimenei,” atceras Rita, piebilstot, ka turpmāk dzīvē darbs atradis viņu - sekojis Aigara Parma aicinājums strādāt Rezakas mūzikas skolā, bet 1994. gada rudenī Alūksnes Mūzikas skolas direktore Gunta Boša piedāvājusi darbu šajā izglītības iestādē.
“Par to joprojām esmu pateicīga. Bez šaubīšanās varu teikt, ka mans darba mūžs Alūksnē ir piepildīts ar labām emocijām un cilvēkiem, ar skatuvi un gandarījuma sajūtu. Mūzikas skolā esam vairākas koncertmeistares, un katrai ir sava niša. Esmu koncertmeistare “pūtējiem”, strādāju kopā ar skolotājiem Sarmīti Kubuliņu un Uldi Mūrnieku. Tas ir komandas darbs, kur vienojas specialitātes skolotājs, audzēknis un koncertmeistars," stāsta R. Bogadanova.

Novērtē uzticēšanos
Komandas nozīmi viņa uzsver arī darbā ar saviem klavierspēles klases audzēkņiem, tikai šajā gadījumā komandu veido skolotājs, audzēknis un vecāki. Audzēkņi ir dažādi – ar katru jākomunicē citādāk. Vienam var pateikt stingrāku vārdu, bet cits jāuzmundrina. “Man ir laba sadarbība ar audzēkņu vecākiem, jo viņi ir ļoti saprotoši. Es to novērtēju, jo uzskatu, ka ir jābūt savstarpējai uzticībai,” pārliecināta skolotāja.
Kopā ar U. Mūrnieka audzēkņiem Reini Puriņu, Jāni Grudinski, Elviju Mūrnieku un Lindu Čemisovu, piedaloties starptautiskajā konkursā Tallinā, viņa iepazinusies ar konkursa organizētāja, pazīstamā igauņu dziedātāja Georga Otsa dēla Āvo Otsa dzīvesbiedri Meli Otsu, kura arī ir koncertmeistare. “Kad jaunie igauņu mūziķi konkursā spēlē, skatos nevis uz viņiem, bet uz Meli Otsu. Viņa ir apbrīnojama koncertmeistare, kurai pa spēkam jebkura stila skaņdarbs un pat vissarežģītākais pavadījums,” saka R. Bogdanova.
2005. gadā viņa ieguva bakalaura grādu klavierspēles pedagoga specialitātē Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā un atzīst, ka studiju laikā ļoti paveicies ar klavierspēles pasniedzēju Jāni Matuli. Rita vērtē – diez vai, mācoties jaunībā, būtu guvusi tik daudz, kā tad, kad jau gūta dzīves un darba pieredze: “Visu mūžu esmu bijusi koncertmeistare, kurai ir notis priekšā, bet te bija jāspēlē no galvas lielas programmas. Bija jātiek galā, un izrādījās, ka es to varu.”

Izaugusi kopā ar diriģentiem
Kopš 1993. gada R. Bogdanova ir kora “Atzele” koncertmeistare, strādājusi kopā ar diriģentiem Robertu Liepiņu un Jāni Baltiņu, un, kā pati saka, izaugusi kopā ar viņiem. “Pirmais ārzemju brauciens kopā ar kori uz konkursu Čehoslovākijā man bija īpašs notikums, jo nedomāju, ka jelkad tikšu uz ārzemēm. Toreiz arī dziedāju altu grupā. Pusi pasaules kopā ar kori esam apbraukājuši, es pati nekad nebūtu tik daudzās valstīs bijusi. “Atzeles” dziedātāju kodols kopš tā laika palicis nemainīgs. J. Baltiņam, kurš kori vada kopš 1998. gada, ir lielas idejas, reizēm man šķiet, ka to nav iespējams dabūt gatavu, jo ir maz laika, bet Jānis to spēj. Koncerti un kopīgi projekti mūs saliedē. Es dažkārt domāju par to brīdi, kad sākas koncerts. Manas rokas ir uz klavieru taustiņiem, Jānis paceļ rokas, mēs saskatāmies… Tas ir maģisks mirklis,” savas pārdomas atklāj Rita.
Daudzus gadus viņa ir koncertmeistare arī Liepnas pagasta sieviešu vokālajam ansamblim “Noskaņa”, ilgāka sadarbība bijusi ar Alsviķu kultūras nama sieviešu vokālo ansambli “Canticum”. Rita spēlējusi pavadījumu arī Annas, Jaunannas, Malienas vokālajiem ansambļiem. Katram kolektīvam ir savs vadītājs un stils. “Kad pēc jaunā gada man zvana Liepnas ansambļa vadītāja Lilita Spirka, es zinu, ka viņa runās par skati. Ar Lilitu mums ir ļoti laba sadarbība, ansambļa meitenes ir brīnišķīgas. Tā nauda, ko saņem ansambļu vadītāji, ir ļoti maza. Pašdarbniekiem ir tas labais dullums, kad nedomā par naudu, bet par to, kā sasniegt kvalitāti,” viņa teic.
Caur mūziku viņa bieži ir kopā ar jauniešiem. “Kad ģimnāzijā ir žetonu vakari vai koncerti, es redzu, cik jaunieši ir varoši, ideju pilni. ati Satiekoties ar viņiem, uzlādējos no tā, kas notiek, aizmirstas visas nebūšanas, uzlabojas garastāvoklis. Viss atkal ir labi,” saka Rita.

Mucis un Veciņš
Grūti iedomāties, kā to visu iespējams paveikt bez ģimenes atbalsta, ņemot vērā, ka abi ar vīru uzaudzinājuši četrus bērnus. “Man ir jauka ģimene. Mēs gan esam diezgan sarežģīti. Joprojām mēdzam strīdēties. Un salabt. Es žēloju viņus, un viņi žēlo mani. Man patīk viņus apkampt un samīļot. Viņi arī ļaujas, jo zina, ka man tas ir svarīgi. Vienā brīdī es teicu – trīs dēliņi un meitiņa Peciņa - Kārlis, Ilze, Jānis, Mārtiņš. Liela daļa pateicības pienākas Aivaram, jo viņš pats ir bijis pašdarbnieks – dejotājs kopš pusaudža gadiem. Neesam to īpaši pārrunājuši, bet pašdarbnieks pašdarbnieku saprot,” bilst Rita.
Viņa atzīst, ka ļoti gaidījusi mazbērnus - nu abiem ar Aivaru ir jau trīs. Dēls Kārlis ar sievu Karmenu, kura ir no Dominikānas, dzīvo Zviedrijā un audzina meitu Folašade un dēlu Karlosu, bet dēls Mārtiņš ar sievu Maritu – meitu Elīzu. “Man bija svarīgi, lai mazbērni runā latviski. Kārlis ar viņiem sarunājas latviski, bet Karmena - spāniski. Kad Folašade vasarās dzīvo pie mums, runājam ar viņu latviski. Skatoties video un fotogrāfijas no vasaras, kur esam kopā ar mazbērniem, es redzu, ka viņi ir laimīgi pie mums. Mazbērni mani sauc par Muci, tāpat kā bērni, bet Aivars viņiem ir Veciņš. Kad Fola dzīvoja pie manis, mācījāmies vārdu “vectētiņš”. Viņa dažas reizes arī pateica šo vārdu, bet tad izlaida trīs burtus, un sanāca Veciņš. Mucis un Veciņš esam arī Mārtiņa un Maritas meitai Elīzai,” saka viņa.
Klavieru melnbaltajiem taustiņiem ir līdzība ar dzīvi, kas ieskanas te mažorā, te minorā. Neviens cits to nepateiks labāk kā Rita, kura, neraugoties uz sāpīgiem notikumiem, jūtas dzīves un cilvēku lutināta.
Dace Plaude

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Jūtas dzīves un cilvēku lutināta

Kategorijas