Dzimuši vienā dienā ar valsti

2020. gada 30. aprīlis 00:00

Gaidot Latvijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienu, Saeima aicināja atsaukties jauniešus, kuri dzimuši vienā dienā ar valsti – 1990. gada 4. maijā. Aicinājumam atsaucās 14 atjaunotās valsts vienaudži no visas Latvijas, tostarp divi Alūksnes novada iedzīvotāji – Kristers Sormulis un Irina Roslova. Plānotā svinīgā Saeimas sēde ar jauniešu piedalīšanos ārkārtējās situācijas dēļ gan nenotiks. Kā ir dzimšanas dienu svinēt vienā dienā ar valsti, ko viņi domā par Latviju un ko mainītu, ja tāda iespēja būtu, stāsta paši jubilāri.

Dzimtās zemes patriots
Kristers Sormulis jūtas lepns, ka ir atšķirīgāks par citiem 1990. gadā dzimušajiem vienaudžiem. “Par to pirmo reizi uzzināju, mācoties sākumskolā. Tētis man jautāja, vai es dzimšanas dienā vēlos īpašu dāvanu – interviju avīzē. Viņš noorganizēja interviju ar mani par to, ka esmu dzimis 4. maijā,” atceras Kristers. Pašlaik Kristers dzīvo Salaspilī, taču dzimtā Alūksne viņam joprojām ir mīļākā vieta Latvijā. Ja vien Alūksnē būtu tikpat plašas darba un biznesa iespējas, kā dzīvojot tuvu galvaspilsētai, viņš pārceltos atpakaļ uz dzīvi dzimtajā pilsētā. “Alūksnē ikreiz atgriežos ar ļoti lielu prieku. Viss ir pazīstams - cilvēki, vietas. Pie tam Alūksne kļūst arvien skaistāka. To redz un novērtē arī pilsētas viesi,” saka Kristers. Esot dzimtajā pilsētā, viņš vienmēr nopērk rupjmaizes ķieģelīti ar neizmirstamo Alūksnes garšu.
Kristers nepieļauj domu, ka varētu pamest valsti un doties darba meklējumos uz ārzemēm. “Nekad nav bijis domu doties strādāt uz ārzemēm. Esmu savas valsts patriots. Dzīvē iekārtojies tā, ka man ir daudz draugu un paziņu, un būtu ļoti grūti uzsākt jaunu dzīvi citur. Mana ikdiena ļoti balstās uz kontaktiem, kas iegūti, pateicoties iepazītajiem draugiem. Iegūtās pazīšanās Latvijā palīdz daudzās jomās. Ja viss jāveido no jauna citā zemē un vēl jāmēģina runāt svešā mēlē, man tas būtu grūti,” saka viņš.
Kristeru apmierina valsts, kādā dzīvojam, taču viņš nenoliedz, ka saskāries ar netaisnību un nepilnībām likumdošanā. “Šobrīd ir krīze, laiks nav viegls, bet tā tas ir visā pasaulē. Taču, skatoties uz laiku pirms krīzes, saskāros ar netaisnību likumdošanā. Mazos darboņus uzrauga ļoti stingri, tajā pašā laikā lielie valsts vīri “grābj ar maisiem”. Tā kā visu šo laiku darbs bija, valstij neko ļoti pārmest nevaru. Dzīvoju, attīstījos, kāpu pa karjeras kāpnēm, un man viss bija labi,” saka Kristers. Ja būtu iespēja mainīt kādu lietu valstī, tie būtu nodokļi. “Skolas laikā gan smējos, ka manā valstī matemātika būtu aizliegta. Šodien varu teikt, ka veidotu savādāku nodokļu formulu. Jau no 14 gadiem oficiāli maksāju nodokļus un jūtu, ka kaut kas nav pareizi,” saka viņš.
Pēdējos sešus gadus Kristers strādājis Rīgas tirdzniecības ostā. Sākumā bijis drupināšanas iekārtu operators, vēlāk – brigādes vadītājs. “Šobrīd ostā jaunais Rīgas ogļu termināls, kur es strādāju, ir slēgts. Var teikt, ka esmu kļuvis par bezdarbnieku. Mēģinu attīstīt savu biznesu. Tomēr viss notiek likumsakarīgi – šobrīd varu vairāk laika pavadīt mājās kopā ar divus mēnešus veco meitiņu Greisu. Kā jūtos tēta lomā? Patīkami uztraukts,” teic Kristers.

Latvija ir skaista!
Irina Roslova to, ka dzimusi valstij tik svarīgā dienā, uzzināja skolas laikā. “Nav tā, ka justos īpašāka par citiem, kuri dzimuši citās dienās, taču viens ieguvums ir – manā dzimšanas dienā vienmēr ir brīvdiena. Protams, Latvijas neatkarības atjaunošanas diena ir svarīga diena, tā jāsvin kā svētki. Esmu priecīga, ka valsts atguva neatkarību un mēs varam dzīvot brīvā Latvijā,” saka Irina.
Irina ir dzimusi Rēzeknes novadā, vēlāk dzīvojusi Pededzes pagastā, bet nu sevi sauc par Jaunalūksnes pagasta Visikuma iedzīvotāju. Sieviete tikai neilgu brīdi dzīvojusi ārzemēs, tādēļ droši teic, ka viņai patīk Latvija un dzīve dzimtenē. “Varbūt, ja būtu ārzemēs bijusi ilgāk, iedzīvotos, bet es jūtos piederīga Latvijai. Mīļa man ir Rēzeknes puse, kur esmu dzimusi un augusi. Tur es jūtos labi, arī cilvēki ir jauki un sirsnīgi. Rēzeknē ir daudz skaistu vietu, ko ir vērts redzēt ikvienam,” saka Irina. Gan skolas laikā, gan tagad kopā ar ģimeni apceļotas dažādas Latvijas vietas. Irina iesaka ikvienam apskatīt veco tipogrāfiju Viļānos, Gaujas nacionālo parku, Rundāles pili un, protams, skaisto Alūksni.
Viņai gan šķiet, ka dzīve pirms iestāšanās Eiropas Savienībā bijusi labāka. Irinai arī žēl Latvijas valūtas - lata, kas bijis īpaši mīļš. Vēl šodien viņai mājās glabājas latu kolekcija, ko ar lielu mīļumu rāda saviem bērniem. “Latvijas latiem piemita īpaša enerģētika,” teic sieviete. Jautāta, vai ir kāds mīļākais, tikai latviešiem raksturīgs ēdiens, Irina ilgi nedomājot atbild, ka tie ir skābēti kāposti un sālītas sēnes ar ķiplokiem.
Irina sevi sauc par mājsaimnieci. Dzīvojot laukos, darba esot daudz. Pašlaik gan viņa strādā arī Alūksnē pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte”, ir palīgstrādniece. “Dzīvei laukos ir ļoti daudz plusu. Tie, kuri saka, ka laukos dzīvot nav forši, maldās. Man ir trīs dēli. Daniils mācās Alūksnes novada vidusskolā, bet Nikita un Aleks apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi “Pienenīte” Alūksnē. Jā, ir grūti izbraukāt uz Alūksni, bet tā ir mūsu izvēle, tādēļ nesūdzos. Dzīvojot laukos, nedrīkst aprobežoties un strādāt tikai lauku darbus. Ir jāskatās, kas notiek ārpus savas sētas,” saka sieviete.
Viņai gribētos, lai dzīve laukos attīstītos vairāk. “Šobrīd tūrisma objekti ir pilsētās, taču gribētos, lai būtu tūristu vietas ārpus pilsētām, piemēram, dabas takas, atjaunotas senas ēkas, varētu izveidot skaistus rožu vai liliju laukus. Pilsētās ir, ko redzēt, bet laukos nav. Vajag vairāk par laukiem domāt,” saka sieviete. Tāpat arī viņai gribētos, lai mazpilsētās bērniem būtu tikpat daudz iespēju attīstīt sevi un savus talantus, kā tas ir lielajās pilsētās.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzimuši vienā dienā ar valsti

Kategorijas