Emociju karuseļi krīzes laikā

2020. gada 30. aprīlis 00:00

272

Krīzes situācijās, parādoties spēcīgām emocionālām izjūtām, varam apmulst. Tāpēc svarīgi ir spēt saprast, kas šīs izjūtas radījis un kā ar tām tikt galā, nevis lieki vainot un sodīt par tām sevi vai apkārtējos. Par emociju karuseļiem krīzes laikā un kā tos saprast, tiešsaistes vebinārā stāstīja ārsts un psihoterapeits Artūrs Miksons.
Viņš cilvēku reakcijas, saskaroties ar “Covid-19”, salīdzināja ar laulību vai attiecību krīzi. Reakcijas ir identiskas situācijai, kad pienāk ziņa – partneris grib šķirties. Līdz ar to otra puse saskaras ar nepatīkamu, sāpīgu realitāti, ko nevēlas pieņemt. Līdzīgi kā koronavīrusu.

Pirmā reakcija
Saskaroties ar krīzi, reakcija ir emocionāla: ir sāpīgi, bail, dusmas. Var šķist – tas nenotiek ar mani. Varat sākt justies vainīgi, ka kaut ko nepamanījāt, var būt milzīgas dusmas uz otru cilvēku. Un katrai no šīm emocijām nāk līdzi fiziska izpausme. Emocijas - tie ir bioloģiski procesi smadzenēs, kas dod impulsu ķermenim. Attiecīgi emocija izraisīs ķermeņa reakciju – trīci, “kamolu kaklā”, hormonālās izmaiņas, sāpes sprandā un citas. Kombinējoties emocijām un fiziskajām sajūtām, mainās uzvedība – pēkšņi cilvēks var “kļūt kā akmens” vai, tieši pretēji, impulsīvs – tā ir uzvedība ar mērķi “izreaģēt” nepieņemamo izjūtu, kas ir radusies.

Pieņemt realitāti
Kad tomēr konstatēts – viss, mēs šķiramies – vai: vīruss ir arī Latvijā; pirmā ir aizsargreakcija: tā nevar būt, kas tās par muļķībām! Realitāte netiek pieņemta. To sauc par “sēru periodu” jeb noliegumu - citam tas ilgst dienas, mēnesi, citam - varbūt pat gadu.
To var novērot šobrīd, krīzes laikā, kad cilvēkiem paziņoja, ka būs ierobežojumi. Daudzi tam neticēja, apšaubīja ieviesto piesardzības pasākumu nepieciešamību. Bet situācija kļuva nopietnāka, bija jāmaina ikdiena, jāpielāgojas apstākļiem. To vairs nevarēja noliegt, un sāka parādīties emocijas – bažas, agresivitāte un citas.
A. Miksons turpina ar salīdzinājumu: “Ir jāatzīst, ka attiecības ir beigušās un jāturpina dzīvot pašam. Var dzīvot fantāzijās – mēs vēl būsim kopā, bet tas var nenotikt. Tāpat kā ar vīrusu - cilvēki var uzturēties noliegumā, jo cer, gaida, ka iepriekšējā realitāte atgriezīsies. Piemēram, man šobrīd nebūs jādzīvo karantīnā, nebūs jāstrādā attālināti un tamlīdzīgi. Bet, jo ilgāk šī realitāte turpinās uz priekšu, tā “spiež”. Ja noliegums mazliet paiet malā, tad parādās emocijas, cilvēki var kļūt ļoti bažīgi, agresīvi/mainīgi, pašdestruktīvi, vainot sevi.”

Kļūst trauksmaini
Vienu no emocionālajām reakcijām novērojām pirms pusotra mēneša - cilvēki skrēja uz veikaliem iepirkties. Ne jau racionāli, vairāk emociju vadīti – “negribu nedrošību, trauksmi, nespēju šo realitāti pieņemt”. Nespējot akceptēt koronavīrusu un tā radīto nedrošību, cilvēki izvēlējās darīt kaut ko – “kontrolēšu, cik liela drošība būs mājās”. Izpirka griķus, tualetes papīru. Iepērkoties trauksme mazinājās, bet ne pilnībā. Tika radīta sava veida ilūzija, ka kaut kas tiek kontrolēts, ka mājās viss ir nopirkts.
Lai mazinātu trauksmi, veikt kādu darbību ir normāli, bet šajā gadījumā cilvēki īsti nemēģina saprast, kas patiesībā viņus nomāc. Būtībā tā ir iekšēja izjūta par savu nedrošību, nestabilitāti un cerība, ka kāds ārējais faktors vai darbība to mainīs. Tas novērojams arī citās situācijās, kad radikāli mainās ikdiena. Piemēram, pēc šķiršanās tiek veikts remonts ar cerību, ka tas liks justies labāk. Bet tas neatrisina iekšējo trauksmi.

Kļūst agresīvi
Šobrīd cilvēki ģimenēs, sabiedrībā ir “uzvilktāki”. Ir jābūt mājās, jāmācās no mājām, jāstrādā no mājām. Saspringums rodas viena iemesla dēļ - ir izmainīta realitāte, ko cilvēks, iespējams, nemaz negrib. Dusmas, iekšēja agresivitāte palīdz atgriezt vai nospraust kāda veida robežas, kur cilvēks emocionāli jūtas komfortabli. Līdz vīrusam lielākā daļa cilvēku dzīvojuši komfortā jeb adaptējuši savu dzīvi tā, lai justos pietiekami labi. Ar vīrusu tas viss ir noslaucīts. Šīs dusmas seko nolieguma periodam.
“80% cilvēku ir atņemti hobiji, sports, atpūtas iespējas, darba iespējas un tā tālāk. Dusmas šajā gadījumā ir dabiska reakcija - atdodiet atpakaļ to, kas man bija iepriekš! Tā ir otrā emocionālā reakcija. To pašu var novērot trīsgadīgam bērnam veikalā, kuram pie kases māmiņa atņem konfektes. Tajā brīdi viņa fantāzija tiek sagrauta un bērnu pārņem dusmas. Neviens nav vainīgs, bet viņam ir dusmas, ka kaut kas tiek ietekmēts,” skaidro A. Miksons.

Skaudīgie un vainīgie
Dusmās veidojas divas nometnes: vieni, kuri darīs mazliet mazāk - neievēros drošības pasākumus; otri, kuri darīs vairāk un ievēros visus noteikumus.
“Ļoti bieži šīs divas nometnes sāk karot savā starpā. Vieni skatās uz tiem, kuri neievēro neko, un kļūst dusmīgi, jo kāpēc viņi šeit dzīvo brīvi. Rodas reakcija – skaudība: kāpēc es dzīvoju ierobežojumos, bet viņi nē? Un, iespējams, mēs saprotam ar prātu, ka tas nebūtu droši ne manai veselībai, draugiem, ģimenei, ne pārliecībai. Bet cik tas ir kārdinoši, kā būtu nospļauties uz visu un iet, kur es gribu – tas būtu lieliski, bet nevar, jo ir ierobežojumi, kas ir mūsu pašu labā. Bet tas nemaina faktu, ka tas ir kaitinoši. Tāpēc, ja es piespiedīšu šos cilvēkus, kuri neievēro drošību, to darīt, tad man nebūs dusmu - tāda ir fantāzija. Ja es mainīšu cilvēkus apkārt, tad es jutīšos labāk – nē,” skaidro A. Miksons.
Tā ir tikai fantāzija - mainot citu uzvedību, dusmu slieksni varētu mazināt tikai uz brīdi, bet tas neatrisinās pamatproblēmu. Turklāt ļoti maza cilvēku grupa neizjūt vainas sajūtu, lielākā daļa - jūt. “Tāpēc tie, kuri neievēro visus valstī noteiktos drošības aspektus, darīs visu, lai otra grupa dara mazāk. Ja otri darīs mazāk, tad viņi nebūs pakļauti situācijai, kur pašiem jājūtas vainīgiem. Bet reālā situācija netiek labota. To bieži var novērot arī ģimenēs mājās,” min A. Miksons.

Kas var palīdzēt
A. Miksons min veidus, kā censties pieņemt emocijas. Viens no veidiem, kā novērst lielāku dusmu attīstību - definēt sev skaidras robežas, noteikumus, kādus vēlaties šī brīža situācijā. Tiem jābūt pēc iespējas tuvu realitātei. Piemēram, konkrēts laiks mājās, kad strādājat, kad pavadāt laiku ar ģimeni. Svarīgākais – citus par to informēt. Viņš norāda, ka arī pacientu lokā ir pāri, kas, nonākot jaunajā situācijā, savā starpā to nepārrunā. Līdz ar to rodas aizvainojums, dusmas, ka otrs nemainās, nesaprot. Cilvēkiem savā starpā ir jārunā.

Nevainot sevi
Speciālists iesaka neļauties sevis vainošanai un nebaidīties no emocionālām svārstībām.
“Ko jūs iegūstit no tā, ka sevi šaustāt: es jau pirms krīzes neko nedarīju un tagad neko nedaru. No sevis šaustīšanas neko nevar iegūt. Visas izjūtas krīzes laikā ir normālas. Krīzē ir jābūt emocionālām svārstībām, ja to nav, tad varbūt tās netiek atzītas vai ir noliegtas. Arī, ja esat pēkšņi kļuvuši nomāktāki bez motivācijas, tā var būt. Iespējams, jums beigušies resursi, jāsaprot, kas to ir veicinājis. Jāizprot, kas jūs nomāc, tas dos skaidrību. Censties nebaidīties un vērsties pie speciālista. Šobrīd speciālisti tiešsaistē sniegs konsultācijas, ja paši jūtat, ka netiekat galā. Ja ar paziņām, radiem izrunājāties, bet nepalīdzēja -nesēdiet izmisumā.”

Nekāpt bedrē
Tāpat A. Miksons iesaka katram izvērtēt savas iespējas palīdzēt otram. Svarīgi pēc tam pašam nejusties vēl sliktāk. Viņš teic: “Ja jums ir cilvēks un redzat, ka viņš ir grūtībās – padodiet roku, bet nekāpiet vienā bedrē, pastāv iespējamība, ka netiksit ārā. Jāizvērtē, cik gatavi esat vai neesat iesaistīties palīdzībā.
Nav jēgas uzspiest palīdzību. Ja nepalīdzēsit, jutīsities vainīgi, bet palīdzot tiem, kuri nevēlas pieņemt palīdzību, sāksiet paši izdegt. Jāizvērtē, cik daudz jūs paši varat izdarīt. Katram ir sava kapacitāte un iepriekš sakrātie resursi.”

Darbs ar sevi
Psihologs uzver, cik svarīgi šādās situācijās ir mēģināt sevi saprast un darīt ko lietas labā. Krīzes stāvokļos emociju ietekmē var izmainīties veselība, var parādīties nogurums, slikta vai pārāk laba apetīte, galvassāpes. Lai mazinātu stresu, A. Miksons iesaka: “Sports, izkliegšanās mežā, dziļi ieelpot - izelpot. Panikas lēkmju gadījumā noder elpošanas meditācijas, kā apraksti pieejami internetā. Pašam jāsaprot, kādas ir situācijas, kas sadusmo vai satrauc, un tās mainīt.Jāveic darbs ar sevi - saprast, cik ļoti varat limitēt šo emociju esamību. Ja tas neizdodas, varat vērsties pie speciālistiem, lai noteiktu, kāpēc tā notiek. Visdrīzāk tas ir kāds emocionāls pārdzīvojums, kas ir daudz senāks.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Emociju karuseļi krīzes laikā

Kategorijas