Piedzīvojums pārtop dzīves projektā

2020. gada 8. maijs 00:00

345

“Pašlaik tas ir lielākais projekts manā dzīvē,” saka ceļotāja Agnese Kalniņa, kura 22. aprīlī uzsāka pārgājienu apkārt Latvijai. Aizvadītajā nedēļā viņa šķērsoja Apes un Alūksnes novadus. Uzrakstīt par Agnesi mūsu laikrakstā ierosināja Anita Harju, kuras viesu mājā Apes novada “Silaziedos” viņa nakšņoja.

Kaut kas ir jādara
Saruna ar ceļotāju notika svētdien, 3. maijā. Tad Agnese jau bija aizgājusi līdz Viļakai, un viņai bija atpūtas diena. Vaicāta, kādēļ uzsākusi šo pārgājienu tieši šopavasar, kad pasaulē dienaskārtību diktē koronavīra izplatības dēļ noteiktie ierobežojumi, Agnese stāsta: “Esmu ceļojumu grupu vadītāja, un, tā kā robežas ir slēgtas, paliku bez darba. Nevarēju realizēt arī savu plānu šogad doties pārgājienā uz Ungāriju. Līdz ar to kaut kas ir jādara, savādāk var sajukt prātā, ja apzinies situācijas nopietnību. Tā man radās doma par Latvijas apceļošanu. Kilometru ir daudz, oficiālā trase – 1836 kilometri, bet domāju, ka būs vairāk, jo pārgājienu gaitā vienmēr rodas kādas izmaiņas. Tā kā līdz 2000 kilometriem droši vien sanāks. Ja aizraujies ar tādu lietu, atpakaļceļa nav, un gribas iet, jo patīk tas process.”
Agnese atklāj, ka šie tālie gājieni sākušies nejauši. “ Pirmo es “nogāju” Igauniju. Tā bija traka ideja, sāku iet agrā pavasarī, kad bija auksts, sniegs un ledus. Tas bija liels piedzīvojums, un tad radās doma, kāpēc es to nevarētu izveidot par dzīves ilguma projektu. Tagad man ir mērķis reizi gadā “noiet” vienu valsti no viena gala līdz otram. Trīs gadus esmu šo plānu realizējusi. Ja būs laba veselība un varēšu staigāt, tad kolekcionēt valstis, ko pati savām kājām esmu nogājusi, man šķiet ļoti interesanti,” stāsta viņa.

Simbolisks pārgājiens
Otrā valsts, ko Agnese šķērsoja pirms diviem gadiem, bija Izraēla, bet pirms gada ceļotāja “nogāja” Kipru. Šī gada plāni izjuka, bet tā vietā ir pārgājiens pa Latviju, ko viņa ieskaitīs kā ceturto šķērsoto valsti. Vēl vairāk, viņa būs apgājusi tai apkārt, kas ir vēl lielāks attālums. “Manuprāt, tas ir ļoti simboliski šajā laikā, kad mēs visi esam iesprostoti savās zemēs un varam daudz vairāk novērtēt to savdabību, kas ir šeit un raksturīga tikai Latvijai. Es gan neesmu no tiem, kuri mēģina atrast pozitīvu noti situācijā, kāda šobrīd ir pasaulē. Gluži otrādi, es diezgan stipri to pārdzīvoju. Laiks rādīs, ko mēs visi iegūsim no tā,” vērtē ceļotāja.
Pārgājienu apkārt Latvijai viņa sāka pie Ainažu mola 22. aprīlī - savā 44. dzimšanas dienā. Starta vieta nebija izvēlēta nejauši, jo pirms trim gadiem, dodoties savā pirmajā pārgājienā un šķērsojot Igauniju, maršruta finišs bija uz Ainažu mola.

Ceļo vienatnē
“Sākumā man bija līdzi telts, bet tad atbrauca divas dāmas, kuras man piebiedrojās uz divām dienām, un es telti aizsūtīju atpakaļ uz Rīgu, taču tā man ir vajadzīga. Pirms tam 11 dienās nogāju 370 kilometrus, dienā vidēji 30 - 40. Tad atbrauca draugi un atveda nepieciešamās lietas. Savukārt viņiem atdevu to, kas man nav vajadzīgs. Sākotnēji biju paņēmusi no mājas ēdienu tik, cik varu panest, tagad ieeju veikalos, piepērku klāt. Ir, protams, forši, ka ir cilvēki, kuri var palīdzēt, kaut ko atvest vai aizvest, kopā paiet kādu gabaliņu. Eju lielākoties viena, dažkārt dod naktsmājas, kas ir sarunātas caur paziņām, tur pabaro, izgulda un apčubina, pirti izkurina. Citur samaksāju, lai nakšņotu, tā variēju, skatoties pēc apstākļiem konkrētajā brīdī,” stāsta Agnese.
Ikvienam ceļotājam neiztikt bez ekipējuma. Agnese uzskaita - svarīgi, ka ir laba mugursoma, zābaki, tūrista un maiņas apģērbs, pašas nepieciešamākās lietas - ūdens dzeršanai, ēdiens. “Jo mazāk mantu somā, jo labāk. Svars lietām, kas jānes līdzi, ir liels, turpmāk atkal būs arī telts. Esmu labi ekipēta, man ir sponsors - veikals “Ceļotājs” no Rīgas, kas iedevis labu apģērbu, telti, tā kā iešanai esmu labi sagatavojusies,” saka viņa.

Mūsu novados – ne pirmo reizi
Ceļotāja uzsver, ka telts pašlaik viņai ir īpaši nepieciešama, jo “Covid-19” dēļ cilvēki ir piesardzīgi un dažkārt neizdodas dabūt naktsmājas, jo baidās uzņemt svešinieku, kaut citkārt labprāt izguldītu kādā skolā vai citviet. “Nevienam neko nevaru pārmest un to ļoti labi apzinos. Kad sāku savu pārgājienu, sapratu, ka būs vietas, kur cilvēki negribēs dot naktsmājas, jo bailes ir normāla reakcija. Līdz šim viss noritējis kopumā veiksmīgi, man jāsaprot, ka maršrutā var gadīties nobīdes un jāpielāgojas situācijai. Es no tādām lietām nebaidos, arī no gripas ne. Man jau šķiet, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek, man nav paranoiskas sajūtas. Nav jau jāapskaujas un jābučojas, var ievērot distanci, bet norobežoties tā pavisam es neesmu spējīga,” Agnese ir vaļsirdīga.
Pārgājiena laikā viņa pabijusi Gaujienā, Apē, Kornetos, Alūksnē. “Alūksnes pusē jau esmu bijusi. Savulaik apguvu aktrises profesiju un diezgan daudz braucām spēlēt izrādes gan Apes tautas namā, gan Alūksnē. Apē jau biju izstaigājusi Raganu taku, esmu bijusi arī tālāk uz Igaunijas pusi un Kornetos. Dienā, ejot savā nodabā, reti kādu cilvēku satieku, bet vienā vakarā nejauši nokļuvu pie Anitas un Rasmas Harju, kurām viesu namiņš “Silaziedi” ir jau kopš 1989. gada. Izrādās, pirmais viesis viņām bijis kungs, kurš gājis apkārt Latvijai! Tā bija tik liela un patīkama sakritība. Sarunās aizritēja viss vakars, ir ļoti forša pēcgarša, atceroties to visu,” saka Agnese.

Raksta ceļojuma
dienasgrāmatu
Viņa nakšņojusi arī Ziemeru muižā, baudot tās īpašo gaisotni. Ar muižas saimnieci režisori Ditu Balčus abas ir pazīstamas, jo savulaik Agnese apmeklējusi režisores vadīto bērnu teātra studiju. “Tā bija atkalredzēšanās, jo pēc 25 gadiem satikāmies pirmo reizi. Jauki pavadījām laiku, sēdējām pie brīnišķīga brokastu galda. Dita izrādīja muižu, safilmēju, safotografēju daudz materiāla un esmu ļoti apmierināta,” teic ceļotāja.
Agnese arī raksta ceļojuma dienasgrāmatu un to publicē “Facebook.com” lapā “No viena gala līdz otram”. To lasot, var pa dienām uzzināt, kur viņa gājusi, ko redzējusi. Agnese cer - kad pārgājiens būs beidzies, filmēto materiālu varēs samontēt filmā. “Filmēju satiktos cilvēkus, dabu, ja izdosies, vēlāk braukšu arī uz Api parādīt, kas no tā visa sanācis. Saistībā ar Alūksni arī ir kāds atgadījums. Caur Alūksni gāju, jo nācās novirzīties no maršruta. Nākamajā dienā pēc tam mežmalā man bija izkritis selfijstiks, ko izmantoju filmēšanai un fotografēšanai. Taču es atcerējos to vietu un Alūksnē sazvanīju sievieti, kuras dzīvoklī pārnakšņoju. Viņas meita ar mašīnu atbrauca, atveda man pazudušo lietu, tādēļ man ir labas atmiņas par pārgājiena laikā satiktajiem cilvēkiem, kuri ir izpalīdzīgi,” pārdomās dalās Agnese.

Atbalsta līdzcilvēki
Kad notika mūsu saruna, vaicāju, cik tālu viņa būs aizgājusi līdz piektdienai, kad avīzē būs šī publikācija. Agnese prognozēja, ka tas varētu būt apmēram līdz Krāslavai. Savukārt Latvijas pārgājiena finišu viņa cer sasniegt līdz Līgo svētkiem, kad vasara būs pilnā plaukumā.
Jautāta, kā, viņasprāt, dzīvosim turpmāk, Agnese saka - kaut kas noteikti mainīsies, jo tādā situācijā vēl nekad neesam bijuši. “Vēl jau nekas nav beidzies, mēs esam tikai sākumā. Ir žēl, ja kaut kas tiek atņemts, piemēram, iespēja nopelnīt. Jo vairāk tādēļ, ka neesmu brīvais putns un man ir divi bērni. Bet esmu atradusi, ko darīt. Pašlaik man palīdz līdzcilvēki, kuri finansiāli atbalsta, ieskaita kontā naudu, jo izlasa, ko es rakstu “Facebook.com”, seko līdzi, ir aizrāvušies ar šo manu ideju un grib zināt, vai man izdosies to īstenot,” teic ceļotāja.

Agnese Kalniņa
■ Pārgājienos dodas vienatnē.
■ Ceturto gadu īsteno projektu „No viena gala līdz otram”.
Jau „nostaigājusi” Igauniju, Izraēlu, Kipru.
■ Dienā vidēji noiet 35 kilometrus.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Piedzīvojums pārtop dzīves projektā

Kategorijas