Ar sēņu grozu mežā jau pavasarī

2020. gada 8. maijs 00:00

“Mans hobijs vienmēr bijusi sēņošana un ogošana,” teic Zeltiņu pagasta iedzīvotāja Maija Zariņa. Arī šopavasar, iestājoties siltam laikam, viņa kopā ar draugu Jāni jau devusies mežā, līdzi ņemot sēņu grozu, jo gan Zeltiņu, gan kaimiņnovada Gulbenes mežos Dūrē jau sastopamas pirmās pavasara sēnes.

Lasītprieks ir
Latvijā sēnes var atrast ne tikai rudenī, bet arī agri pavasarī un atkušņa laikā pat ziemā. “Mēs paši pavasara sēnes neēdam, jo jāzina, kuras ir indīgas, kuras nē, bet lasītprieks mums ir. Tāpat kā ar ogām – pērn rudenī gājām mežā, purvā, salasot ļoti daudz brūkleņu un dzērveņu. Pabijām ne tikai Zeltiņu mežos, bet arī Trapenē un pat aiz Smiltenes Strenču purvos. Tās nepārdodam, bet iepriecinām draugus, radus, slēdzam bartera darījumus,” stāsta M. Zariņa.
Sēņošanas laiks sākas aprīļa beigās un maija sākumā. M. Zariņa atceras, kā bērnībā tēvs no meža cepurē mammai atnesis salasītās pirmās brūni krokotās sēnes, no kā tad viņa gatavojusi ģimenei vakariņas. Tagad Maija un Jānis pat garāmbraucot nereti iegriežas kādā izcirtumā un, aizmirstot par to, ka kājās vien kurpes, steidz lasīt brūnās skaistules ar krokotajām cepurītēm.

Ne visas ēdamas
Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele laikrakstam stāsta, ka pavasarī sēņotāji visvairāk iecienījuši bisītes, lāčpurnus un ķēvpupus, taču mežos atrodamas arī citas kaussēnes un cepurīšu sēnes. Vairākas no tām ir bīstamas indīgās sēnes, piemēram, patujāra, šķiedrgalvīte, pavasara sārtlapīte, bet maija auzene ir laba ēdamā sēne. Arī lāčpurni ir garšīgas ēdamās sēnes, ko var cept nevārītas. Lāčpurni biežāk sastopami dārzos, nekā mežos, vai arī lapu koku mežos. Tā aug uz kājiņas, cepurīte atgādina šūniņas, ir pelēcīga, dzeltenīga, lai gan krāsa var mainīties, norāda mikoloģe.
Savukārt ar bisītēm, kas vairāk atgādina sarkanbrūnas smadzenes, iespējams smagi saindēties, pat tikai ieelpojot to tvaikus, kas radušies vārīšanas laikā. Bisītes satur toksīnu – giromitrīnu, kas dažkārt sēnēs uzkrājas lielākos daudzumos. Giromitrīns, sēnes vārot, karstajā ūdenī nešķīst. Tā lielākā daļa sadalās vien, žāvētas sēnes pusgadu glabājot noslēgtā traukā. “Drošības apsvērumu dēļ mikologi šīs sēnes uzturā neiesaka lietot, lai gan neviens nāves gadījums nav dzirdēts. Cilvēki iedomājas, ja no šīm sēnēm nemirst, tad var ēst, tomēr nonākt slimnīcā ar dažādiem saindēšanās simptomiem nav patīkami,” uzsver I. Dāniele.

Vien pārpratums
Ar pašām agrākajām pavasara sēnēm saistās kāds pārpratums, kas radies tulkošanas kļūdas dēļ. Nosaukums “murķelis” ienācis valodā pirms aptuveni 100 gadiem, tulkojot to no vācu valodas vārda “morchel”. Latviešu valodā šo sēni sauc par lāčpurnu. Diemžēl Latvijā šis nosaukums piedēvēts pavisam citai sēnei, kā nosaukums ir “Lorchel”, kas patiesībā ir bisīte. Iespējams, tas noticis tāpēc, ka Vācijā un citur Rietumeiropā lāčpurni ir daudz biežāk sastopami un iecienīti kā ēdamās sēnes, bet Latvijā šīs labās īpašības tikušas piedēvētas pie mums biežāk sastopamajai bisītei, skaidro Latvijas Dabas muzeja mikologi.

Parastā bisīte (Gyromitra esculenta)
Aprīlis – maijs
Sēnei raksturīga smadzeņveida krokota cepurīte un īss, balts kātiņš. Aug priežu mežos un izcirtumos. Svaigā veidā ļoti indīga, vārot var saindēties, ieelpojot tvaikus. Ieteicams lietot kaltētu, jo kaltējot indīgās vielas zūd.

Parastais lāčpurns (Morchella esculenta)
Aprīlis – maijs
No bisītes atšķiras ar bišu šūnām līdzīgām cepurītes krokām un gaišāku krāsu. Aug lapu koku mežos un dārzos. Ēdama, cepama bez vārīšanas, bet jāuzmanās, lai nesajauktu ar ļoti indīgo bisīti.
Avots: Latvijas Dabas muzejs

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar sēņu grozu mežā jau pavasarī

Kategorijas