Liktenis pasaka īsto profesiju

2020. gada 17. maijs 11:27

Iesākot sarunu ar Gati Janku no Mālupes puses, šķiet, kā gan tik kautrīgs puisis ar rāmu balss tembru, nosvērts un mierīgs vienlaikus var būt tik drošs un bezbailīgs. Viņa profesija ir ugunsdzēsējs glābējs Alūksnes daļā, bet brīvo laiku Gatis pavada kopā ar sievu Elīnu Alūksnē. Zīmīgi, ka 17. maijā viņam ir dzimšanas diena - tajā pašā datumā, kad Latvijā atzīmē Ugunsdzēsēju un glābēju dienu. Kā nonācis pie šādas profesijas izvēles un kam par to jāteic paldies, lasiet turpmākajā sarunā.
Gatis Janka (27), pabeidzis Mālupes pamatskolu un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju, zināja, ka vēlas strādāt valsts pārvaldē esošajos dienestos, tomēr, kas tieši būs viņa aicinājums, vēl pirms deviņiem gadiem īsti nezināja. Mēģināja stāties darbā robežsardzē, taču svešvalodu zināšanu trūkuma dēļ diemžēl darbu neieguva.

Nedomāja par šo darbu
Pateicoties 2013. gadā iepazītajai nu jau sievai Elīnai, viņas vecākiem un savai ģimenei, kuri ticēja Gata spēkiem, puisis iestājās Ugunsdrošības civilās aizsardzības koledžā. Pats vēl nezināja, ka tieši šī profesija būs kā radīta viņam. “Zināju, ka vēlos strādāt iekšlietu struktūrās. Ja man kāds vaicātu pamatskolā, vidusskolā, kas es būšu nākotnē, nekad nebūtu atbildējis, ka glābējs. Tajā laikā pat nezināju, ko es vēlos,” atklāti par savām sajūtām saka Valsts un ugunsdzēsības dienesta Alūksnes daļas vada komandieris. Pirms studijām puisim bija pavisam cits priekšstats par to, ko dara šīs profesijas pārstāvji - skrien, glābj, dzēš. Izrādījās, būtiska darba daļa ir arī mācības, noteikumi, normatīvi, pēc kā jāvadās. Daudz svarīgu lietu, kas jāapgūst koledžā un pēc tam jāturpina mācīties katru dienu.

Kļuva par vada komandieri
Lai arī pirmā pieredze un prakse iegūta Rīgā, 2016. gadā Gatis pabeidza koledžu un kopā ar Elīnu atgriezās Alūksnē, kļūstot par vada komandieri. Arī viņš atzīst, ka noteikti kāds nodomājis – ko tad tas jaunais gurķis te darīs? Bet ar savu miermīlību spējis rast kopīgu valodu ar kolēģiem, izveidojot stipru komandu. “Nekad neesmu centies būt pārāks par citiem, bet gan mācījies no tiem, kuri ir ilgāk strādājuši. Ar augstprātīgu attieksmi nekur tālu nav iespējams tikt,” saka G. Janka. Interesanti, ka tikai nesen, mainot dzīvesvietu pilsētā, atrada skolas albumu, kur klasesbiedri rakstīja Gata raksturojumu: tur kā viņa personībai atbilstošākā profesija norādīta – policists vai ugunsdzēsējs glābējs! Tas bija pārsteigums viņam pašam. “Interesanti, kā, pašam neapzinoties, zīmes tiek pasniegtas nepamanītas, un galu galā tāpat viss sakrīt tieši tā, kā ir lemts,” viņš saka.

Jo mazāk, jo labāk
Vaicājot par to, vai pašam nav bail un kas ir grūtākais šajā profesijā, Gatis atbild neminstinoties: “Nelaimes brīdī tevī ir citas sajūtas, tu vairs nedomā par sevi, bet vienkārši dari maksimāli savu darbu – glāb, dzēs!”
Gatis kā dežūrmaiņas komandieris atbild par visu personālu maiņā, visi kopā strādā 24 stundas, pēc tam trīs diennaktis ir brīvas. Vienas maiņas pilnais sastāvs ir septiņi vīri, kuri ir kā ģimenes locekļi. Kopā strādā, kopā gatavo, kopīgas mācības, ja iekrīt maiņā, svin arī svētkus. “Par bailēm runājot, bail ir katru reizi, kad ieskanas trauksmes signāls. Jo nekad jau nezini, kas tevi, komandu sagaidīs, un bezbailība var novest pie pārgalvības. Tomēr apziņa, ka ir jāglābj, nekad neļaus bailēm būt spēcīgākām,” saka Gatis. Viņš atklāj - ir brīži, kad katrā dežūrmaiņā ir izsaukumi, bet gadās arī klusāks laiks. Paši spriež, ka labāk, ja izsaukumu nav, jo tad zināms, ka cilvēkiem viss ir kārtībā.

Grūtākais – cilvēku ciešanas
Par smagākajiem gadījumiem runājot, Gatis kļūst nopietns, un dziļdomīgais skatiens saka priekšā – šis ir grūtākais... Nedz fiziskā slodze, nedz daudzās stundas nav tik smagas, kā sadzīvot ar domu, ka cieš cilvēki. “Reizēm ir tā, ka dari visu, bet ar to nepietiek. Trūkst resursu, (piemēram ūdens ņemšanas vieta ir krietnu gabalu no ugunsgrēka vietas) un laiku paātrināt nevar. Smagākais, ka nespēj uzreiz cilvēkam palīdzēt,” teic Gatis. Viņa pieredzē traģiskākais notikums – kad ugunsgrēkā sadeguši bērni, tāpat smagi ir brīžos, ja negadījumos iesaistīti pazīstami cilvēki. Pēc negadījumiem vienmēr, mājās ejot, viņš analizē visu, kas noticis, ko varēja mainīt, ko varēja izdarīt labāk.

Atalgojums - sekundārs
Vai atalgojums ir līdzvērtīgs darbam, kas tiek veikts? Viņš uzskata, ka lielākā daļā ugunsdzēsēju glābēju šo profesiju izvēlējušies entuziasma vadīti, ar vēlmi palīdzēt cilvēkiem. Viņaprāt, atalgojums šajā profesijā ir sekundārs.
Vaicājot par cilvēku reakcijām negadījumos, top skaidrs – cilvēki ir dažādi. “Ir bijuši gadījumi, kad saka - ugunsdzēsēji atbraukuši bez ūdens un piedzērušies. Tomēr der zināt, ka mūsdienās nav pat iespējams, ka ugunsdzēsības autocisterna uz notikumu izbrauc bez ūdens. Savukārt ugunsdzēsības stobram ir tik liels spiediens, ka pat pieredzējušiem vīriem ir jāpieliek spēks un prasmes, lai to savaldītu, noturētu. Iespējams, ka tāpēc cilvēks grīļojas, un no malas izskatās, it kā būtu piedzēries. Savukārt autocisterna ugunsdzēšanas darbu laikā var izpumpēt ūdeni pat piecās minūtēs, tāpēc arī pirmais jautājums ugunsdzēsējiem glābējiem, ierodoties notikuma vietā, ir – kur ir ūdens. Liela daļa domā, ka šis jautājums rodas tādēļ, ka mums nav ūdens vispār, bet patiesībā tiek domāts jau uz priekšu,” stāsta G. Janka.

Palīdzēt cilvēkiem
Vaicāju – vai tagad esi atradis sevi? Vai esi īstajā vietā? “Noteikti! Pateicoties saviem tuvākajiem, esmu sasniedzis vienu no mērķiem un daru darbu, kas dod gandarījumu,” pārliecinoši saka jaunais vīrietis. Ap sirdi paliek pavisam silti, kad Gatis saka: “Man prieks, ka kaut nedaudz varu palīdzēt Latvijas tautai. Un tas šajā profesijā ir svarīgākais.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Liktenis pasaka īsto profesiju

Kategorijas