Izglābj divus vāverēnus

2020. gada 26. maijs 00:00

713

no 1.lappuses
“Mūsu vāverēni ir kā dzīvsudrabs!” savus jaunos veterinārās klīnikas “Labākie draugi” iemītniekus raksturo veterinārārste Signe Gorbāne. Jā, kopš aprīļa vidus klīnikas komanda rūpējas par diviem vāverēniem, kuri Turaidā atrasti pie izpostītas vāveres ligzdas un nonākuši savvaļas dzīvniekiem viesmīlīgajā Alūksnes klīnikā.
Katru dienu neizdodas sastapt meža dzīvniekus, kuri droši sēž uz galvas un pastaigājas pa grāmatu plauktu, tādēļ devos iepazīties, uzzinot par vāverēm daudz jauna.

Atceļo no Turaidas
Dzīvnieku mīļiem nav noslēpums, ka klīnikā “Labākie draugi” ik pa laikam nonāk kādi savvaļas dzīvnieki, ko cilvēki atraduši dažādās grūtībās, traumētus vai noklīdušus no savas saimes. Te glābtas stirniņas, zaķi, eži, vārnas, pūces, gulbji un citi putni. Domas par to, kā rīkoties šādā situācijā, dalās, un visbiežāk jau cilvēkam iesaka nejaukties dabas procesos. Tā kāds varbūt ieteiktu arī šoreiz, taču dzīvnieku draugi Turaidā nebija vienaldzīgi. “Vāverēnus atrada pie izpostītas vāveres ligzdas. Divi mazuļi bija miruši un šie divi nogādāti pie mums. Vāverēni bija apmēram mēnesi veci, un tik mazi tie nekad nelien ārā no ligzdas, tas nozīmē, ka ar mazuļu mammu kaut kas bija noticis, un, ja vien ne cilvēka iejaukšanās, arī šie divi vāverēni būtu gājuši bojā,” stāsta S. Gorbāne.
Jautāta, vai šādos gadījumos cilvēks rīkojies pareizi, iejaucoties dabā notiekošajos procesos, veterinārārste teic, ka šis ir filozofisks jautājums. “Tas atkarīgs, no kāda skatu punkta mēs raugāmies. Ja no sakostā vāverēna pozīcijas, jā, bija vitāli svarīgi viņu pacelt no zemes un operatīvi sazināties ar veterinārstu. Savukārt, ja raugāmies no lapsēna pozīcijas, kura mamma bija nolūkojusi vāverēnu kā medījumu, tad cilvēks ir atstājis lapsēnu bez maltītes. Līdz ar to arī cilvēkam vienmēr būs vairāki skatpunkti, šeit nav vienas pareizās atbildes vai rīcības,” skaidro S. Gorbāne.

Piens no Amerikas
“Vāverēni tik tālu ceļu mēroja tādēļ, ka Latvijā reti kurā klīnikā uzņemas savvaļas dzīvniekus izaudzināt, bet veterinārajā vidē zina, ka pie mums, Alūksnē, šī iespēja ir. Tas ir tāds dārgs hobijs, taču nes daudz prieka,” saka S. Gorbāne. Problemātiskākā ir mazuļu pārtikas sagāde. “Ja zaķēniem vai stirnēniem īpašais piens ir vieglāk pieejams, un pieauguši tie ir vieglāk atgriežami dabiskajā vidē, tad vāverēniem barības vajadzības ir ļoti specifiskas. Piens vāveru mazuļiem Latvijā nav iegādājams, mēs pasūtījumu pusgadu gaidām no Amerikas,” stāsta veterinārārste.
Viss – pēc labākā scenārija
Nu jau mēnesi abi vāverēni patvērumu raduši klīnikā – tie ir krietni paaugušies, ņipri, iemantojuši skaistu kažoku un drosmi tuvoties cilvēkam, kas nav nekāds pārsteigums, jo tieši cilvēks ir viņu glābējs. Vāverēniem tiek mainīti mitekļi atkarībā no viņu vecuma. Sākumā tie jātur mazā, siltā būrītī, tad platība jāpalielina, lai ir, kur paskriet un paēst. Tagad jau kuplastes tikušas pie apjomīgāka mājokļa ārtelpās. “Ir bijuši gadījumi, kad jācīnās par atnesto vāverīšu dzīvībām, bet ar šīm viss rit pēc labākā scenārija,” stāsta S. Gorbāne, piebilstot, ka šis nav pirmais gadījums, kad “Labākajos draugos” nogādā pamestus vai traumētus vāveru mazuļus. “Vismaz četras porcijas bijušas,” atminas
S. Gorbāne. Arī pērn klīnikā nonākuši mazi vāverēni, kuri vēlāk brīvlaisti Tempļakalna parkā.

Pagaidām bez vārdiem
Vāverēni pie vārda pagaidām vēl nav tikuši, bet viņu “mamma” jeb veterinārās klīnikas darbiniece Jūlija Vasiļjeva, kura ikdienā kopā ar kolēģi, praktikanti Kitiju Alsiņu par tiem rūpējas, kuplastes sauc par “mazajām, trakajām vāverēm”. Un tas nudien ir tiesa, jo nepagūstu ne attapties, kad abi vāverēni parādījušies uz sliekšņa, un nākamajā mirklī viens jau man ir uz pleca, bet otrs pārlūko somas saturu. Kad gribu fotografēt, abi zibenīgi ir pie fotoaparāta, un man sanāk nepublicējams tuvplāns. “Vāveres ir kā dzīvsudrabs, un nez vai tās izdosies nofotografēt vai nofilmēt, mums pašām ir tikai pāris video,” teic
S. Gorbāne, piebilstot, ka video neizplatīšanai ir vēl viens būtisks iemesls. “Mums negribētos, lai tie stimulētu nevēlamu interesi par vāveri kā par mājdzīvnieku. Vāvere nav mājdzīvnieks,” viņa uzsver.

Gatavo atgriešanai savvaļā
Vāvere ir savvaļas dzīvnieks, kurš agri vai vēlu atgriezīsies savā ierastajā vidē, un arī klīnikas personāls tam pamazām gatavojas. “Galvenais, ka tās savvaļā jāatlaiž bariņos, kā minimums, divas. Tā kā pie cilvēkiem nokļuvušās kuplastes no visas Latvijas ved uz Alūksni, mēs tās šeit komplektējam bariņos un tad “šaujam gaisā”,” stāsta veterinārārste. Un “šaušana gaisā” notiek tā: vāverēni ar visu būri tiek nogādāti savvaļā nolūkotajā vietā, būri attaisa, atstājot dzīvnieciņiem atgriešanās iespēju. Viņi atnāk, paguļ, paēd, bet dara to arvien retāk, un pēc apmēram divām nedēļām pielāgojas savvaļai un vairs būrī neatgriežas. “Mūsējie jau ir pietiekami pieauguši un gatavi šim solim,” saka S. Gorbāne.
Vāveru “mammas” pateicas balveniešiem Elīnai un Mārim Kalniņiem, kuri pagatavoja vāveru māju, kā arī Alūksnes novada pašvaldībai par atbalstu šādās netradicionālās situācijās. Ja vēl kāds vēlas atbalstīt vāverīšu pagaidu uzturēšanos klīnikā, tām var atnest barību vai pagatavot kādu rotaļlietu, piemēram, vāveru riteni.

ATBILD VETERINĀRĀRSTS

Vai šogad ir vairāk vāveru?
“Grūti pateikt, jo vāverēm nav tādu aktīvu pētnieku. Gandrīz katrai dzīvnieku sugai Latvijā biologu vidū ir kāds fanāts: sikspārņiem savs, pūcēm savs, ērgļiem savs, bet vāverēm es tādu neesmu pamanījusi. Savukārt biologi, ar kuriem esmu runājusi, atzīst, ka vāveru skaitam ir tendence samazināties. Viņiem var piekrist, jo, šķiet, ka bērnībā es vāveres redzēju biežāk nekā tagad. Taču šis tiešām ir gads, kad sociālajos tīklos parādās daudz vāveru bilžu, kas varētu nozīmēt, ka cilvēki tās sastop biežāk. Varbūt vāveres savairojušās, pateicoties aizvadītā gada bagātīgajai riekstu un čiekuru ražai. Parasti dabā mēdz būt tā, ka dzīvnieku skaitu regulē barības un vides pieejamība. Ja mums nebūtu lazdu un egļu, vāverēm būtu grūti izdzīvot.”

Ar ko barot/nebarot vāveri?
“Vāveres ir sēklēdājas, kuru ēdienkartē ietilpst skuju koku čiekuru sēklas, rieksti, zīles, egļu, priežu, retāk lapu koku pumpuri, dažādas cepurīšu sēnes, kā arī meža ogas, dārza augļi un kauleņaugļu sēklas. Viedokļi atšķiras, bet valda uzskats, ka vāveres nedrīkst barot ar zemesriekstiem. Var barot ar lazdu riekstiem, pekanriekstiem, valriekstiem. Vāverītes tāpat kā citi dzīvnieki ēdīs visu, ko tām dos, taču cilvēkam jābūt atbildīgam. Jāpiebilst, ka, dabā redzot vāveri, vislabāk palikt vērotāja lomā, dzīvnieciņš pats nez vai nāks klāt. Par laimi, to ir arī praktiski neiespējami noķert.”

Vai vāvere var būt mājdzīvnieks?
“Nē, vāvere kā mājdzīvnieks ir absolūti nepiemērota. Ir nākuši ļoti daudzi cilvēki ar vēlmi atrastās vāverītes ņemt uz mājām un pieradināt, un mēs katram cenšamies skaidrot šo nepiemērotību. Vāveres mēdz nokārtoties ārpus būra vismaz metra rādiusā, un tas nav smaržīgi. Vāveres ir kā dzīvsudrabs, kā atoms, tām raksturīga haotiska kustība, tās pārvietojas kā ar sprādzienu. Tās nerada mierīgu atmosfēru, kā, piemēram, kaķis. Arī nadziņi ir diezgan asi. Esmu braukusi uz mežu vērot, ar kādu dzīvesprieku un enerģiju tās priecīgi lēkā no viena koka uz otru – tas nav salīdzināms ar nelaimes čupiņu, kas sēž būrī. Ja kāds to dara, man žēl gan vāverīšu, gan cilvēku.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izglābj divus vāverēnus

Kategorijas