Dodas tālāk, jo grib perspektīvu

2020. gada 5. jūnijs 00:00

1506

Pēc trīs gadu darba Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolā jaunais un perspektīvais futbola treneris Roberts Lejnieks dodas tālāk pasaulē celt savu un dēlu meistarību. Aicināju viņu uz sarunu par un ap sportu un dzīvi mūsu mazajā Alūksnē.
- Kā no savas karavīra dzīves kļuvi par futbola treneri?
- Pirms pieciem gadiem futbolu atdzīvināja treneris Mārtiņš Meisters. Kad mani dēli sāka iet 1. klasē, pieteicu viņus trenēties futbolā. Skatījos, ka puikas gadu ir trenējušies, bet neredzēju, ka viņiem futbolā iemaņas kļuva labākas. Lai tās uzlabotu, sāku darboties ar viņiem pats. Palīdzēju trenerim Mārtiņam sacensībās un saņēmu piedāvājumu pašam mācīties par treneri. Mācījos tālākizglītības centrā desmit mēnešus, papildus augstākajai izglītībai apguvu pedagoģiju un nometņu mācību. Darbu Zemessardzē sakārtoju tā, lai varu mācīties, un beigās sāku strādāt Jaunsardzes centrā, lai varētu savienot darbu un trenēšanu.
- Kāds tagad ir tavs trenera darbs?
- Kopš 2017. gada strādāju par futbola treneri sporta skolā Alūksnē. Sāku strādāt ar 9 un 10 gadu bērnu grupu, pašlaik trenēju U14, U13, U11, U12, U10 vecuma grupu bērnus un izdevās pierunāt izveidot pirmsskolas vecuma bērnu grupu.
Šajos gados futbola līmenis kopumā mūsu pilsētā ir audzis, kaut ir grūti konkurēt ar kaimiņu novadu tagadējām U13 un U14 grupām. Dzīvojamies pa beigu galu, jo viņi ir sākuši trenēties tikai 8 - 9 gadu vecumā, daži pievienojās pērn. Blakus novadu futbolisti trenējas no pirmsskolas vecuma, tāpēc mēs nevaram līdzvērtīgi konkurēt. Pie manis pa visām grupām tagad trenējas 70 bērnu, sāku es ar 13.
- Ko esi atstājis nākamajiem treneriem?
- Manuprāt, zelta grupa, turpinot ar viņiem strādāt tādā pašā garā, būs 2013. gadā dzimušie bērni. Pašlaik viņu ir 15, paredzu, ka pienāks klāt vēl tikpat. Puse no viņiem ir ļoti aktīva, un pārējie “pievilks” klāt, kā to parādīja pirmās sacensības šajā sezonā bumbas driblēšanā. Sākumā šķita - trenēšu un visus uzvarēsim, bet tas īstenībā ir ilglaicīgs darbs ar bērniem. Ir jābūt daudzām spēlēm un arī lielam audzēkņu skaitam, no kuriem atlasīt tos dimanta gabaliņus, bet mazpilsētā to ir nereāli realizēt. Ja salīdzinām ar Balviem, kuri sezonā izspēlē ap 100 spēļu, mēs “izspiežam” 24.
Izveidoju apmaiņas programmu, paldies atbalstītājiem un Kristapam Kaulakanam, kuri ziedoja bumbas un bučus. Arī Ziemeļaustrumu līga dāvāja botas, un es ieviesu tādu “botu maisu”. Aicināju visus vecākus, kuriem nav žēl, paliek par mazu izmērs, tos ziedot, lai var izmantot tie, kuri nevar atļauties jaunus sporta apavus. Maisā tagad mums ir viss, pats savu bērnu botas esmu izdalījis, pat ieeju “humpalās” un, ja ko labu redzu, nopērku, lai kādam ir.
- Kā tu uzrunā bērnus un vecākus pievērsties sportam?
- Domāju, man izdevās piesaistīt bērnus galvenokārt tāpēc, ka mums ir publiski pieejams futbola laukums. Vecāki un bērni redz, kā mēs strādājam. Protams, ļoti aktīvi darbojos individuāli “Facebook.com”, drukāju materiālus, vedu uz skolām, braukāju uz bērnudārziem, interesējos, vai varētu pirmsskolas iestādēs sākt strādāt ar bērniem, pamazām viņus “zvejojot”. Šogad izdevās pierunāt sporta skolas direktori paņemt pirmsskolas grupu kā nākotnes sportistus.
- Kas vajadzīgs, lai attīstītos jaunie sportisti?
- Centos pēc iespējas vairāk bērnu iesaistīt futbolā. Pietrūkst tā, ka sporta skolā mums nav mērķu - ko audzināt, līdz kādam vecumam, kas jāsagatavo. Esmu šajos trijos gados sapratis, ka izaudzināt komandu līdz 18 gadiem es nevaru, jo 50 % aiziet mācīties uz tehnikumiem.
Galvenais mērķis būtu attīstīt individuālu spēlētāju, kurš varētu pretendēt uz lielo komandu, un tā zinātu, kādas kvalitātes spēlētājs viņš ir, dotu iespēju konkurēt. Bet mums nav tādu tradīciju, nav pieaugušo komandas, otrās līgas nav. Gribam izaugsmi - ir vajadzīgs finansējums. Rēķināju, ka U16 komandai vajadzētu vairāk nekā 30 000 eiro, lai piedalītos visos turnīros gadā. Gaidītu lielāku atbalstu no pašvaldības, jo pašlaik viss gulstas uz vecāku pleciem, sākot no apģērba un beidzot ar ēdināšanu, piedalīšanos sacensībās. Kāpēc mēs nevaram to atļauties saviem bērniem? Kāpēc man kā vecākam ir jāpērk pilnīgi viss? Pirmo autobusā, braucot uz sacensībām vai deju skatēm, mēs ieliekam novada karogu, bet nodrošināt bērniem padzerties un pusdienas nevaram. Tas kaitina visvairāk, jo nodokļus mēs maksājam visi.
- Tavuprāt, jaunu sporta zāli Alūksnē vajag?
- Atceros, kā bērnībā ziemā šļūcu pa nepabeigto sporta skolas angāru. Man tagad ir 41 gads, un mūsu angārs nav mainījies. Diemžēl mūsu deputāti un vadītāji 30 gadu laikā nav izdomājuši, kā novērst jumta tecēšanu. Sporta zāļu mums trūkst, visi sporta veidi muļļājas pa mazajām zālēm, jābraukā uz Ziemeri. Tādēļ atkrīt uzreiz 10 % bērnu, kuri nepiesakās futbolā, jo ziemā nevar izbraukāt. Bērnu izvadāšana ar autobusu pašvaldībai izmaksātu 6000 eiro ziemas sezonā. Diemžēl pašvaldībā nebija atsaucības, kā arī intereses attīstīt telpu futbolu. Futbola federācija pat bija gatava ieguldīt lielus līdzekļus segumu ieklāšanā.
Loģiski, ir vajadzīga sporta zāle, un tā ir prioritāte numur viens. Manuprāt, mēs ieguldām miljonus savas sētas spodrināšanā – tūrismā, bet es kā iedzīvotājs šeit jūtos lieks. Varbūt nebūvējam spa, bet tūrisma koledžu? Ja nevajag sportu, lai bērni mācās par viesmīļiem, pavāriem un apkalpo tūristus! Es domāju, ka mums ir vajadzīgi kustīgi, aktīvi bērni, entuziasti treneri un pulciņu vadītāji, kuri saņem attiecīgu atalgojumu, lai varētu šim darbam pievērsties simtprocentīgi. Lielākajai daļai pasniedzēju tas ir otrais vai trešais darbs.
- Kādi ir tavi tālākie mērķi un kā redzi Alūksnes attīstību?
- Varēju doties prom jau pērn septembrī, bet gribēju atrast savā vietā labu treneri, kurš turpinātu manu iesākto. Novēlēšu jaunajam trenerim Oskaram Laucim viedumu un izdošanos, lai bērni nāktu tikpat daudz un turpinātos iesāktā izaugsme. Lūgtu vecākiem atbalstu trenera iestrādāšanās procesā, jo, tikai kopā strādājot un runājot, var panākt rezultātu. Tāpēc atbalstiet un turpiniet apmeklēt nodarbības, būs savādāk, jo katrs mēs esam citādāks.
Projām dodos tikai savu puiku pēc, jo viņiem būs iespēja startēt uzreiz futbola kluba “Jelgava” sistēmā. Neslēpšu, ka esmu saņēmis piedāvājumu strādāt tur par treneri. Jauniešu futbola attīstībā viņi ir otrie Latvijā. Pats turpināšu militāro karjeru, bet, ja ļaus apvienot pamatdarbu ar trenēšanu, noteikti to darīšu, ja ne, būšu brīvprātīgais.
Domāju, ka futbols Alūksnē neapstāsies. Esmu izveidojis lielu sniega piku un domāju, ka to apturēt būs ļoti grūti. Ļoti patīk, ka jaunāko grupu bērnu vecāki ir aktīvi, sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri brauc līdzi uz sacensībām. Ir cerības uz jauno treneri, cik viņam būs spēka stāties pretī daudzajiem izaicinājumiem - gan sistēmiskiem, gan finansiāliem. Manuprāt, ir jāpieprasa vairāk finansējuma. Visi internetā var atrast sporta skolas budžetu. Pirms pieciem gadiem audzēkņu skaits bija uz pusi mazāks, bet budžets ir palicis tajā pašā līmenī, ja ne mazāks. Par kādu attīstību mēs runājam? Jānosaka prioritātes! Varbūt tām jābūt - veselīga sabiedrība, attīstīti bērni? Esmu vienmēr teicis, ka novadam ir jāiegulda tik daudz naudas, lai bērniem būtu iespēja pilnvērtīgi sportot, dejot, nodarboties ar mākslām, muzicēt, lai visi varētu to darīt - gan nabadzīgāki, gan bagātāki. Jālaiž pēc iespējas lielākas masas cauri pulciņiem - ar cerību, nevis uzstādījumu, ka jābūt rezultātam. Ja mēs uzbūvēsim spa centru un būsim vienīgie Vidzemē, kas ar to pelnīs naudu, un tikai peļņa mums “grozīsies acīs”, mēs neko nesasniegsim. Ar bērniem jāstrādā speciālistiem, kuri saņem cilvēcīgu atalgojumu. Ir forši dzīvot sakoptā pilsētā, ir skaisti, ka visam ir zelta maliņa, bet vajadzīgs arī iekšējais saturs, darīt iedzīvotāju dēļ, radīt viņiem maksimāli atvieglotu dzīvi.

Vizītkarte

Vārds, Uzvārds:
Roberts Lejnieks.

Nodarbošanās: pamatdarbs – Jaunsardzes centrs, papildus – futbola treneris.
Izglītība:
bakalaurs uzņēmumu vadībā, specializācija - personāla vadība - 2007.
Treneru tālākizglītības centrs – C trenera kategorija (futbols) - 2016.
Nometņu vadītāju sertifikāts – 2016.
Pedagoģiskās darbības pamati (B) – sertifikāts – 2017.
“SmartFootball 1LVL” – sertifikāts 2018.
Latvijas Futbola federācija – C -LFF licence 2019.
“Coerver Coaching’s Youth Diploma 1” – 2019.
Latvijas Futbola federācija – C - LFF FUTSAL licence - 2020.
Ģimene:
Sieva Eva, dvīņi Reinholds un Rūdolfs.
Hobijs: Šahs.Moto: Ja dari, tad dari uz 100, ja nevari – tad nemaz nesāc!

Viedoklis
Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktore Līga Tomsone:
“Treneri mums ir deficīta profesija. Katrs jaunais treneris mums nācis grūti un ilgā laika posmā. Roberts Lejnieks kā treneris bija ļoti labs – mērķtiecīgs, prasīgs, pozitīvi ambiciozs, uz rezultātu vērsts - maksimālists. Ar labu izglītību un vēlmi izglītoties. Tas ir ļoti pozitīvi, ja grib kaut ko sasniegt. Viņa skatījums bija sākt darbu jau ar agrīna vecuma bērniem, no sākumskolas, un izaudzināt viņus. Jāuzslavē viņa labais kontakts ar vecākiem, centās viņus iesaistīt, atbalstot un palīdzot bērniem. Sarīkoja arī futbola dienu, ko bērni aizvadīja kopā ar vecākiem. Vienīgās grūtības mums bija ar ierobežotajām sporta skolas finansiālajām iespējām realizēt viņa plānus. Idejas bija lieliskas! Žēl, ka neizdevās viņam izcīnīt kādu kausu, par maz laika, lai izaudzinātu labus spēlētājus, un pašus mazākos vēl nevērtē. Futbols mums ar šo nebeigsies, turpina darbu Mārtiņš Meisters un Roberta Lejnieka lietas pārņems sporta skolas treneris Oskars Laucis.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dodas tālāk, jo grib perspektīvu

Kategorijas